t pie viena, pie otra: «Jums kas? jums kas? ko jūs vēlaties? kas jums par lietu?» Beidzot, mans kungs, pie Kopeikina. Kopeikins, dūšu saņēmis: «Tā un tā, jūsu ekselence: esmu lējis asinis, savā ziņā, pazaudējis roku un kāju, strādāt nevaru, uzdrošinājos lūgt monarcha žēlastību.» Ministrs redz: cilvēks uz koka kājas un labā piedurkne tukša piesprausta pie mundiera. «Labi,» saka, «pienāciet pēc kādām dienām.» Mans Kopeikins iznāk gandrīz vai sajūsmā: viens tas, ka ir bijis gods būt audiencē, tā sacīt, ar pirmklasīgu augstmani, bet otrs tas, ka tagad nu beidzot dažā ziņā izšķirsies par pensiju. Tādā, saprotat, sajūsmā lec pa trotuāru. Iegāja Palkina traktierī izdzert glāzi degvīna, paēda pusdienu Londonā, lika sev atnest kotleti ar kaperiem, lika atnest treknu vistu ar visādām finterlejām; pudeli vīna, vakarā devās uz teātri, ar vārdu, saprotat, uzdzīvoja. Pa ietvi redz, iet kāda slaida angliete kā kāds gulbis, varat iedomāties. Mans Kopeikins, zināt, asinis viņam iekaisa, jau sāka uz savas koka kājas skriet viņai pakaļ, truk, truk — «labāk ne,» nodomāja, «labāk tad, kad dabūšu pensiju, tagad jau es esmu par daudz iztērējies.» Tā, mans kungs, pēc kādām trim četrām dienām atkal ierodas mans Kopeikins pie ministra, gaida pieņemšanu. «Tā un tā,» saka: «atnācu,» saka, «lai dzirdētu jūsu augstās ekselences pavēli par slimajiem un ievainotajiem…» un tamlīdzīgi, saprotat, dienesta valodā. Augstmanis, varat iedomāties, viņu tūliņ pazina: «A,» saka, «labi,» saka: «šoreiz nekā jums vairāk nevaru teikt kā tikai to, ka jums vajadzēs gaidīt valdnieka atbraukšanu; tad, bez šaubām, tiks doti rīkojumi par ievainotajiem, bet, tā sacīt, bez monarcha gribas es nekā nevaru darīt.» Palokās, saprotat, un — ar dievu. Kopeikins, varat iedomāties, iznāca visnenoteiktākā stāvokli. Viņš jau bija domājis, ka viņam izdos naudu: «Še tev, balodīt, dzer un līksmo»; bet tā vietā viņam pavēlēts gaidīt, un pie tam arī laiks nav nolikts. Viņš tad tik pūcīgs iznāca uz kāpnēm kā pūdelis, saprotat, kuru pavārs aplējis ar ūdeni: ir aste kājstarpi, ir ausis nokāris. «Nu, nē,» pie sevis domā: «iešu otrreiz, izskaidrošu, ka ēdu beidzamo kumosu — ja nepalīdzēsiet, man, zināmā mērā, jāmirst badā.» Vārdu sakot, mans kungs, atkal viņš atnāk Pilskrastā, un viņam saka: «Nevar, nepieņem, atnāciet rīt.» Otrā dienā — tas pats; bet šveicars uz viņu vienkārši ir skatīties negrib. Bet pa to laiku viņam no zilajām, saprotat, kabatā palikusi tikai viena. Agrāk ēda kāpostus, gabalu gaļas: bet tagad bodītē paņem kaut kādu siļķi vai sālītu gurķi un maizi par diviem grašiem, ar vārdu — badojas nabags, bet apetits tīri kā vilkam. Iet garām tādam restoranam — pavārs, varat iedomāties, tur ārzemnieks, tāds francūzis ar platu fiziognomiju, holandiešu veļā, priekšauts sniega baltumā, gatavo kaut kādu fenzervu, kotletes ar trifeļiem, ar vārdu — tādu rasupē delikatesi, ka no apetita varētu vai pats sevi apēst. Vai arī gadās iet gar Miļutina veikaliem, tur pa logu raugās dažā ziņā lasis, ķirši — par pieci rubļi gabalā, milzenis arbūzs, īsts diližanss, lien pa logu laukā un, tā sacīt, meklē muļķi, kas samaksātu simt rubļu, ar vārdu — uz katra soļa tāds kārdinājums, slienas tek, bet viņš arvien dzird «rīt». Tad nu varat iedomāties, kāds viņa stāvoklis: te, no vienas puses, tā sacīt, lasis un arbūzs, bet, no otras puses, viņu cienā ar vienu un to pašu ēdienu: «rit». Beidzot nabadziņam dažā ziņā kļuva neciešami, viņš apņēmās par katru cenu ietikt ar