no loga. Viņš stāv te, domās nogrimis, te it kā pa miegam atkal pievērš uzmanību visam, kas viņa priekšā kustas un nekustas, un no dusmām spaida kaut kādu mušu, kas tobrīd dūc un dauzās gar stiklu zem viņa pirkstiem. Bet viss reiz izbeidzas, un tā gaidītais bridis tomēr pienāca: viss bija gatavs, puskarietes priekša bija pienācīgi izlabota, ritenim bija uzvilkta jauna riepa, zirgi padzirdīti, un laupītāji kalēji, dabūto naudu pārskaitīdami un laimīgu ceļu novēlēdami, aizgāja. Beidzot arī puskariete bija aizjūgta, un divi karsti, tikko kā pirkti veģi tur ielikti, arī Selifans kaut ko sev iebāza pie bukas pierīkotajā somā, un beidzot pats varonis, viesnīcas sulainim, kas bija ģērbies tajā pašā demikotona svārkā, cepuri vicinot un citiem sapulcējušamies kučieriem un sulaiņiem noraugoties, iekāpa ekipāžā, — un puskariete, kādā mēdz braukāt neprecējušies un kas tik ilgi bija stāvējusi pilsētā un varbūt lasītājam jau apnikusi, beidzot izbrauca pa viesnīcas vārtiem. «Paldies dievam!» Čičikovs nodomāja un pārmeta krustu. Selifans uzcirta ar pātagu, Petruška, kas līdz šim bija stāvējis uz kāpšļa, nosēdās viņam blakus, un mūsu varonis, ērtāk norīkojies uz gruzinu paklājiņa, aizbāza aiz muguras ādas spilvenu, piespieda abus karstos veģus, un puskariete šūpodamās un dejodama aizripoja pa bruģi, kuram, kā zināms, bija liels svaidīšanas spēks. Nenoteiktu jūtu pārņemts, viņš lūkojās uz namiem, sienām, žogiem un ielām, kas arī no savas puses, it kā uz augšu palēcoties, lēni virzījās atpakaj un ko, dievs zina, vai liktenis būs lēmis viņam savā mūžā vēl kādreiz redzēt. Uz citu ielu pagriežoties, puskarietei bija jāapstājas, tāpēc ka pa to virzījās bezgalīga bērinieku procesija. Čičikovs, izbāzis galvu, lika Petruškam apvaicāties, ko glabā, un dabūja zināt, ka glabā prokuroru. Nepatīkamu jūtu pārņemts, viņš tūliņ noslēpās kaktā, apsedzās ar ādu un aizvilka priekškarus. Tajā laikā, kad ekipāžā tādā kārtā bija apstādināta, Selifans un Petruška, dievbijīgi cepures noņēmuši, aplūkoja, kas bija bērinieki, kā tie bija ģērbušies, vai gāja, vai brauca, skaitīdami, cik bija ir kājnieku, ir braucēju, bet kungs, pavēlējis viņiem ar pazīstamajiem sulaiņiem nesasveicināties, arī nedroši raudzījās pa rūtiņām, kas bija ietaisītas ādas priekškaros: noņēmuši cepures, aiz zārka gāja visi ierēdņi. Viņš sāka baidīties, ka nepazīst viņa ekipāžu, bet viņiem prāts uz to nenesās. Viņi pat nenodarbojās ar ikdienišķām sarunām, kā bērinieki arvien mēdz darīt, līķi pavadot. Visas viņu domas bija pievērstas vienīgi sev pašiem: viņi domāja, kāds būs jaunais ģenerālgubernators, kā ķersies pie lietas un kā izturēsies pret viņiem. Aiz kājām gājējiem ierēdņiem brauca karietes, no kurām lūkojās dāmas melnās sēru cepurēs. No viņu lūpu un roku kustības bija redzams, ka viņas dzīvi savā starpā sarunājas; varbūt viņas arī runāja par jaunā ģenerālgubernatora atbraukšanu un izsacīja minējumus par ballēm, ko viņš izrīkos, un rūpējās par saviem mūžīgajiem kruzuļiem un bārkstīm. Beidzot aiz karietēm kā zosis rindā sekoja vairākas tukšas droškas, un tad iela kļuva tukša, un mūsu varonis varēja braukt. Adas aizsegu attaisījis, viņš nopūtās, no sirds piebilzdams: «Lūk, prokurors! dzīvoja, dzīvoja un tad nomira! un, lūk, iespiedīs avīzēs, ka apakšniekiem un visai cilvēcei par apbēdināšanu nomiris dārgs tēvs, uzticīgs laulāts draugs, cienījams pilsonis, un daudz vēl ko rakstīs; piezīmēs varbūt arī, ka par viņu lej rūgtas asaras atraitne un bāriņi, bet, ja lietu nopietni aplūko, tad no tevis vairāk nekā nebija kā tikai biezās uzacis.» Viņš pavēlēja Selifanam braukt ātrāk, un pats pie sevis nodomāja: tas tomēr labi, ka satikām bēriniekus; saka, ja liķi satiek, tad esot laime.
