Tikai vienīgi dievs varbūt varētu pasacīt, kāds raksturs bija Maņilovam. Ir ļaužu šķ: ra, par kuriem mēdz teikt: ne šis, ne tas, ne pilsētā Bogdans, ne uz laukiem Selifans, ar sakāmvārdu runājot. Varbūt arī Maņilovu vajag pieskaitīt tiem. No izskata viņš bija stalts cilvēks: viņa vaigam netrūka glītuma, bet šim glītumam, likās, piemita par daudz cukura; viņa izturēšanās un runā bija kaut kas pieglaimīgs, kas meklēja labvēlību un pazīšanos. Viņš smaidīja vilinoši, bija gaišmatis, zilām acīm. Pirmā minūtē ar viņu sarunājoties, nevari neizsauklies: cik patīkams un labs cilvēks! Pēc tam sekojošā minūtē nekā neteiksi, bet trešajā sacīsi: velns viņu zina, kas tas ir! un aiziesi tālāk, bet, ja neaiziesi, tad sajutīsi nāvīgu garlaicību. No viņa nesagaidīsi neviena dzīva vai pat skarba vārda, ko var dzirdēt gandrīz no katra, ja aizskarsi priekšmetu, kas viņam tuvs. Ikvienam sava kaislība: viens mīl medību suņus; otram liekas, ka viņš liels mūzikas cienītājs un apbrīnojami izprot visas tās dziļākās vietas; trešais meistars labi paēst; ceturtais grib spēlēt kaut tikai par veršoku augstāku lomu, nekā viņam nolemts; piektais, ar aprobežotākām vēlēšanām, guļ un sapņo, kā varētu ar fliģeladjutantu kopā pastaigāties un tā sevi izrādīt saviem draugiem, pazīstamiem un pat svešiem; sestais apveltīts ar tādu roku, kas jūt pārdabisku vēlēšanos atliekt stūri kādam kārava dūzim vai diviniekam, bet septītajam roka tā vien tiecas kaut ko nokārtot, pūlas tikt jo tuvāk stacijas uzraugam vai ormaņiem, ar vārdu, katram ir kaut kas savs, bet Maņilovam nebija nekā. Mājās viņš ļoti maz runāja un pa lielākai daļai tikai fantazēja un domāja, bet, par ko viņš domāja, arī laikam tikai vienīgi dievam bija zināms. Nevar sacīt, ka viņš nodarbotos ar saimniecību, viņš pat nekad nebrauca uz lauku, saimniecība gāja it kā pati no sevis. Kad muižas pārvaldnieks sacīja: «labi būtu, kungs, to un to darīt»; «jā, nebūtu slikti,» viņš parasti atbildēja, pīpi smēķēdams, pie kā bija pieradinājies, kad dienēja armijā, kur viņu uzskatīja par pieticīgāko, delikātāko un izglītotāko oficieri, «jā, nebūtu gan slikti,» viņš atkārtoja. Kad pie viņa atnāca zemnieks un, ar roku pakausi pakasījis, prasīja: «Kungs, atļauj izpalikt no darba, jāiet nodokļi sapelnīt,» «ej,» viņš atbildēja, pīpi smēķēdams, un viņam pat prātā nenāca, ka zemnieks gāja dzert. Dažreiz no lieveņa uz pagalmu un dīķi lūkodamies, viņš runāja, cik labi būtu, ja pēkšņi no mājas ierīkotu apakšzemes eju vai pār dīķi uztaisītu akmens tiltu, uz kura gar abām pusēm būtu veikali, un lai tajos sēdētu tirgotāji un pārdotu dažādas sīkas, zemniekiem vajadzīgas preces. Pie tam viņa acis kļuva ārkārtīgi saldas un sejā radās liela apmierinājuma izteiksme. Taču visi šie projekti izbeidzās ar runām. Viņa kabinetā vienmēr gulēja kāda grāmata, kuru viņš pastāvīgi jau divus gadus lasīja, bet tikai līdz 14. lappusei bija aizlasījis. Viņa mājā pastāvīgi kaut kā