Visi atbildēja, ka nebūt nezinot, kas ir kapteinis Kopeikins.
«Kapteinis Kopeikins,» teica pastmeistars, savu tabakas dozi tikai pa pasei attaisījis, jo baidījās, ka kāds no kaimiņiem neiebāž tur savus pirkstus, kuru tīrībai viņš vāji ticēja, un viņam pat bija paradums piemetināt: «Zinām, mīļais: jūs ar saviem pirkstiem diezin kādas vietas izgrābstāt, bet tabaka ir lieta, kas prasa tīrību.» — «Kapteinis Kopeikins,» viņš atkārtoja, jau tabaku iešņaucis: «nu, par to, ja izstāstītu, iznāktu pat kādam rakstniekam interesanta, dažā ziņā īsta poēma.»
Visi klātesošie izteica vēlēšanos dzirdēt šo notikumu jeb, kā izteicās pastmeistars, rakstniekam interesanto, dažā ziņā īsto poēmu, un viņš iesāka tā:
Stāsts par kapteini Kopeikinu
«Pēc divpadsmitā gada kara, mans kungs,» — tā iesāka pastmeistars, nevērojot to, ka istabā sēdēja nevis viens kungs, bet veseli seši, — «pēc divpadsmitā gada kara līdz ar ievainotajiem tika atsūtīts arī kapteinis Kopeikins. Vai nu pie Krasnajas, vai pie Leipcigas, tikai varat iedomāties, viņam bija norauta roka un kāja. Nu, toreiz par ievainotajiem, zināt, netika vēl nemaz gādāts: tā sauktais invalidu kapitals tika nodibināts, varat iedomāties, dažā ziņā daudz vēlāk. Kapteinis Kopeikins redz: vajadzētu strādāt, bet viņam, saprotat, ir tikai kreisā roka. Ieradās mājās pie tēva; tēvs atbild: «Man nav nekā, ar ko tevi barot, es,» — varat iedomāties, — «pats tikko nopelnu maizi.» «Lūk, mans kapteinis Kopeikins apņēmās, mans kungs, doties uz Pēterburgu un lūgt valdnieku, vai nebūs monarcha žēlastības: «ka, lūk, tā un tā, dažā ziņā, tā sakot, dzīvību upurējis, asinis lējis…» Nu, kaut kā, zināt, ar ceļa vīriem vai kroņa vezumiem, vārdu sakot, mans kungs, viņš kaut kā aizvilkās līdz Pēterburgai. Nu, varat iedomāties, tāds kaut kāds, tas ir, kapteinis Kopeikins, piepeši atradās galvaspilsētā, kurai līdzīgas, tā sakot, nav pasaulē! Piepeši viņa priekšā pasaule, tā sacīt, kāds dzīves lauks, pasakaina Šecherezada. Piepeši kaut kāds tāds, varat iedomāties, Ņevas prospekts vai ari, zināt, kaut kāda Zirņu iela, velns lai parauj! Vai arī kaut kāda Ļiteinaja; tur paceļas kaut kāda smaile gaisā; tilti karājas tik ellišķīgi, varat iedomāties, bez kādas, tas ir, pieskaršanās, vārdu sakot, mans kungs, Semiramida, un tas ir viss! Viņš mēģināja noīrēt dzīvokli, tikai viss tas briesmīgi kož makā: aizkari, sto- ras, tāda velna būšana, saprotat, paklāji — tīrā Persija: ar kājām, tā sacīt, mīdi kapitalu. Nu, vienkārši, tas ir, tu ej pa ielu, un tavs deguns tā vien jūt, ka ož pēc tūkstošiem; bet mana kapteiņa Kopeikina asignāciju bankā, saprotat, nav vairāk kā gabalu desmit zilo. Nu, beidzot viņš apmetas Re- veles viesnīcā, par rubli diennaktī: pusdienā dabūja kāpostus un gabalu gaļas. Redz, nav ko gaidīt. Izprašņāja, pie kā griezties. Saka, ka esot