varu, saprotat. Pagaidīja pie ieejas, vai nenāks vēl kāds lūdzējs, un kopā ar kādu ģenerāli, saprotat, uz savas koka kājas ieslīdēja pieņemamā istabā. Augstmanis pēc paraduma iznāk: «Jums kas? Jums kas! A!» saka, ieraudzījis Kopeikinu: «es taču jums paziņoju, ka jums jāgaida lēmums.» — «Apžēlojieties, jūsu augstā ekselence, — nav, tā sacīt, maizes gabala …» — «Ko lai dara? Es jums nekā nevaru palīdzēt, pagaidām pacentieties paši sev palīdzēt, gādājiet paši līdzekļus.» — «Bet, jūsu augstā ekselence, paši varat, dažā ziņā, spriest, kādus līdzekļus varu sagādāt bez rokas un kājas.» — «Taču,» saka lielmanis, «saprotiet: es jūs nevaru uzturēt, dažā ziņā, uz sava rēķina; man ir daudz ievainoto, visiem viņiem vienādas tiesības… Bruņojieties ar pacietību. Atbrauks valdnieks, es jums varu dot goda vārdu, ka viņa monarcha žēlastība jūs neatstās.» — «Bet, jūsu augstā ekselence, es nevaru gaidīt,» saka Kopeikins un saka, dažā ziņā, rupji. Lielmanim, saprotat, sanāk jau dusmas. Patiesi: tur no visām pusēm ģenerāļi gaida lēmumus, pavēles; tā sacīt, svarīgas valsts darīšanas, kas prasa visātrāko izpildi, — ik nokavēts brīdis svarīgs, — bet te nezin no kurienes piesējies neatlaidīgs kā velns. — «Atvainojiet,» saka: «man nav vaļas … mani gaida svarīgākas lietas nekā jūsu.» Atgādina dažā ziņā smalkā veidā, ka laiks beidzot iet projām. Bet mans Kopeikins, — zināt, bads viņu padara drošu: «kā gribat, jūsu augstā ekselence,» saka, «nekustēšos no vietas līdz tam laikam, kamēr nedosiet rezolūciju.» Nu … varat iedomāties: atbildēt tādā kārtā augstmanim, kuram jāsaka tikai vārds, ka aizlidosi pa gaisu tā, ka ir velns tevi neatradis … Bet, ja jums kādam kaut ko līdzīgu teiks ierēdnis, par vienu činu zemāks, tad jau tūliņ rupjības. Nu, bet tur, kāds atstatums, kāds atstatums: ģeneralanšefs un kaut kāds kapteinis Kopeikins! 90 rubļu un nulle! Ģenerālis, saprotat, vairāk nekā, kā tikai paskatījās, bet skatiens — kā ass ierocis: dūšas vairs nav — tā jau papēžos. Bet mans Kopeikins, varat iedomāties, ne no vietas, stāv kā miets. «Ko tad jūs?» saka ģenerālis un saņem šo, kā saka, grožos. Kaut gan, jāsaka, ka viņš apgājās vēl diezgan žēlīgi: kāds cits pasūtītu tā, ka dienas trīs pēc tam iela grieztos ačgārni gaisā, bet viņš tikai noteica: «Labi,» saka: «ja jums te par dārgu dzīvot un jūs galvaspilsētā nevarat mierīgi nogaidīt savu likteni, tad es jūs izsūtīšu uz kroņa rēķina. Pasaukt feldjegeru! aizsūtīt viņu uz dzīves vietu!» Bet feldjegers, saprotat, stāv jau tur: trīs aršinas garš vīrietis, ķetnas viņam, varat iedomāties, jau no pašas dabas dotas kā priekš ormaņiem, ar vārdu, īsts dantists… Tad viņu, dieva kalpu, sagrāba, mans kungs, un ratos iekšā ar feldjegeru. «Nu,» domā Kopeikins, «vismaz nav jāmaksā vešanas nauda, paldies arī par to.» Lūk, viņš, mans kungs, brauc ar feldjegeru un, braukdams ar feldjegeru, avā ziņā, tā sacīt, apspriežas pats ar sevi: «Ja ģenerālis saka, lai es pats pameklējot līdzekļus, kā sev palīdzēt, — labi,» saka, «es,» taka, «atradīšu līdzekļus!» Nu, tiklīdz viņu nogādāja dzīves vietā, un, kur tieši viņu atveda, nekas nav zināms. Tā, zināt, arī baumas par kapteini Kopeikinu iegrimušas aizmirstības upē, kaut kādā tādā Letā, kā dzejnieki saka. Bet atjaujiet, kungi, te nu tad, var teikt, arī sākas pavediens, romāns. Tātad, kur palika Kopeikins, nav zināms; bet, varat iedomāties, nepagāja ir divi mēneši, kad Rjazaņas mežos uzradās laupītāju bars, un šā bara atamans, mans kungs, bija nekas cits kā …»