«Turi, turi, muļķi!» čičikovs kliedza Selifanam.
«Dabūsi ar zobenu!» kliedza pretim braucējs fsldjegers ar- šinu garām ūsām. «Vai neredzi, lai velns tevi parauj: kroņa ekipāžā!» Un kā spoks rībēdams un putekļos trijjūgs pazuda.
Cik dīvains un vilinošs, un saucošs, un brīnišķīgs ir vārds: ceļš! un cik brīnišķīgs ir viņš pats, šis ceļš: skaidra diena, rudens lapas, vēss gaiss … ietīties ciešāk ceļa mētelī, uzbāzt cepuri uz ausīm un iespiesties stingrāk un ērtāk stūrī! Pēdējo reizi pār taviem locekļiem pārskrien salti drebuļi, un to vietā iestājas patīkams siltums. Zirgi auļo … cik vilinoši piezogas snaudiens, un acis aizveras, un pa sapņiem jau dzirdi: ir «Balti sniegi», ir zirgu krākšanu, ir riteņu troksni, un tu esi jau aizmidzis, stūri iespiedis savu kaimiņu. Tu uzmosties: piecas stacijas jau nobrauktas, mēness, nepazīstama pilsēta, baznīcas ar veclaiku koka kupoliem un melnām smailēm, tumši baļķu un balti akmeņu nami. Vietu vietām mēness vizma: it kā balti audekla lakati būtu izkārti pa sienām, pa bruģi, pa ielām: svītrās tos šķērso ogļu melnas ēnas; kā spožs metāls mirdz slīpi apspīdētie dēļu jumti, un nekur nav manāma neviena dvēsele — viss guļ. Tikai kādā retā lodziņā spīd vientuļa uguntiņa; vai nu pilsētnieks lāpa savus zābakus, vai maiznieks rīkojas ap krāsni — kas mums gar tiem par daļu? Bet nakts! debess spēki! kāda burvīga nakts norisinās tur augstienē! Un gaiss, un debess, tāla, augsta, kas tur savā neaizsniedzamā dziļumā tik neaptverami skanīgi un dzidri izplētusies!… bet spirgti dveš tieši acīs vēsā nakts elpa un ieaijā tevi, un, lūk, tu jau snaud aizmirsies un krāc, un nabaga kaimiņš, ko tu esi piespiedis kaktā, dusmīgi grozās, sajuzdams tavu smagumu. Tu uzmosties, un atkal tavā priekšā lauki un stepes, nekur nekas — visur klajums, viss atklāts. Verstu stabs ar ciparu steidz tev pretim; rīts sāk -aust; pie nobālējušā aukstā apvāršņa parādās bālgani zeltaina svītra; vēsāks un asāks top vējš: tu ietinies ciešāk siltajā mētelī!… kāds patīkams aukstums! kāds brīnišķīgs miegs no jauna tevi apņem! Grūdiens, un atkal esi atmodies. Saule stāv augstu debesis; lēnāk! vieglāk! dzirdama ba'ss, rati nobrauc no kraujas: lejā plats dambis un liels, tīrs dīķis, kas saulē spīd kā spoža vara ripa; sādža, mājas izmētātas pa kalna nogāzi; kā zvaigzne sādžas malā spīd baznīcas krusts; dzirdama zemnieku čalošana, un kuņģī rodas neciešama ēstgriba. Ak dievs! cik jauks tu dažreiz esi, tālais tālais ceļš! Cik reižu kā pazudis un slīcējs esmu pie tevis palīdzību meklējis, un tu katru reizi esi man augstsirdīgi līdzējis un izglābis! Bet cik daudz brīnišķīgu nodomu, poētisku sapņu tu esi radījis, cik daudz izjusts brīnišķīgu iespaidu! … Bet arī mūsu draugs Čičikovs tajā laikā nebūt neizjūta prozaiskus sapņus. Paskatīsimies, ko viņš izjuta. No sākuma viņš nejuta nekā un tikai skatījās atpakaļ, vēlēdamies pārliecināties, vai tiešām jau izbraucis no pilsētas; bet, kad redzēja, ka