savā ziņā augstākā komisija, valde, saprotat, kaut kāda un par priekšnieku kāds ģeneralanšefs. Bet valdnieka, jums jāzina, tajā brīdī nebija galvaspilsētā; karaspēks, varat iedomāties, vēl nav atgriezies no Parizes, visi bija ārzemēs. Mans Kopeikins, agrāk piecēlies, ar kreiso roku bārdu noskuvis, tāpēc ka maksāt bārddzinim, tas, dažā ziņā, sastādīs rēķinu, veco mundieri uzvilcis, ar savu koka kruķi, varat iedomāties, devās pie paša priekšnieka, pie augstmaņa. Izprasīja, kur dzīvo. «Lūk,» saka, norādot viņam namu Pils- krastā. Mājiņa, vai saprotat, kā zemniekam, bet stiklu vietā logos, varat iedomāties, pusotras asis gari spoguļi, tā ka vāzes un viss, kas vien ir istabās, izliekas ārā: dažā ziņā var pasniegt no ielas ar roku: dārgi marmori pie sienām, metala galantērijas, pie durvīm metala rokturi, tā ka vispirms, vai zināt, jāieskrej sīkumbodē, jānopērk par grasi ziepes un stundas divas jāberž ar tām rokas, un tad tikai var ķerties pie spožā roktura, ar vārdu: visur tāda laka — savā ziņā prāta aptumsums. Šveicars vien jau izskatās pēc ģeneralisi- musa: zizlis apzeltīts, fiziognomija kā grafam, tāds kā trekni nobarots mopsis; batista apkaklītes, neģēlība!… Mans Kopeikins ar savu koka kāju kaut kā ievilkās pieņemamā istabā, tur iespiedās kaktiņā, lai ar elkoni, varat iedomāties, neno- grūstu kaut kādu Ameriku vai Indiju — tādu apzeltītu, saprotat, porcelānā vāzi. Nu, saprotams, ka viņš tur nostāvējās, cik iien, tāpēc ka, varat iedomāties, bija atnācis tādā laikā, kad ģenerālis, savā ziņā, bija tikko kā piecēlies no gultas un kambarsulainis, varbūt, viņam pasniedza kaut kādu tur sudraba vanniņu, kur, saprotat, visādi mazgāties. Gaida mans Kopeikins stundas četras, kamēr, lūk, beidzot ienāk adjutants vai kāds cits ierēdnis. «Ģenerālis,» — saka, «tūliņ iznāks pieņemamā istabā.» Bet pieņemamā istabā jau ļaužu kā pupas uz šķīvja. Tie nav vis tādi kā mūsu bāliņš kalps, visi tikai ceturtās vai piektās klases pulkveži, bet vietvietām uzplečos ari pamirdz resnais makarons — ar vārdu, ģenerali- tate. Pēkšņi istabā, saprotat, it kā mazliet sakustējās, līdzīgi maigam eteram. Sur un tur dzirdams: «šū, šū,» un beidzot iestājās baismīgs klusums. Lielmanis ienāk. Nu … varat iedomāties: valsts cilvēks! Sejā, tā sacīt… nu, saskaņā ar rangu, saprotat… ar augsto činu… ari tāda izteiksme, saprotat. Visi, kas vien atradās priekšistabā, protams, acumirklī izstiepās, dreb, gaida, savā ziņā, likteņa lēmumu. Ministrs vai augstmanis pieiet pie viena, pie otra: «Jums kas? jums kas? ko jūs vēlaties? kas jums par lietu?» Beidzot, mans kungs, pie Kopeikina. Kopeikins, dūšu saņēmis: «Tā un tā, jūsu ekselence: esmu lējis asinis, savā ziņā, pazaudējis roku un kāju, strādāt nevaru, uzdrošinājos lūgt monarcha žēlastību.» Ministrs redz: cilvēks uz koka kājas un labā piedurkne