Nav zināms, kādēļ visi šie spriedumi, baumas un prātojumi visvairāk ietekmēja nabaga prokuroru. Viss tas iedarbojās uz viņu tādā mērā, ka viņš, mājās pārgājis, sāka domāt, domāt un piepeši, kā saka, ne no šī, ne no tā nomira. Vai nu viņu bija ķērusi trieka vai kas cits, tikai kā krita no krēsla augšpēdu uz grīdas un bija pagalam. Kā jau parasts, tuvinieki sasita rokas, iekliedzās: «ak mans dievs!» un nosūtīja pēc ārsta, lai nolaistu asinis, bet redzēja, ka prokurors bija jau līķis. Tad tikai ar līdzjutību uzzināja, ka nelaiķim patiesi bijusi dvēsele, kaut gan viņš aiz savas kautrības to nekad nebija rādījis. Bet nāves parādīšanās, neievērojamam vīram mirstot, bija tikpat briesmīga, cik briesmīga tā varenam: tas, kas vēl nesen bija staigājis, kustējies, spēlējis vistu, parakstījis dažādus papīrus, un tik bieži bija redzams ierēdņu vidū ar savām biezajām uzacīm un mirkšķinošo aci, tagad gulēja uz galda, kreisā acs vairs nemaz nemirkšķināja, bet viena uzacs vēl bija pacelta un, likās, it kā ko jautātu. Ko nelaiķis jautāja: kādēļ viņš mira vai kādēļ dzīvoja, to tikai dievs zina.