Bet tas taču aplam! tas ne pēc kā neizskatās! tas nav iespējams, ka ierēdņi tā varētu paši sevi nobaidīt, izdomāt tādas muļķības, tā noklīst no patiesības, kad pat bērnam saprotams, kas par lietu! Tā izsauksies daudzi lasītāji un pārmetīs autoram aplamības vai nosauks'nabaga ierēdņus par muļķiem, tāpēc ka cilvēks ar vārdu muļķis ļoti devīgs, un gatavs vai divdesmit reižu dienā likt to dzirdēt savam tuvākam. Pietiek, ja tev starp deviņām labām īpašībām ir viena muļķīga, lai tu kļūtu nosaukts par muļķi, nevērojot deviņas labās.
Lasītājiem viegli spriest, lūkojoties no sava mierīgā kaktiņa un no augšienes, no kurienes redzams viss apvārsnis un viss, kas notiek apakšā, kur cilvēks var redzēt tikai tuvāko priekšmetu. Un vispārīgā cilvēces vēsturē ir daudz veselu gadsimtu, kurus, liekas, varētu izsvītrot un iznīcināt kā nevajadzīgus. Pasaulē ir notikušas daudzas maldīšanās, kuras, kā liekas, tagad ir bērns neizdarītu. Kādus līkumainus, nomaļus, šaurus, neizbrienamus ceļus, kas noved tālu sāņus, ir gājusi cilvēce, cenzdamās aizsniegt mūžīgo patiesību, kaut gan tās priekšā bijis vaļā taisnais ceļš, līdzīgi ceļam, kas ved uz brīnišķīgu templi, kurš līdzinās valdnieka mītnei. Tas ir platāks un krāšņāks par visiem ceļiem, to apspīd saule un visu nakti apgaismo uguņi, bet cilvēki tam gāja garām aklā tumsā. Un cik reižu, jau virzīti no debesīm nākošās saprašanas, arī te viņi pratuši atkāpties un nomaldīties sānis, pratuši baltas dienas laikā no jauna ieklīst neizbrienamos čūk- slājos, atkal pratuši iepūst viens otram acīs aklības miglu un, tiekdamies pēc maldugunīm, pratuši gan nonākt pie bezdibeņa, lai tad viens otram šausmās jautātu: kur izeja, kur ir ceļš? Tagadējā paaudze visu to skaidri redz, brīnās par maldīšanos un smejas par savu senču nejēgu, nesaprazdama, ka šī vēsture atzīmēta ar debess uguni un kliedz tanī katrs burts, ka tas pats redzīgais pirksts no visām pusēm norāda taisni uz viņu, uz viņu, uz tagadējo paaudzi, bet tagadējā paaudze smejas un pašapzinīgi, lepni uzsāk jaunus maldus, par ko pēcnācēji atkal tāpat pasmiesies.
Čičikovs par visu to nekā nezināja. Kā par spīti tai laikā viņš bija mazliet saaukstējies un saslimis ar flusu un nelielu kakla iekaisumu, kas daudzu mūsu guberņu pilsētu klimatā bieži notiek. Lai dzīve, dievs pasarg, nebeigtos kaut kā bez pēcnācējiem, viņš labāk bija nolēmis dienas trīs nosēdēt istabā. Sajās dienās viņš nemitīgi skaloja rīkli ar pienu un vīģēm, kuras pēc tam apēda, un nēsāja pie vaiga piesietu spilventiņu ar kumelītēm un kamparu. Vēlēdamies kaut kā laiku kavēt, viņš sastādīja vairākus jaunus, daudz plašākus visu pirkto zemnieku sarakstus, izlasīja pat kādu sējumu no hercogienes Lavaljeras, ko bija atradis ceļa «omā, pārlūkoja savā lādītē visus priekšmetus un zīmītes, kas tanī bija iekšā, šo to pārlasīja pat divi reizes, bet viss tas viņam stipri apnika. Viņš nekādi nevarēja saprast, ko tas nozīmē, ka neviens pilsētas ierēdnis nav ne reizes pie viņa atbraucis un apjautājies par viņa veselību, kurpretī vēl nesen viesnīcas priekšā vienmēr stāvēja gan pastmeistara, gan prokurora, gan priekšsēdētāja droška. Viņš raustīja tikai plecus, pa istabu staigādams. Beidzot viņš sajutās labāk un kļuva, dievs zina, cik priecīgs, kad redzēja, ka jau ir iespēja iziet tīrā gaisā. Nekavējoties viņš ķērās pie tualetes, atvēra savu lādīti, ielēja glāzē karstu ūdeni, izņēma bārdas nazi un ziepes un sāka skūties, ko jau sen bija vajadzīgs darīt: tāpēc, ka, zodu aptaustījis un spogulī palūkojies, pats sacīja: «lūk, kādi meži saauguši!» Un, patiesi, meži, ne meži, bet zodu un vaigus sedza diezgan biezi rugāji. Noskuvies, viņš sāka tik ātri un steidzīgi ģērbties, ka tikko neizlēca no biksēm. Beidzot viņš bija apģērbies, ar odekolonu salaistījies un, vaigu drošības pēc apsējis, silti ietinies, izgāja uz ielas. Kā katra vesela kļuvuša, tā arī viņa pastaigāšanās bija kā svētki. Ko vien viņš redzēja, viss viņam izlikās it kā smejamies, ir nami, ir ielas, ir garām ejošie zemnieki, kas, taisnību sakot, bija diezgan nopietni, no kuriem dažs labs jau bija paspējis savam tuvākajam iekraut pa ausi. Vispirms viņš bija nodomājis apciemot gubernatoru. Ejot viņam šaudījās pa galvu visādas domas; visvairāk viņš kavējās pie gaišmates, iztēle jau sāka kļūt rotaļīga, un viņš pats jau sāka drusku jokot un par sevi pašu smieties. Tādā noskaņojumā viņš nonāca gubernatora durvju priekšā. Priekšnamā viņš jau sāka žigli novilkt šineli,, kad šveicars viņu pārsteidza ar pavisam negaidītiem vārdiem: nav pavēlēts pieņemt!
«Kā, ko tu runā, tu laikam mani nepazīsti? tu paskaties, uzmanīgāk sejā!» teica viņam Čičikovs.
«Kā nepazīstu! neredzu jūs pirmoreiz,» sacīja šveicars: «Tikai jūs nav brīv laist iekšā, citus visus var.»
«Te nu bija! kādēļ? kāpēc?»
«Tāda pavēle, tā, laikam, arī vajadzīgs,» sacīja šveicars un beigās vēl piebada: «iā». Pēc tam viņš nostājās ļoti brīvi, no- laipnības, ar kādu viņš agrāk steidzās viņam palīdzēt novilkt šineli, nekas nebija palicis. Kā likās, viņš domāja: ehe! ja jau kungi tevi dzen no mājas laukā, tad, redzams, tu tāds diedelnieks vien §si!