tukša piesprausta pie mundiera. «Labi,» saka, «pienāciet pēc kādām dienām.» Mans Kopeikins iznāk gandrīz vai sajūsmā: viens tas, ka ir bijis gods būt audiencē, tā sacīt, ar pirmklasīgu augstmani, bet otrs tas, ka tagad nu beidzot dažā ziņā izšķirsies par pensiju. Tādā, saprotat, sajūsmā lec pa trotuāru. Iegāja Palkina traktierī izdzert glāzi degvīna, paēda pusdienu Londonā, lika sev atnest kotleti ar kaperiem, lika atnest treknu vistu ar visādām finterlejām; pudeli vīna, vakarā devās uz teātri, ar vārdu, saprotat, uzdzīvoja. Pa ietvi redz, iet kāda slaida angliete kā kāds gulbis, varat iedomāties. Mans Kopeikins, zināt, asinis viņam iekaisa, jau sāka uz savas koka kājas skriet viņai pakaļ, truk, truk — «labāk ne,» nodomāja, «labāk tad, kad dabūšu pensiju, tagad jau es esmu par daudz iztērējies.» Tā, mans kungs, pēc kādām trim četrām dienām atkal ierodas mans Kopeikins pie ministra, gaida pieņemšanu. «Tā un tā,» saka: «atnācu,» saka, «lai dzirdētu jūsu augstās ekselences pavēli par slimajiem un ievainotajiem…» un tamlīdzīgi, saprotat, dienesta valodā. Augstmanis, varat iedomāties, viņu tūliņ pazina: «A,» saka, «labi,» saka: «šoreiz nekā jums vairāk nevaru teikt kā tikai to, ka jums vajadzēs gaidīt valdnieka atbraukšanu; tad, bez šaubām, tiks doti rīkojumi par ievainotajiem, bet, tā sacīt, bez monarcha gribas es nekā nevaru darīt.» Palokās, saprotat, un — ar dievu. Kopeikins, varat iedomāties, iznāca visnenoteiktākā stāvokli. Viņš jau bija domājis, ka viņam izdos naudu: «Še tev, balodīt, dzer un līksmo»; bet tā vietā viņam pavēlēts gaidīt, un pie tam arī laiks nav nolikts. Viņš tad tik pūcīgs iznāca uz kāpnēm kā pūdelis, saprotat, kuru pavārs aplējis ar ūdeni: ir aste kājstarpi, ir ausis nokāris. «Nu, nē,» pie sevis domā: «iešu otrreiz, izskaidrošu, ka ēdu beidzamo kumosu — ja nepalīdzēsiet, man, zināmā mērā, jāmirst badā.» Vārdu sakot, mans kungs, atkal viņš atnāk Pilskrastā, un viņam saka: «Nevar, nepieņem, atnāciet rīt.» Otrā dienā — tas pats; bet šveicars uz viņu vienkārši ir skatīties negrib. Bet pa to laiku viņam no zilajām, saprotat, kabatā palikusi tikai viena. Agrāk ēda kāpostus, gabalu gaļas: bet tagad bodītē paņem kaut kādu siļķi vai sālītu gurķi un maizi par diviem grašiem, ar vārdu — badojas nabags, bet apetits tīri kā vilkam. Iet garām tādam restoranam — pavārs, varat iedomāties, tur ārzemnieks, tāds francūzis ar platu fiziognomiju, holandiešu veļā, priekšauts sniega baltumā, gatavo kaut kādu fenzervu, kotletes ar trifeļiem, ar vārdu — tādu rasupē delikatesi, ka no apetita varētu vai pats sevi apēst. Vai arī gadās iet gar Miļutina veikaliem, tur pa logu raugās dažā ziņā lasis, ķirši — par pieci rubļi gabalā, milzenis arbūzs, īsts diližanss, lien pa logu laukā un, tā sacīt, meklē muļķi, kas samaksātu simt rubļu, ar vārdu — uz katra