Nodarījušas savu lietu ar gubernatoriem, dāmas gandrīz jau pievērsās vīriešu partijai, pūlēdamās tos dabūt savā pusē, iegalvodamas, ka mirušās dvēseles esot tikai izdomājums un izlietots nolūkā, lai varētu novērst visas aizdomas un sekmīgāk izdarīt nolaupīšanu. Daudzus no vīriešiem arī noveda no ceļa, un tie piestāja viņu partijai, nevērojot to, ka dabūja sīvus pārmetumus no saviem biedriem, kas viņus nolamāja par bābām un brunčiem, kā zināms, vīriešu kārtai ļoti apvainojošiem vārdiem.
Bet, lai gan vīrieši bruņojās un pretojās, tomēr viņu partijā nepavisam nebija tādas kārtības kā sieviešu. Viss viņiem bija it kā sacietējis, neaptēsts, nelāgs, neglīts, nesaskaņots, slikts, galvā bija jukas, nekārtība, nenoteiktība, domas neskaidras— vārdu sakot, visur bija manāma vīriešu tukšā, rupjā, smagā daba, kurai nav spēju rūpēties par ģimenes laimi, ne ar sirdi pieķerties, daba, kas ir mazticīga, slinka, vienmēr svārstās un mūžīgi baiļojas. Viņi sprieda, ka tas viss nieki, ka gubernatora meitas aizvešana drīzāk piestāvot kādam huzaram, bet nevis civilistam, ka Čičikovs to nedarīšot un ka bābas melojot, jo bāba esot tikpat kā maiss, ko ieliksi, to nesīs; bet svarīga lieta, uz ko jāgriež vērība, esot mirušās dvēseles, kas velns viņu zina ko nozīmē, bet tajās slēpjoties kaut kas visai ļauns, nelāgs. Kāpēc vīriešiem izlikās, ka tajās slēpjas kaut kas ļauns un nelāgs, to mēs tūliņ dabūsim zināt; guberņā patlaban bija iecelts jauns ģenerālgubernators, notikums, kas, kā zināms, loti uzbudina ierēdņus: sāksies tirdīšanas, rājieni, dīdīšana un visādas dienesta putras, ar ko priekšnieks uzcienā savus apakšniekus! Ierēdņi domāja: bet ja viņš tik dabū zināt, ka mūsu pilsētā tādas muļķīgas tenkas izplatītas, tad par to vien mums var sadot ne uz dzīvību, bet nāvi. Slimnīcu valdes inspektors piepeši kļuva bāls: viņam diezin kas ienāca prātā, ka vai tik ar mirušām dvēselēm nav jāsaprot tie slimnieki, kas slimnīcās un vispār arī citās vietās lielā pulkā miruši no karstumu guļas, pret kuru nav tikuši lietoti vajadzīgie pasākumi, un vai tik Čičikovs neesot ģenerālgubernatora kancelejas sūtīts, lai lietu slepeni izmeklētu. Viņš paziņoja par to priekšsēdētājam. Priekšsēdētājs atbildēja, ka tās muļķības, bet pēc tam piepeši pats nobālēja, nodomādams: bet ko tad, ja Cičikova pirktās dvēseles tiešām mirušas? un viņš atļāvis par tām apstiprināt pirkšanas līgumu, pie tam vēl pats bijis Pļuškina pilnvarotais, un ja tas nonāk līdz gubernatoram, ko tad? Viņš par to vairāk nekā, kā tikai pateica vienam un otram, un viens un otrs piepeši kļuva bāls; bailes ir lipīgākas nekā mēris, tās izplatās acumirklī. Visi pie sevis pēkšņi atrada tādus grēkus, kādu viņiem pat nemaz nebija. Vārds mirušās dvēseles skanēja tik nenoteikti, ka sāka celties aizdomas, vai tik te nav kāds mājiens par steigā apraktiem līķiem, sakarā ar diviem nesen notikušiem atgadījumiem. Pirmais gadījums zīmējās uz kaut kādiem Soļviče- godskas tirgotājiem, kas bija atbraukuši uz gadatirgu un pēc tirgus sarīkojuši dzīres saviem biedriem Uztsisoļskas tirgotājiem, dzīres pēc krievu paražas, ar vāciešu untumiem: aršadēm„ punšiem, balzamiem un tamlīdzīgiem. Dzīres, kā jau ierasts, beidzās ar kautiņu. Soļvičegodskas tirgotāji līdz nāvei piekāva uztsisoļskiešus, kaut gan arī paši tika krietni samizoti, gan pa sāniem, gan pa mīkstumu, gan pa tukšumiem, kas liecināja par nesamērīgi lielajām dūrēm, kādas bija bijušas miroņiem. Pēc cīnītāju izteicieniem, vienam no uzvarētājiem pat bija noskaldīts vēja rādītājs, tas ir, pilnīgi sašķaidīts deguns, tā ka no tā vairs sejā nebija palicis ne par pus pirksta. Šajā lietā tirgotāji atzinās par vainīgiem, izskaidrodami, ka esot tikai drusku padraiskojušies; klīda baumas, ka apsūdzētie pie izmeklēšanas esot noskaitījuši pa četrām divsimt rubļu asignacijām katrs; kaut gan lieta vispār pārāk tumša; pēc izmeklēšanas un izziņām izrādījās, ka Uztsisoļskas puiši esot nomiruši tvanā, un tāpēc tos arī apbedīja kā noslāpušus. Otrs nesen notikušais gadījums bija šāds: Utainās-lielības ciema kroņa zemnieki, savienojušies ar tādiem pašiem Silu un Ķildu ciema zemniekiem, it kā no- slaucījuši no zemes virsas zemstes policiju, piesēdētāja, kaut kāda Drobjaškina, personā, tāpēc ka zemstes policija, tas ir, it kā piesēdētājs Drobjaškins, sācis par daudz bieži braukāt uz viņu sādžu, lai apkarotu karstumgulu, bet īstais iemesls esot bijis tas, ka zemstes policija, būdama ar vāju sirdi, ieskatījusi sādžas sievas un meitas. Skaidri gan nav zināms, kaut gan liecībās zemnieki izteikušies tieši, ka zemstes policija bijis tāds nešķīstnieks kā kaķis, ka viņš ne vienu vien reizi ticis pieķerts un reiz pat gluži kails izdzīts no kādas istabas, kur bijis ielīdis. Zināms, zemstes policijai bija jādabū sods par viņa sirds vājībām, bet Utainās-lielības un arī Ķildu ciema zemniekus nevarēja attaisnot par patvarību, ja tikai viņi bija pie slepkavības vainīgi. Bet lieta bija tumša, zemstes policiju atrada uz ceļa, zemstes policijas mundieris jeb svārki bija sliktāki nekā lupatas, bet fiziognomiju ir pazīt nevarēja. Lieta staigāja pa tiesām un beidzot ienāca palatā, kur to klusībā šādi izsprieda: tā kā nav zināms, kurš no zemniekiem piedalījies, un viņu ir daudz, bet Drobjaškins ir beigts cilvēks, tad viņam nebūs nekāds liels labums, ja viņš arī prāvu vinnētu, bet zemnieki vēl ir dzīvi, tātad spriedums viņiem par labu no liela svara; tad tādēļ arī nosprieda: piesēdētājs Drobjaškins pats bijis par iemeslu, tādēļ ka netaisnīgi spaidījis Utainās-lielības un Ķildu ciema zemniekus un ka nomiris uz mājām braucot kamanās ar trieku.