«Nesaprotami!» sevī nodomāja Čičikovs un tūliņ devās pie- palatas priekšsēdētāja, bet, viņu ieraudzījis, palatas priekšsēdētājs tā samulsa, ka nevarēja ne divus vārdus izteikt un. sarunāja tādus niekus, ka pat viņiem abiem bija kauns par to. No viņa aizejot, pa ce]u Čičikovs visādi pūlējās izprast, ko priekšsēdētājs ar to gribējis teikt, uz ko zīmējas viņa vārdi, bet it nekā nevarēja saprast. Pēc tam iegāja arī pie citiem: pie policijmeistara, vicegubernatora, pastmeistara, bet tie viņu vai pavisam nepieņēma, vai arī saņēma tik dīvaini, runāja tik piespiesti un nesaprotami, tā apmulsa, un no visa tā iznāca tāda putra, ka viņš sāka šaubīties par viņu smadzeņu veselību. Pamēģināja vēl pie viena otra pieiet, lai, mazākais, dabūtu zināt cēloni, bet nekādu cēloni nenoskaidroja. Kā pusmiegā viņš klida bez kāda mērķa pa pilsētu, nevarēdams izprast, vai viņš kļuvis ārprātīgs, vai ierēdņi galvu pazaudējuši, vai tas notiek pa sapņiem, vai arī nomodā ievārī- jusies trakāka putra nekā sapnis. Labi vēlu, gandrīz krēslā, viņš atgriezās viesnīcā, no kuras bija izgājis ļoti jautrā omā, un no īgnuma lika sev atnest tēju. Izklaidīgi, kaut kādās mulsās pārdomās par savu dīvaino stāvokli, viņš sāka ieliet tēju, bet piepeši durvis atvērās un istabā gluži negaidīts ienāca Nozdrevs.
«Lūk, paruna saka: priekš drauga septiņas verstis nav līkums!» viņš teica, cepuri noņemdams: «eju garām, redzu, logā uguns, iešu iekšā, nodomāju, droši vien vēl neguļ. A! cik labi, ka tev tēja uz galda, ar prieku izdzeršu tasīti: šodien pusdienā pārēdos visādus draņķus, manu, ka vēdērā jau ceļas nekārtības. Pavēli piebāzt man pīpi. Kur tava pīpe?»
«Es taču pīpi nepīpēju,» Čičikovs sausi atbildēja.
«Nieki, it kā es nezinātu, ka tu esi pīpmanis. Ei! kā sauc tavu sulaini? Ei Vachramej, paklausies.»
«Ne Vachramejs, bet Petruška.»
«Kā? Agrāk tev taču bija Vachramejs.»
«Man nekāds Vachramejs nekad nav bijis.»
«Jā, tiesa, Derebinam ir Vachramejs. Iedomājies, kāda laime Derebinam: viņa mātes māsa sastrīdējusies ar dēlu par to, ka tas apņēmis par sievu dzimtcilvēku, un tagad visu muižu norakstījusi Derebinam. Es domāju, tāda mātes māsa katram būtu patīkama! Bet kādēļ tu, brāl, no visiem tā atsvešinies, nekur vairs neej? Nu jā, es jau zinu, ka tu dažreiz nodarbojies ar zinībām, ka mīli lasīt (kāpēc Nozdrevs bija nācis pie slēdziena, ka mūsu varonis nodarbojas ar zinībām un mīl lasīt, to mēs, jāatzīstas, nemākam teikt, un pats Čičikovs vēl mazāk). Ak bāliņ Čičikov, kaut tikai tu būtu redzējis . .. nudien, būtu laba viela tavām satiras dāvanām (kāpēc Cičikovam bija satiras dāvanas, tas arī nav zināms). Iedomājies, brāl, mēs spēlējām kārtis pie tirgotāja Lichačeva, tad ta bija smiekli! Perependevs, kas arī tur bija, saka, kaut tagad te būtu Čičikovs, tam būtu pa zobam!… (bet Čičikovs savu mūžu nebija pazinis nevienu Perependevu). Bet atzīsties, bāliņ, toreiz tu gan slikti uzvedies, vai atminies, kad mēs dambreti spēlējām, es taču vinnēju … Jā, brāl, nudien, tu mani vienkārši izjokoji. Bet velns viņu zina, es nekādi nevaru dusmoties. Aizvakar ar priekšsēdētāju … Ak jā! man tev jāsaka, ka pilsētā visi pret tevi: viņi domā, ka tu taisot viltotu naudu, piesējās man, bet es tevi stingri aizstāvēju, sastāstīju viņiem, ka ar tevi esmu kopā mācījies, ka pazinu tavu tēvu; un, ko tur vēl runāt, aizbāzu viņiem visiem mutes.»
«Es taisot viltotu naudu?» iekliedzās Čičikovs, no krēsla pieceldamies.