soļa tāds kārdinājums, slienas tek, bet viņš arvien dzird «rīt». Tad nu varat iedomāties, kāds viņa stāvoklis: te, no vienas puses, tā sacīt, lasis un arbūzs, bet, no otras puses, viņu cienā ar vienu un to pašu ēdienu: «rit». Beidzot nabadziņam dažā ziņā kļuva neciešami, viņš apņēmās par katru cenu ietikt ar varu, saprotat. Pagaidīja pie ieejas, vai nenāks vēl kāds lūdzējs, un kopā ar kādu ģenerāli, saprotat, uz savas koka kājas ieslīdēja pieņemamā istabā. Augstmanis pēc paraduma iznāk: «Jums kas? Jums kas! A!» saka, ieraudzījis Kopeikinu: «es taču jums paziņoju, ka jums jāgaida lēmums.» — «Apžēlojieties, jūsu augstā ekselence, — nav, tā sacīt, maizes gabala …» — «Ko lai dara? Es jums nekā nevaru palīdzēt, pagaidām pacentieties paši sev palīdzēt, gādājiet paši līdzekļus.» — «Bet, jūsu augstā ekselence, paši varat, dažā ziņā, spriest, kādus līdzekļus varu sagādāt bez rokas un kājas.» — «Taču,» saka lielmanis, «saprotiet: es jūs nevaru uzturēt, dažā ziņā, uz sava rēķina; man ir daudz ievainoto, visiem viņiem vienādas tiesības… Bruņojieties ar pacietību. Atbrauks valdnieks, es jums varu dot goda vārdu, ka viņa monarcha žēlastība jūs neatstās.» — «Bet, jūsu augstā ekselence, es nevaru gaidīt,» saka Kopeikins un saka, dažā ziņā, rupji. Lielmanim, saprotat, sanāk jau dusmas. Patiesi: tur no visām pusēm ģenerāļi gaida lēmumus, pavēles; tā sacīt, svarīgas valsts darīšanas, kas prasa visātrāko izpildi, — ik nokavēts brīdis svarīgs, — bet te nezin no kurienes piesējies neatlaidīgs kā velns. — «Atvainojiet,» saka: «man nav vaļas … mani gaida svarīgākas lietas nekā jūsu.» Atgādina dažā ziņā smalkā veidā, ka laiks beidzot iet projām. Bet mans Kopeikins, — zināt, bads viņu padara drošu: «kā gribat, jūsu augstā ekselence,» saka, «nekustēšos no vietas līdz tam laikam, kamēr nedosiet rezolūciju.» Nu … varat iedomāties: atbildēt tādā kārtā augstmanim, kuram jāsaka tikai vārds, ka aizlidosi pa gaisu tā, ka ir velns tevi neatradis … Bet, ja jums kādam kaut ko līdzīgu teiks ierēdnis, par vienu činu zemāks, tad jau tūliņ rupjības. Nu, bet tur, kāds atstatums, kāds atstatums: ģeneralanšefs un kaut kāds kapteinis Kopeikins! 90 rubļu un nulle! Ģenerālis, saprotat, vairāk nekā, kā tikai paskatījās, bet skatiens — kā ass ierocis: dūšas vairs nav — tā jau papēžos. Bet mans Kopeikins, varat iedomāties, ne no vietas, stāv kā miets. «Ko tad jūs?» saka ģenerālis un saņem šo, kā saka, grožos. Kaut gan, jāsaka, ka viņš apgājās vēl diezgan žēlīgi: kāds cits pasūtītu tā, ka dienas trīs pēc tam iela grieztos ačgārni gaisā, bet viņš tikai noteica: «Labi,» saka: «ja jums te par dārgu dzīvot un jūs galvaspilsētā nevarat mierīgi nogaidīt savu likteni, tad es jūs izsūtīšu uz kroņa rēķina. Pasaukt feldjegeru! aizsūtīt viņu uz dzīves vietu!» Bet feldjegers, saprotat, stāv jau tur: trī