Puskariete pa tam nogriezās pa tukšākām ielām; drīz sākās tikai gari koku žogi, kas liecināja, ka pilsētai beigas. Lūk, bruģis jau beidzies, ir aizšķērslis, ir pilsēta aiz muguras, un nekā vairs nav, un atkal ceļā. Un atkal lielceļam gar abām pusēm redzami verstu stabi, staciju uzraugi, akas, vezumu virknes, pelēkas sādžas ar patvāriem, sievietēm un brašu bārdainu saimnieku, kas ar auzām saujā skrien no iebraucamās vietas; ceļinieks noplīsušās vīzēs, kas nostaigājis jau ap 800 verstu; uz ātru roku celtas pilsētiņas ar dēlu bodītēm, miltu tīnēm, vīzēm, veģiem un citiem sīkumiem, raibi aiz- šķēršji, labojami tilti, abpus ceļa nepārredzami lauki, muižnieku kulbas, zaldāts, kas, zirgam mugurā uzsēdies, ved zaļu kasti ar svina zirņiem un uzrakstu: tādas un tādas artilērijas baterijas; stepē pazibošas zaļas, dzeltenas un melnas tikko uzartas strēmeles, miglā tītas priežu galotnes, tālumā atskanoša dziesma un zvana skaņas, vārnas kā mušas, un bezgalīgs apvārsnis… Krievija! Krievija! redzu tevi, no sava brīnišķīgā, skaistā tāluma tevi aplūkoju: nabadzīgi, izsvaidīti, nemājīgi tevī; skatus nepriecē un nebiedē pārdrošie dabas brīnumi, pārdrošo mākslas brīnumu vainagoti; nav redzamas klintī cirstas pilis ar daudziem logiem, gleznaini koki un staipekņi, kas apvij mājas, ūdenskritumi ar mūžīgu troksni un putekļiem; galva nav jāatliec atpakaļ, lai apskatītu akmens kraujas, kas bezgalīgi paceļas pāri un augšā; nepaspīd caur tumšajām arkām, kas pārmestas viena otrai, apvītas vīnogulājiem, staipekņiem un neskaitāmiem miljoniem mežrožu, nepaspīd tālē caur tām mirdzošo kalnu mūžīgās līnijas, kas tiecas sudrabotajās, skaidrajās debesīs. Viss tev ir līdzējis, atklāts un tuksnešains; tavas vienkāršās pilsētas izskatās kā punktiņi, kā plankumiņi lielajos līdzenumos; nekas apbrīnojams un burvīgs nesaista skatienu. Bet kas tas par neizprotamu, apslēptu spēku, kas velk pie tevis? Kādēļ ausīs vienmēr un bez mitēšanas atskan tava skumīgā dziesma, kas plūst pār visu ieleju un tavu plašumu, no jūras līdz jūrai? Kas ir viņā, šajā dziesmā? Kas ir tas, kas aicina, raud, aizgrābj sirdi? Kādas skaņas sāpīgi skūpsta un tiecas manā dvēselē, un vijas ap manu sirdi? Krievija! ko tad tu gribi no manis? kādas neizprotamas saites mūs saista? Kāpēc tu tā lūkojies un kādēļ viss, kas tevī ir, pavērsis uz mani gaidu pilnas acis? … Un vēl, pilns nesaprašanas, nekustīgi es stāvu, bet pār galvu jau savilcies draudīgs mākonis, smags, ar drīzu lietu, un prāti mulst, tavu plašumu iedomājoties. Ko pareģo šis neaptveramais plašums? Vai te, vai tavā klēpī nav jādzimst bezgalīgajai domai, ja tev pašai nav gala? Vai te nav vieta milzim, ja ir telpas, kur savus spēkus izmēģināt? Un baismīgi aptver mani varenais plašums, ar briesmīgu spēku dvēseles dziļumos iespiezdamies; pārdabīgā varā spīd manas acis: ak! kāds mirdzošs, brīnišķīgs, neredzēts plašums zemei! Krievija!…