pilsēta jau sen bija izzudusi, kad vairs nebija redzamas ne kalves, ne dzirnavas, it nekas no tā, kas atrodas ap pilsētām, un kad pat mūra baznīcu baltās smailes bija sen zemē iegrimušas, viņš uzmanību pievērsa vienīgi ceļam, skatījās tikai pa labi un pa kreisi, un N pilsēta izgaisa no viņa atmiņas, it kā viņš caur to būtu braucis jau sen atpakaļ, bērnībā. Beidzot arī ceļš viņu pārstāja nodarbināt, un viņš pamazām sāka aizvērt acis un noliekt galvu uz spilvena. Autoram, taisnību sakot, tas pat patīk, jo tā viņam ir izdevība parunāt par savu varoni; jo līdz šim, kā lasītājs redzēja, viņam pastāvīgi traucēja te Nozdrevs, te balles, te dāmas, te pilsētas tenkas, te beidzot tūkstošiem to sīkumu, kas tikai tad liekas par sīkumiem, kad iespiesti grāmatā, bet, kamēr apgrozās sabiedrībā, tiek uzskatīti par loti svarīgiem. Bet tagad liksim visu pie malas un tieši ķersimies pie lietas.
Ļoti jāšaubās, vai mūsu izvēlētais varonis patīk lasītājiem. Dāmām viņš nepatiks, to var droši teikt, jo dāmas prasa, lai varonis būtu pati pilnība, un, ja tam būs pie dvēseles vai miesas kāds traipiņš, tad bēdas! Lai cik dziļi autors ieskatītos viņa dvēselē, lai skaidrāk par spoguli atspoguļotu viņa tēlu, viņam nebūs nekādas vērtības. Pat Cičikova pilnīgais stāvs un pusmūža gadi viņam daudz kaitē: varonim nekādā ziņā nepiedos tuklumu, un Joti daudzas dāmas, no viņa novērsdamās, sacīs: fui! cik nejauks! Ak vai! autors to visu zina, bet tomēr viņš nevar ņemt par varoni ideālu cilvēku. Bet… varbūt šajā pašā stāstā būs jaušamas citas, līdz šim vēl neaizskartas stīgas, parādīsies krievu gara neskaitāmās bagātības, mēs redzēsim ar dievišķīgām īpašībām apbalvotu vīru vai brīnišķīgu krievu meiču, kādu nekur pasaulē nevar atrast, ar brīnišķīgi skaistu sievietes dvēseli, kas visa ir augstsirdīgas tieksmes un pašuzupurēšanās pilna. Un viņu priekšā citu tautu ideālie cilvēki izliksies nedzīvi, tāpat kā grāmata ir nedzīva dzīva vārda priekšā! Uzplauks krievu jūtas.".. un redzēs, cik dziji iesakņojies slavu dabā tas, kas citas tautas dabu skāris tikai garām ejot… Bet kāpēc un kādēļ runāt par to, kas priekšā? Neklājas autoram kā vīram, ko sen jau ir izaudzinājusi skarbā iekšējā dzīve un vientulības atspirdzinošā atturība, aizmirsties līdzīgi jauneklim. Katrai lietai sava kārta un vieta, un laiks! Bet idealais cilvēks tomēr nav ņemts par varoni. Un var pat sacīt, kāpēc nav ņemts. Tāpēc ka beidzot ir laiks ļaut atpūsties nabaga idealajam cilvēkam, tāpēc ka velti ņem uz lūpām vārdu: ideāls cilvēks; tāpēc ka idealais cilvēks pārvērsts par zirgu, un nav rakstnieka, kas to nejādeiētu, uzmudinādams to ar pātagu un ar visu, kas tikai gadās; tāpēc ka nomocījuši ideālo cilvēku tā, ka tagad viņā; nav vairs ne ēnas no idealības, bet palikušas tikai ribas un āda miesas vietā; tāpēc ka liekulīgi piemin ideālo cilvēku, tāpēc ka necieni ideālo cilvēku. Nē, beidzot laiks arī nelieti iejūgt. Tātad iejūgsim nelieti!