trūka: viesistabā stāvēja skaistas mēbeles, pārvilktas ar greznu zīda drānu, kura droši vien maksāja dārgi; bet diviem atzveltnes krēsliem tās bija pietrūcis, tāpēc tie bija apvilkti vienkārši ar maisu; jau vairāk gadu mājas tēvs atgādināja saviem viesiem: nesēdieties uz šiem krēsliem, tie vēl nav gatavi. Dažās istabās nebija nekādu mēbeļu, kaut gan pirmās dienās pēc kāzām tika teikts: «sirsniņ, rīt jāparūpējas, lai arī šajā istabā kaut uz laiku ieliek mēbeles.» Vakaros uz galda tika likts lepns tumšas bronzas lukturis, rotāts trim antikām gracijām un greznu perlamutra vairogu, un blakus tam nostādīja klibu, uz vienu pusi sašķiebušos, vispār taukiem notecējušu kaut kādu īstu vara invalidu, neviens to neievēroja, ne pats kungs, ne kundze, ne arī kalpi. Viņa si^va… nu, viņi bija viens ar otru Joti mierā. Nevērojot to, ka pēc kāzām jau bija pagājuši astoņi gadi, viņi viens otram vēl pienesa vai ābola gabaliņu, vai konfekti, vai riekstu un sacīja aizkustinoši maigā balsī, kas pauda vislielāko mīlu: «atplēt, sirsniņ, savu mutīti, es tur ielikšu šo kumosiņu.» Pats par sevi saprotams, ka mutīte šādā gadījumā tika atvērta Joti graciozi. Uz dzimšanas dienu tika sagatavotas dāvanas: kāds pērļu maciņš zobu birstei. Un ļoti bieži, uz dīvana sēdot, piepeši, nemaz nezinot, aiz kāda iemesla, viens atstāj pīpi, otra darbu, ja tāds gadās tobrīd rokā, un uzspiež viens otram tik tvīkstošu un garu skūpstu, ka pa to laiku it viegli var izsmēķēt nelielu cigāru. Vārdu sakot, viņi bija laimīgi. Zināms, varētu piezīmēt, ka mājā daudz citu darbu bez gariem skūpstiem un dāvanām, un vispār par daudz ko varētu jautāt. Kāpēc, piemēram, virtuvē muļķīgi bez kādas jēgas tiek gatavoti ēdieni? kāpēc pieliekamais kambaris diezgan patukšs? kāpēc ekonome zog? kāpēc sulaiņi dzērāji un netīri? kāpēc visa saime bez žēlastības guļ un pārējo laiku vazājas apkārt? Tomēr tās visas ir tik zemas lietas, bet Maņilova labi audzināta. Bet labu audzināšanu, kā zināms, iegūst pansionos. Bet pansionos, kā zināms, par cilvēces tikumības pamatu uzskata trīs galvenos priekšmetus: franču valodu, kas nepieciešama ģimenes dzīves laimei; klavieres, ar ko laulātam draugam sagādāt patīkamus brīžus, un, beidzot, pašu saimniecības daļu: naudas maku un citu dāvanu adīšana. Tiesa, audzināšanas metode, īpaši mūsu laikos, tiek visādi papildināta un dažādota; tas viss lielāko tiesu atkarīgs no pansionu priekšnieču saprātības un gara dāvanām. Citos pansionos ir tā, ka pa- priekšu klavieres, tad franču valoda un, beidzot, saimniecības būšanas. Bet dažreiz arī mēdz būt tā, ka papriekšu saimniecības būšanas, tas ir, dāvanu adīšana, tad franču valoda un beidzot klavieres. Metodes jau ir dažādas. Nebūs lieki piezīmēt, ka Maņilova … bet jāatzīstas, es ļoti baidos runāt par dāmām, un pie tam man laiks atgriezties pie mūsu varoņiem, kuri jau dažas minūtes stāvēja pie viesistabas durvīm, viens otru lūgdami ieiet pa priekšu iekšā.