XI NODAĻA
Tomēr nekas tā nenotika, kā Čičikovs bija nodomājis. Vispirms viņš uzmodās vēlāk, nekā bija domājis — tā bija pirmā nepatikšana. Piecēlies viņš tūliņ aizsūtīja uzzināt, vai zirgi iejūgti un vai viss ir gatavs; bet viņam atbildēja, ka puskariete vēl nav iejūgta un nekas nav gatavs. Tā bija otra nepatikšana. Viņš sadusmojās, pat taisījās mūsu draugu Selifanu par to drusku pārmācīt un ar nepacietību tikai gaidīja, kādu iemeslu viņš no savas puses uzdos, lai attaisnotos. Drīz vien Selifans parādījās durvīs, un kungam bija izdevība dzirdēt tās pašas izrunas, kādas vienmēr jādzird no apkalpotājiem, kad vajadzīgs drīzumā kaut kur braukt.
«Vajadzētu taču, Pāvel Ivanovič, zirgus apkalt.»
«Ak tu eāka! lempis! kādēļ agrāk to nesacīji? Vai nebija laika, vai?»
«Laiks bija gan … Nu, lūk, ritenim arī, Pāvel Ivanovič, vajadzēs jaunu riepu uzvilkt, tāpēc ka ceļš tagad ļoti nelīdzens, visur grambas … Un, ja atļausiet paziņot, puskarietes priekša arī pavisam sašķobījusies, tā ka tā varbūt ir pāris stacijas neizturēs.»
«Ak tu nelieti!» kliedza Čičikovs, rokas sasizdams, un piegāja pie viņa tik tuvu, ka Selifans, no bailēm, ka nedabū no kunga dāvanu, atkāpās atpakaļ un sānis.
«Vai tu gribi mani nokaut? ja? vai gribi rīkli pārgriezt' Uz lielceļa kā laupītājs mani gribi nokaut, tu nolādētā cūka, elles zvērs! ja? ja? Trīs nedēļas stāvējām uz vietas, ja? Kaut tu jel vārdiņu būtu teicis, nejēga, — bet tagad beidzamajā bridi tev viss vajadzīgs! kad jau bez kavēšanās jāsēžas un jābrauc, ja? bet ko tu te cūkojies, ko? ko? Tu taču to zināji agrāk? Tu zināji to, ja? ja? Atbildi. Zināji? Ja?»
«Zināju,» atbildēja Selifans, galvu nokārdams.
«Nu, kādēļ tad tūliņ neteici, ko?»
Uz šo jautājumu Selifans nekā neatbildēja, bet, galvu nokāris, kā likās, pats pie sevis runāja: «Palūk, cik jocīgi gadījies: taču zināju, bet neteicu!»
«Bet tagad ej, atved kalēju, un tā ka divu stundu laikā viss ir gatavs. Vai dzirdi! visādā ziņā divu stundu laikā; bet, ja nebūs, tad es tevi, es tevi… ragā saliekšu un mezglā sa- siešu!» Mūsu varonis bija stipri sadusmojies.
Selifans jau atgriezās pret durvīm, lai izpildītu pavēli, bet apstājās un sacīja:
«Un vēl, kungs, lāsaino zirgu, patiesi, vajadzētu pārdot, tāpēc ka viņš, Pāvel Ivanovič, tīrais nelietis, viņš ir tāds zirgs, ka lai dievs nedod, tikai posts ar viņu.»
«Kā tad! iešu, skriešu uz tirgu pārdot!»
«Nudien, Pāvel Ivanovič, viņš tikai no izskata ir labs, bet patiesībā ļoti blēdīgs zirgs; tāda zirga nekur…»
«Muļķi! kad gribēšu pārdot, tad pārdošu. Sācis spriedelēt! Nu es gan redzēšu: ja tūliņ neatvedisi kalējus un ja divi stundu laikā viss nebūs gatavs, tad es tevi tā samizošu . .. pats sevi vairs nepazīsi! Marš! projām!» Selifans aizgāja.
Čičikovs bija ļoti saīdzis un nosvieda uz grīdas zobenu, ko vadāja līdzi, lai, kā nākas, saceltu bailes, kam vajag. Vairāk nekā ceturtdaļu stundas viņš nokrāmējās ar kalējiem, kamēr salīga, tāpēc ka kalēji, kā jau tas mēdz būt, bija lieli nelieši un, noprazdami, ka darbs ir steidzams, uzprasīja sešas reizes vairāk. Lai kā viņš dusmojās, gan nosaukdams viņus par blēžiem, slepkavām, ceļinieku izlaupītājiem, atgādinādams pat pastara tiesu, bet kalējus tas tomēr neietekmēja: viņi pilnīgi izturēja raksturu: ne tikai nekā nenolaida no cenas, bet divu stundu vietā noņēmās ar darbu veselas piecas ar pusi. Pa to laiku viņam bija izdevība izbaudīt priecīgus brīžus, kas pazīstami katram ceļiniekam, kad somās viss jau sapakots un istabā mētājas tikai aukliņas, papīriņi un citi mēsli, kad cilvēks nav ne uz ceļa, ne arī mājās, kad viņš skatās pa logu uz garām ejošajiem ļaudīm, kas spriež par savām darīšanām un ar kaut kādu muļķīgu ziņkārību paceļ acis uz augšu, lai, uz viņu paskatījušies, atkal turpinātu savu ceļu, kas padara vēl īgnāku nabaga nebraucošo ceļinieku. Viss, kas tikai viņa priekšā, viss, ko viņš redz: ir bodele pret viņa logiem, ir vecene, kas dzīvo namā otrpus ielas un kas pienāk ar īsiem aizkariem aizvilktā loga — viss tas riebjas, tomēr viņš neatiet