Tumša un neievērojama ir mūsu varoņa izcelšanās. Viņa vecāki bija muižnieki, bet, vai cilts muižnieki vai arī personīgi — dievs zina. No izskata viņš nebija viņiem līdzīgs: vismaz radiniece, zema, īsa sieviņa, no tām, kuras parasti sauc par žagatām, kas pie viņa dzimšanas bija klāt, viņu uz rokām paņēmusi, izsaucās: «nemaz nav tāds, kādu es iedomājos! Viņam vajadzēja atsisties vecmātē no mātes puses, kas būtu labāk, bet viņš piedzimis vienkārši, kā saka paruna: ne pēc tēva, ne pēc mātes, bet pēc caurbraucēja ceļinieka.» Dzīve no sākuma viņā paraudzījās kaut kā skābi, nemīlīgi, pa kaut kādu neskaidru, ar sniegu aizputinātu lodziņu: neviena drauga, ne biedra bērnībā! Maza istabiņa ar maziem logiem, ko neatvēra ne ziemu, ne vasaru, tēvs, slimīgs cilvēks, garos svārkos, izoderētos ar aitādiņām, un adītās tupelēs ua basas kājas; viņš vienmēr pūta, staigājot pa istabu, un spļāva kaktā stāvošā smilšu traukā, mūžīga sēdēšana uz lāviņas ar spalvu rokās, tinti uz pirkstiem un pat uz lūpām, mūžīgs priekšraksts acu priekšā: nemelo, esi paklausīgs vecākiem cilvēkiem un glabā sirdī tikumību; istabā mūžīga tupēju šļūkšana un švlkstināšana, pazīstama, bet vienmēr barga balss: «atkal jau muļķojies!» kas atskanēja tad, kad bērns, vienmulīgo darbu apnicis, pielipināja burtam kādu āķīti vai asti; un mūžīgi pazīstamās, bet vienmēr nepatīkamās jūtas, kad pēc šiem vārdiem viņa auss galiņu no muguras puses ļoti sāpīgi satvēra garu pirkstu nagi: lūk, viņa bērnu dienu nabadzīgā ainava, par kuru viņš bija saglabājis tikai bālas atmiņas. Bet dzīvē viss mainās ātri un steidzīgi: reiz kādā dienā, kad atspīdēja pirmā pavasara saule un strauti bija pārplūduši, tēvs, paņēmis dēlu, aizbrauca ar to ratos, kurus vilka iebrūns, raibs zirģelis, kādu zirgu uzpircēji mēdza saukt par žagatu; par kučieri bija mazs, kuprains vīrelis, tās vienīgās dzimtļaužu ģimenes galva, kas piederēja Cičikova tēvam: šis kuprītis izpildīja gandrīz visus mājas amatus. Ar žagatu viņi vilkās vairāk nekā pusotras dienas; ceļā viņi pārgulēja nakti, pārcēlās pār upi, ēda aukstu pīrāgu un ceptu aitas gaļu un tikai trešās dienas rītā sasniedza pilsētu. Zēna priekšā negaidītā greznumā atspīdēja pilsētas ielas, no ka viņš aiz brīnumiem uz brīdi atplēta muti. Pēc tam žagata līdz ar vāģiem iekrita bedrē, ar ko sākās šaura, dubļaina šķērsiela, kas gāja uz leju; ilgi tur zirģelis ķepurojās visā spēkā, maisīja kājām dubļus, kuprīša un paša kunga uzmudināts, beidzot ievilka viņus kādā nelielā sētā, kura atradās paugurā ar divām ziedošām ābelēm vecas mājiņas priekšā un ar mazu, zemu dārziņu dibenā; tanī auga tikai pīlādži un pliederu ceri, kuru zaļumos slēpās koka būdiņa ar lubu jumtu un mazu lodziņu. Te dzīvoja viņu radiniece, nevarīga vecene, kas tomēr katru rītu vēl gāja uz tirgu un pēc tam žāvēja zeķes pie patvāra; viņa noglaudīja zēna vaigus un nopriecājās par viņa tuklumu. Te viņam bija jāpaliek un katru dienu jāiet pilsētas skolā uz stundām. Nakti pārgulējis, tēvs otrā dienā tūliņ devās ceļā. Šķiroties no tēva acīm nenobira neviena asara; dēlam iedeva kapara pusrubli kabatas naudas saldumiem un, kas daudz svarīgāk, izteica gudru pamācību: «Pielūko, Paulīt, mācies, neblēņojies un nedauzies, bet visvairāk raugi iztapt skolotājiem un priekšniekiem. Ja iztapsi priekšniekam, tad, kaut arī mācībās nebūs labas sekmes ūn dievs talantu nebūs devis, tomēr tiksi cauri un citiem visiem priekšā. Ar biedriem nedraudzējies: viņi tev nekā laba neiemācīs; bet, ja nu bez tā nevar iztikt, tad draudzējies ar tādiem, kas ir bagātāki un vajadzības brīdī tev var būt derīgi. Necienā un nemielo neviena, bet ierīkojies labāk tā, lai citi tevi cienātu, un, par visām lielām, g'abā un taupi kapeiku: tā ir visuzticamākā lieta pasaulē. Biedrs vai draugs tevi piekrāps un nelaimes brīdī pirmais tevi pametīs, bet kapeika tevi nepametīs, lai tu kādā klizmā nokļūtu. Pasaulē tu visu panāksi un visur tiksi cauri ar kapeiku.» Tādu pamācību devis, tēvs šķīrās no dēla un aizklidzināja ar savu žagatu uz mājām, un no tā laika viņi nekad vairs neredzējās, bet vārdi un padoms dziļi iespiedās dēlam dvēselē.
