Ieskanējās zvaniņš, viņš pa kaklu pa galvu metās, lai ātrāk par citiem skolotājam pasniegtu trijstūreni (skolotājs nēsāja trijstūrehi); pasniedzis trijstūreni, viņš pirmais izgāja no klases un mēģināja ar viņu reizes trīs satikties ceļā, vienmēr cepuri noņemot. Tam bija lieli panākumi. Pa visu skolas laiku viņš pelnīja teicamu ievērību un pēc beigšanas saņēma uzslavu visos mācības priekšmetos, atestatu un grāmatu zelta burtiem par priekšzīmīgu čaklību un krietnu uzvešanos. No skolas izstājoties, viņš jau bija jauneklis ar diezgan pievilcīgu izskatu un zodu, kas prasīja pēc bārdas naža. Tanī laikā nomira viņa tēvs. Mantojums sastāvēja no četriem jau galīgi nonēsātiem kamzoļiem, diviem veciem svārkiem ar aitādiņu oderi un nelielu naudas sumu. Tēvs, kā redzams,, prata dot padomu kapeiku krāt, bet pats bija sakrājis loti maz. Veco mājiņu ar niecīgo zemes stūrīti Čičikovs tūliņ pārdeva par tūkstoš rubļiem, bet dzimtļaužu ģimeni aizveda līdzi uz pilsētu, kur bija nodomājis apmesties uz dzīvi un iestāties dienestā. Tanī pašā laikā, vai nu aiz muļķības vai citas vainas dēļ, nabaga skolotāju, klusuma un kārtīgas uzvešanās mīlētāju, izdzina no skolas. No bēdām skolotājs sāka dzert, beidzot pietrūka arī ko dzert; slims, bez maizes kumosiņa un palīdzības viņš uzturē'ās kādā nekurinātā, pamestā kambarītī. Viņa bijušie skolnieki, asprātīgie un pārgudrinieki. kuros viņš vienmēr juta stūrgalvību un augstprātīgu uzvešanos, dabūjuši zināt par viņa nožēloiamo stāvokli, tūliņ savāca viņam naudu, ^pārdodami pat ļoti vajadzīgas lietas: tikai Pāvels Čičikovs aizbildinājās, ka neesot naudas, un iedeva kādu sudraba pieckapeiku gabalu, ko b'edri tūliņ atsvieda tam atpakaļ, sacīdami: «ak tu skopuli!» Nabaga skolotājs aizklāja rokām acis, kad dabūja z; nāt par tādu savu biiušo skolnieku izturēšanos: asaras kā krusa bira no izdzisušajām acīm, viņš raudāia kā nevarīgs bērns. «Mirstot, uz slimības gultas, dievs man vēl lēmis raudāt,» viņš. smagi nopūzdamies, vāiā balsī sacīja un. oar C'čikovu dzirdēt dabūjis, tūliņ piebilda: «Ak Pavluša! lūk, kā cilvēks pārmainās! cik priekšzīmīgs bija! ne mazākās nepaklausības, tīri kā zīds! esi mani piekrāpis, stipri piekrāpis …»
Tomēr nevar sacīt, ka mūsu varoņa daba būtu biiusi tik rupja un cieta, ka viņa jūtas būtu tik notrulinātas, ka viņ§ nemaz nepazītu ne žēlsirdības, ne līdzcietības; viņš izjuta kā vienu, tā otru, viņš pat gribētu palīdzēt, bet tikai lai tas neizpaustos lielākā sumā, lai nebūtu jāķeras pie tās naudas, kuru viņš bija apņēmies neaiztikt, ar vārdu, tēva padoms: taupi un krāj kapeiku, bija labi ielāgots. Bet viņš nebija pieķēries naudai naudas dēļ; viņu nemocīja skopums un sīkstums. Nē, ne tie valdīja pār viņu, viņam priekšā tēlojās dzīve visā pārticībā un ar visām baudām: ekipāžās, teicami ierīkota māja, gardi ēdieni, lūk, kas viņam vienmēr stāvēja prātā. Lai beidzot ar laiku visu to varētu baudīt, lūk, kādēļ viņš krāja kapeiku, tādēļ pagaidām viņš bija sīksts pret sevi un citiem. Kad kāds bagātnieks skaistā izbraucienu droškā, rikšotājiem priekšā un dārgā aizjūgā aizšāvās viņam garām, viņš palika kā ierakts uz vietas stāvam un pēc tam, it kā no gara miega uzmodies, sacīja: bet tas taču reiz bija kantorists, nēsāja apaļīgi apcirptus matus! Un viss, kas tikai atgādināja bagātību un lepnu dzīvi, ietekmēja viņu neizprotamā kārtā. Skolu beidzis, viņš negribēja pat atpūsties: tik stipra bija viņa vēlēšanās ātrāk stāties darbā un dienestā. Tomēr, nevērojot teicamos atestatus, viņš ar lielām pūlēm dabūja vietu kroņa palatā. Arī tālā nomalē vajadzīga protekcija! Vietiņu viņš dabūja Joti niecīgu, ar trīsdesmit vai četrdesmit rubļiem algas gadā. Bet viņš apņēmās ar dedzību strādāt, visu pārspēt un paciest. Un, tiešām, viņš parādīja neredzētu pacietību, atteikšanos un pašuzupurēšanos. Viņš rakstīja, pilnīgi iegrimis kancelejas papīros, no agra rīta līdz vēlam vakaram. ne miesīgi, ne garīgi nenogurdams, negāja nemaz uz mājām, gulēja kancelejas istabā uz galdiem, daudzreiz ēda kopā ar sargiem un pie visa tā prata uzturēt tīrību, glīti ģērbties, savai sejai