«Tomēr, kādēļ tu esi viņus tā pārbaidījis?» Nozdrevs turpināja. «Viņi, velns zina, no bailēm prātu zaudējuši: ieskata tevi par laupītāju un par spiegu … Bet prokurors no bailēm pat nomira, rīt būs bēres. Vai tu nebūsi? Viņi, taisnību sakot, baidās no jaunā ģenerālgubernatora, ka tevis dēj kaut kas nenotiek; bet es par ģenerālgubernatoru domāju, ka, ja viņš cels degunu par augstu un būs lepns, ar muižniecību viņš nekā neizdarīs. Muižniecība grib laipnību, vai ne? Protams, var savā kabinetā ieslēgties un neizrīkot nevienu balli, bet kas ar to ir panākts? Ar to nekas nav iegūts. Bet tu tomēr, Čičikov, esi iesācis riskantu lietu.»
«Kas par riskantu lietu?» nemierīgi jautāja Čičikovs.
«Nu, gubernatora meitu aizvest. Es, taisnību sakot, to gaidīju, nudien, gaidīju! Kad jūs ballē pirmoreiz kopā ieraudzīju, tūliņ nodomāju, nu, domāju, Čičikovs jau par velti nepūlas … Tomēr aplam esi taisījis tādu izvēli: es pie viņas nekā pievilciga neatradu. Bet Bikusovam ir viena radiniece, māsas meita, tā, lūk, ir meiča, ka prieks uzskatīt.»
«Nu, ko tu, ko tu muldi! Gubernatora meitu aizvest, ko tas nozīmē?» runāja Čičikovs, acis ieplētis.
«Nu, bāliņ, kādēj tu esi tik noslēpumains cilvēks! Es, taisnību sakot, tikai tādēļ pie tevis atnācu: gribu tev labprāt palīdzēt. Lai notiek: paturēšu tev kroni, došu tev savu karieti, zirgus, bet tikai ar norunu: tev jāaizdod man trīs tūkstoši rubļu. Man, bāliņ, tagad nauda ārkārtīgi vajadzīga!»
Kamēr Nozdrevs pļāpāja, Čičikovs vairāk reižu berzēja sev acis, vēlēdamies pārliecināties, vai viņš to nedzird pa sapņiem. Viltotas naudas taisītājs, gubernatora meitas aizvešana, prokurora nāve, kam viņš it kā par iemeslu, ģenerālgubernatora atbraukšana — viss tas viņu krietni izbiedēja. Nu ja tā ir, viņš pie sevis nodomāja, tad vairs nav ko kavēties, tad jāsteidzas no šejienes ātrāk projām.
Viņš pūlējās no Nozdreva tikt drīzāk vajā, tūliņ atsauca Selifanu un pavēlēja viņam rīta ausmā būt gatavam, tā ka rīt pulksten sešos visādā ziņā var izbraukt no pilsētas, lai viss ir sarīkots, puskariete izsmērēta utt., utt. Selifans atbildēja: klausos, Pāvel Ivanovič, un tomēr labu brītiņu apstājās pie durvīm, ne no vietas nekustēdamies. Petruškam kungs tūliņ pavēlēja izvilkt no gultas apakšas ceļa somu, ko jau bija hp- klājusi bieza putekļu kārta, un kopā ar viņu bez sevišķas šķirošanas sāka tanī iepakāt visādas lietas: zeķes, kreklus, mazgātu un nemazgātu vēju, zābaku liestes, kalendaru … Viss tas tika sakrauts, kā gadījās; viņš gribēja visādā ziņā būt gatavs no vakara, lai rītā nebūtu nekāda kavēšanās. Pie durvīm brītiņu pastāvējis, Selifans beidzot loti lēnām izgāja no istabas. Lēni, cik lēni tik var iedomāties, viņš kāpa pa kāpnēm lejā, pamezdams uz to izmīdītajiem pakāpieniem no slapjiem zābakiem pēdas, un ilgi viņš kasīja ar roku pakausi. Ko nozīmēja šī kasīšana? un ko tā vispārīgi nozīmē? Vai dusmas par to, ka rītdien nav izdevies nodomātais gājiens uz krogu ar savu draugu, kas ģērbies nosmulētā, ar jostu apjoztā kažokā, vai arī jaunajā vietā bija radies kāds sirds- āķītis, un tagad jāpamet pie vārtiem stāvēšana un politiskā balto roku turēšana tajā stundā, kad pār pilsētu klājas krēsla, kad jauneklis sarkanā kreklā trinkšķina uz balalaikas saimes priekšā, un pa dienu izstrādājušies ļautiņi risina klusas sarunas? Vai, varbūt, vienkārši bija žēl šķirties no iesildītās vietas saimes virtuvē, zem kažociņa krāsns tuvumā, un no kāpostiem ar mīkstu pilsētas pīrāgu, lai no jauna atkal lietū un negaisā un visādas ceļa mokas pārciešot klejotu no vienas vietas uz otru? Dievs viņu zina, neuzminēsi. Krievu ļaudīm daudz un dažādas nozīmes ir pakauša kasīšanai.