Tūliņ otrā dienā Pāvels sāka iet skolā. Sevišķu spēju kaut kādā mācības priekšmetā viņam nebija- viņš izcēlās ar čaklību un tīrību; bet par to viņam izrādījās apķērīgs prāts ne otras, no praktiskās puses. Viņš tūliņ noprata un saprata lietu un izturējās ar biedriem tā, ka viņi pacienāja viņu, bet viņš tos ne tikai nekad necienāja, bet pat dažreiz paslēpa dabūto cienastu un pēc viņiem pašiem pārdeva. Vēl bērns būdams, viņš prata no visa kā atteikties. No tēva dotā pusrubļa viņš neiztērēja ne kapeikas, gluži otrādi, tajā pašā gadā to pavairoja, parādīdams gandrīz neparastu veiklību; viņš izlipināja no vaska sniedzi, nokrāsoja to un pārdeva loti izdevīgi. Pēc tam viņš labu laiku nodarbojās ar citām spekulācijām un, lūk, ar kādām: uz tirgus nopircis ko ēdamu, viņš nosēdās klasē blakus tiem, kas bija bagātāki, un, kad ievēroja, ka biedram sāk palikt nelabi, kas liecināja par uznākušo ēstgribu, tad it kā nejauši viņš izbāza no sola apakšas bulkas vai piparkūkas galu un, viņu iekārdinājis, ņēma naudu, raugoties pēc ēstgribas. Divus mēnešus b z atpūtas viņš mājās nodarbojās ar peli, kuru bija iesēdinājis mazā koka būrītī, un beidzot panāca to, ka pele tupēja uz pakaļkājām un pēc pavēles cēlās un gūlās; arī to viņš pārdeva ļoti izdevīgi. Kad bija sakrājis piecus rubļus, viņš tos iešuva mazā maisiņā un sāka krāt otrā. Priekšnieku priekš! viņš prata vēl gudrāk izturēties. Neviens nemācēja klasē tik mierīgi sēdēt. Jāpiezīmē, ka skolotājs bija liels klusuma un kārtīgas uzvešanās mīlētājs un nevarēja ciest gudrus un asprātīgus zēnus; viņam likās, ka tiem par viņu katrā ziņā jāsmejas. Kas jau bija kā asprātīgs ievērots, tam tikai vajadzēja drusku pakustēties vai nejauši uzacis pakust'nāt, lai tūliņ iemantotu dusmas. Viņš to vajāja un sodīja bez žēlastības. «Es no tevis, brālīt, izdzīšu stūrgalvību un nepaklausību!» viņš teica: «es tevi labāk pazīstu nekā tu pats. Tu man tupēsi uz ceļiem! tu man pabadosies'» Un nabaga zēns, pats nezinādams, par ko. tupēja uz ceļiem un caurām d'enām nedabūja ēst. «Gara dāvanas un spējas? tas viss nieki,» viņš mēdza sacīt: «es skatos tikai uz uzvešanos. Es ielikšu visos priekšmetos pilnas atzīmes tam, kas nez: na ne «a» ne «b», bet priekšzīmīgi uzvedas: bet, kam ievērošu ne1 abu dabu un zobgalību, tam — nulli, kaut arī viņš būtu gudrāks par pašu Solonu!» Tā runāja skolotājs, kas ne acu galā nevarēja ieredzēt Krilovu, tāpēc ka tas bija sacījis: manis dēļ labāk dzert, bet zini savu darbu; šis pats skolotājs ar baudas izteiksmi sejā un acīs stāstīja, ka tai skolā, kur viņš agrāk strādājis, esot bijis tāds klusums stundā, ka varējuši dzirdēt mušu lidojam, ka vesela gada laikā neviens sko'ēns klasē ne reizi neesot ieklepojies, ne arī šņaukājies un ka līdz zvanam nav bijis iespējams zināt, vai klasē ir kāds cilvēks vai ne. Čičikovs tūliņ izprata skolotāja dabu un kā jāuzvedas. Stundu laikā viņš nepamirkšķināja ne aci, nepakustināja ne uzaci, lai arī citi viņu nezin kā no muguras knaibīja. Tiklīdz