piešķirt patīkamu izskatu un ieturēt cēlas kustības. Jāpiezīmē, ka citi palatas ierēdņi bija pelēki un neizskatīgi. Dažiem sejas izskatījās kā slikti izcepta maize: vaigs bija izspiedies uz vienu pusi, zods nošķiebts uz otru. virslūpa bija saplaisājusi un uzpūsta kā pūslis: vārdu fukot. ļoti neglīts izskats. Viņi visi runāja skarbā balsī, it kā taisīdamies kādu piekaut; viņi bieži ziedoja Bakcham, ar tr> pierādīdami, ka slavu dabā vēl ir daudz pagānu laiku pa!ieku; darbā bieži ieradās, kā mēdz teikt, piesūkušies, tāpēc kancelejā bija nelāgi un gaiss nebūt nebija aromatisks. Tādu ierēdņu vidū Čičikovs nevarēja palikt neievērots un neatzīmēts, jo bija pilnīgs pretstats gan ar glīto seju, laipno balsi un ar to, ka nemaz nelietoja nekādus stiprus dzērienus. Bet ar visu to viņa ceļš bija ļoti grūts: viņam gadījās kalpot zem kāda veca galda priekšnieka uzraudzības; 'šis vecis izcēlās ar kaut kādu akmenscietu ne jutību un nesatricināmību; mūžīgi nepieejams, tāds, kas nekad dzīvē nebija pasmaidījis, ne ari kādu apsveicinājis, apjautādamies par tā veselību. Ne mājās, ne uz ielas neviens viņu nekad nebija redzējis savādāku, nekā viņš vienmēr mēdza būt; kaut jel reiz viņš būtu parādījis par kaut ko savu līdzdalību, kaut jel reiz viņš būtu bijis piedzēries un dzērumā pasmējies; kaut jel būtu nodevies mežonīgiem priekiem, kādus mīl laupītājs, kad piedzēries, bet no vis^ tā viņam nebija pat ne ēnas. Nekā nevarēja pie viņa ievērot: ne Jauna, ne laba, un šajā pilnīgā tukšumā bija kaut kas baismīgs. Viņa cietajai marmora sejai trūka jebkādas savdabības, tā nebija ne ar ko salīdzināma; sejas panti bija bargi un samērīgi. Tikai pēc daudzajām rētām un grumbām, kas bija to izvagojušas, varēja pieskaitīt pie tām sejām, uz kurām, kā tautā runā, velns pa nakti kujot zirņus. Kā likās, cilvēka spēkos nestāvēja pielabināties tādam cilvēkam un iemantot viņa laipnību, bet Čičikovs mēģināja. No sākuma viņš pūlējās viņam iztapt visādos neievērojamos sīkumos; uzmanīgi aplūkoja spalvu noasinājumu, ar kādām viņš mēdza rakstīt, un. pēc šī parauga tādas vairākas sagatavojis, lika tās viņam arvien parocīgi uz galda; noslaucīja un nopūta no viņa galda smiltis un tabaku; iegādājās viņam jaunu lupatiņu tintnīcai: kaut kur uzmeklēja viņa cepuri, ļoti sliktu cepuri, kāda laikam nekad visā pasaulē nebūs redzēta, un arvien nolika to viņam blakus brīdi pirms kancelejas darba beigām; tīrīja viņam muguru, ja to viņš bija gar sienu nosmērējis, bet viss tas palika bez jebkādas ievērības, it kā nekas tāds nebūtu ticis darīts. Beidzot viņš izošņāja viņa mājas un ģimenes dzīvi, dabūja zināt, ka viņam ir pieaugusi meita, ar tādu seju. it kā velns uz tās pa nakti zirņus kultu. Viņš iedomāja iet uzbrukumā no šīs ouses. Viņš uzzināja, kādā baznīcā viņa mēdz iet pa svētdienām, un, glīti apģērbies ar labi iestērķelētu krūtežu, katru reizi nostājās viņai pretī, un lietai bija sekmes
- bargais galda priekšnieks kļuva mīkstāks un ielūdza viņu uz tēju! Un kancelejā nepaspēja ne apskatīties, kad lieta jau bija tikusi tik tālu, ka Čičikovs pārvācās viņa mājā, kļuva par vajadzīgu un nepieciešamu cilvēku, iepirka miitus un cukuru, ar meitu apgājās kā ar līgavu, galda priekšnieku sauca par papiņu un skūpstīja viņam roku; palatā visi nosprieda, ka februara beigās, līdz lielajam gavēnim, būšot kāzas. Bargais galda priekšnieks sāka pat rūpēties pie priekšniecības par viņu, un pēc kāda laika Čičikovs kļuva par galda priekšnieku vienā no vakantajām vietām. Kā likās, vienīgi aiz šā nolūka viņš bija pūlējies iztapt vecajam galda priekšniekam; tāpēc ka tūliņ slepeni aizsūtīja savu lādi uz māja un otrā dienā jau atradās citā dzīvoklī. Galda priekšnieku viņS vairs nesauca par papiņu un vairs neskūpstīja viņam roku, bet ar kāzām tā arī nekas neiznāca, it kā nekas nebūtu bijis. Tomēr, ar viņu satiekoties, Čičikovs katru reizi laipni spieda viņam roku un ielūdza pie sevis uz tēju, tā ka vecais galda priekšnieks, nevērojot mūžīgo nekustību un auksto vienal- dz'bu, vienmēr purināja galvu un pie sevis caur degunu rūca: piekrāpa, piekrāpa, velna dēls!