Lieta, kā likās, bija gludi nodarīta, bet ierēdņi, nav zināms, kāpēc, sāka domāt, ka tagad, laikam, runā par šīm mirušajām dvēselēm. Kā par spīti tanī pašā laikā, kad ierēdņu kungi lā kā tā jau atradās Joti grūtā stāvoklī, gubernators vienā reizē saņēma divus papīrus. Vienā bija teikts, ka esot daži ziņojumi un norādījumi, ka viņu guberņā uzturoties kāds viltotu asignaciju taisītājs, kas slēpjoties ar dažādiem vārdiem, un ka nekavējoties vajagot iesākt visstingrāko izmeklēšanu. Otrs raksts bija no kaimiņu gubernatora, kas paziņoja, ka viņa guberņā no likumīga soda izbēdzis kāds laupītājs un, ja varbūt viņu guberņā gadītos kāda šaubīga persona, kas neuzrāda nekādas apliecības un pases, tad lai to uz pēdām aizturot. Šie divi papīri visus gluži samulsināja. Līdzšinējie spriedelējumi un minējumi bija galīgi satricināti. Protams, nekādi nevarēja iedomāties, ka te kaut kas zīmējas uz Čičikovu, tomēr kad katrs pie sevis padomāja, kad atcerējās, ka viņi vēl nemaz nezinot, kas tad Čičikovs patiesībā ir, ka viņš pats Joti neskaidri stāstījis par savu personību, stāstījis, tiesa, ka dienestā cietis taisnības dēj, bet visu to kaut kā neskaidri, un kad pie tam vēl atcerējās, kā viņš pats izteicies, ka viņam bijuši daudz ienaidnieku, kas tīkojuši pēc viņa dzīvības, tad visi kļuva vēl domīgāki: tātad viņa dzīvība ir bijusi briesmās; tātad viņš ticis vajāts, tātad viņš arī kaut ko tādu nodarījis… jā, bet kas tad viņš patiesībā tāds ir? Protams, nevar domāt, ka viņš būtu viltotās naudas taisītājs, un jo vairāk ne, ka laupītājs, ārpuse ļoti godīga, bet pie visa tā, kas tad viņš īsti var būt? Un, lūk, ierēdņu kungi sev uzdeva jautājumu, kuru viņiem vajadzēja sev uzdot mūsu poēmas pirmajā nodaļā. Tika nospriests iztaujāt tos, no kuriem pirktas dvēseles, lai, mazākais, uzzinātu, kas tā par pirkšanu un kas īpaši jāsaprot ar šīm mirušajām dvēselēm, un vai viņš varbūt nav kādam neviļus kaut garām ejot izstāstījis par saviem īstajiem nodomiem, un vai nav kādam teicis, kas viņš tāds ir. Vispirms griezās pie Korobočkas, bet te nekā daudz neieguva: viņš esot par piecpadsmit rubļiem nopircis dvēseles un pērkot arī putnu spalvas, un daudz vēl ko apsolījies pirkt, uzpērkot arī kronim taukus un tāpēc droši vien esot blēdis, jo esot jau viens tāds bijis, kas pircis putnu spalvas un kronim taukus, tas visus esot piekrāpis un protopopa sievu piekrāpis vairāk nekā par simt rubļiem. Visu, ko viņa vēl stāstīja, bija viena un tā paša atkārtojums, un ierēdņi saprata tikai to, ka Korobočka ir vienkārši muļķīga vecene. Maņilovs atbildēja, ka viņš par Pāvelu Ivanoviču vienmēr gatavs galvot kā par sevi pašu, ka viņš ziedotu visu savu muižu, lai iemantotu kaut simto daļu no Pāvela Ivanoviča īpašībām, un atsaucās par viņu visglaimojošākos teikumos un, jau ar piemiegtām acīm, piemetināja dažas domas par draudzību. Šīs domas, protams, pietiekoši izskaidroja viņa maigās sirds īpašības, bet neizskaidroja ierēdņiem lietas būtību. Sobakevičs pateica, ka, pēc viņa domām, Čičikovs esot labs cilvēks, ka esot pārdevis viņam vislabākos zemniekus un visādā ziņā dzīvus; bet ka viņš nevarot galvot, kas var notikt turpmāk, ja grūtās pārceļošanas dēļ viņi ceļā nomirst, tā nebūšot viņa vaina, bet dieva prāts, un ka drudžu un citu nāvi nesošu slimību pasaulē neesot mazums, un esot jau piemēri, ka izmirstot veselas sādžas. Ierēdņu kungi ķērās vēl pie viena līdzekļa, kas gan nebija visai glīts, bet ko tomēr dažureiz lieto, tas ir, aplinkus viņi lika saviem sulaiņiem izprašņāt Cičikova ļaudis vai tie nezina kādus sīkumus par viņa kunga agrāko dzīvi un apstākļiem, bet dabūja zināt ļoti maz. Petruška iepazīstināja viņus tikai ar savu smaku, bet Selifans atbildēja, ka esot pildījis valsts dienestu un agrāk kalpojis muitā un vairāk nekā. Šai ļaužu šķirai ir ļoti dīvaina ieraža. Ja viņam jautā par kaut ko tieši, viņš nekā neatceras, nevar saprast, ko no viņa grib, un pat it vienkārši atbildēs, ka nezina, bet, ja prasa par kaut ko citu, tad piepīs arī to klāt, kas vajadzīgs zināt un izstāstīs ar tādiem sīkumiem, kurus nemaz negribi dzirdēt. Visas ierēdņu izmeklēšanas atklāja viņiem tikai to, ka viņi nekā nezina, kas Čičikovs tāds ir, un ka tomēr Cičikovam visādā ziņā kaut kam ir jābūt. Viņi beidzot apņēmās šo lietu galīgi pārrunāt un nospriest, mazākais, kas un kā viņiem jādara, pie kādiem līdzekļiem jāķeras un kas viņš īsti tāds ir: vai tāds cilvēks, kas kā šaubīga persona jāaiztur un jāarestē, vai arī tāds cilvēks, kas pats var viņus kā šaubīgus saņemt un arestēt. Visa tā dēļ nolēma sapulcēties pie policijmeistara, lasītājam jau pazīstamā pilsētas labdara un tēva.