Šis bija visgrūtākais slieksnis, ko viņš pārkāpa. Nu viss sāka iet vieglāk un sekmīgāk. Viņš bija ticis par cilvēku, ko jau mēdz ievērot. Viss viņā bija, kas vajadzīgs šai pasaulē: ir pievilcīga izturēšanās un uzvešanās, ir laba izveicība r.mat* darīšanās. Ar šiem līdzekļiem viņš drīzā laikā dabūja ienesīgu vietu, ko arī teicami prata izmantot. Jāzina, ka tam pašā laikā sāka loti stingri apkarot visādu kukuļošanu: vajāšanu viņš nebaidījās, bet tūliņ izlietoja to sev par labu, tādā kārtā pierādīdams īsteni krievu apķērību, kas izpaužas tikai tad, kad sāk spaidīt. Lieta bija, lūk, kā ierīkota: tiklīdz atnāca kāds lūdzējs un iebāza roku kabatā, lai no tās izvilktu pazīstamās rekomendācijās vēstules ar kņaza Chovanska parakstu, kā pie mums Krievijā mēdz teikt, — viņš, smaidīdams un lūdzēja roku apķerdams, sacīja, «nē, nē,» viņš teica ar smaidu, roku atturēdams, «jūs domājat, ka es … nē, nē. Tas mums jādara, tas mūsu pienākums, kas jāizpilda bez nekāda atlīdzinājuma! Sai ziņā varat būt mierīgi: rītu pat viss tiks izdarīts Atļaujiet jautāt, kur ir jūsu dzīvoklis, jums pašam ne par ko nav jārūpējas: viss tiks mājās klāt pienests.» Apburtais lūdzējs iet uz mājām, gandrīz gavilēdams, domājot: «lūk, kāds cilvēks, kaut tādu būtu vairāk, tiešām, tas ir dārgs dimants!» Bet lūdzējs gaida dienu, gaida otru — viņam nekā nepienes mājā, trešajā arī ne. Viņš iet uz kanceleju, lieta nav vēl ne sākta; viņš griežas pie dārgā dimanta. «Ak, piedodiet!» runāja Čičikovs ļoti laipni, viņa abas rokas satverdams: «mums bija tik daudz darba; bet rītu viss tiks izdarīts, visādā ziņā rītu, nudien, man patiesi- kauns!» Un viss tas tika savienots ar apburošiem žestiem. Ja svārkam pavērās vaļā stūris, tad roka to tūliņ steidzās sakārtot un stūri pieturēt. Bet ne ritu, ne paritu, ne trešā dienā neko uz māju nenes. Lūdzējs sāk apdomāt, vai tur nav kāds āķis? aprunājas, saka, ka vajag dot rakstvežiem. «Kādēļ tad nedot? esmu gatavs vienu otru kvartu.» «Nē, ne kvartu, bet balto.» «Rakstvežiem pa baltajai!» lūdzējs iesaucas. «Ko jūs tā uztraucaties,» viņam atbild: «tā jau iznāk: rakstveži dabūs pa kvartam, bet pārējais tiks priekšniecībai.» Neapķērīgais lūdzējs sit sev pa pieri un lamā, kā vien mācēdams, jauno kārtību, kukuļošanas vajāšanu un ierēdņu laipno, godprātīgo apiešanos. Agrāk, mazākais, zināji, ko darīt: aiznes lietvedim sarkano un lietai līdzēts, bet tagad vajag balto un nedēļa turklāt vēl jānovazājas, iekām vari apķert; velns lai parauj ierēdņu nesavtību un godprātību! Lūdzējam, zināms, taisnība, bet par to tagad nav kukuļu ņēmēju: visi lietveži ir visgodīgākie un cēlākie cilvēki, tikai sekretāri un rakstveži ir blēži. Drīz vien Cičikovam iesākās daudz plašāks darba lauks: organizējās kaut kādas diezgan kapitalas kroņa celtnes būvniecības komisija. Sajā komisijā pierīkojās ari viņš un izrādījās viens no darbīgākajiem locekļiem. Komisija bez kavēšanās stājās pie darba. Sešus gadus noņēmās ap ēku, bet vai nu klimats traucēja, vai ari materials bija tāds, tikai kroņa ēka nekādi necēlā3 augstāk par pamatiem. Bet pilsētas otrā galā pa to laiku katram komisijas loceklim bija gadījies pa gatavam namam pēc civilās architekturas prasībām: kā redzams, tur bija labāka grunts. Locekļi jau sāka dzīvot labklājībā un taisījās nodibināt ģimenes. Te tikai, tagad tikai Čičikovs pamazām sāka atraisīties no bargajiem sātības likumiem un savas nepielūdzamās pašuzupurēšanās. Tikai tagad garais gavēnis rāka beigties, un izrādījās, ka viņam nekad nav bijušas svešas dažādas baudas, no kurām bija pratis atturēties karstajās jaunības dienās, kad neviens cilvēks nevar pilnīgi par sevi valdīt. Radās viena otra nesātiba: viņš sāka turēt diezgan labu pavāru, valkāja holandiešu audekla kreklus. Jau vadmalu viņš nopirka sev tādu, kādu nevalkāja visa guberņa, an no šā laika sāka vairāk pieturēties pie brūnas un iesarkanas krāsas ar dzirksteli; viņš jau bija iegādājies pāri lepnu zirgu un pats turēja grožus, likdams, lai blakus zirgs griežas sāniski; viņš jau bija ieņēmies paražu berzēties ar sūkli, samērcētu ūdeni ar odekolonu, viņš jau sāka pirkt kādas diezgan dārgas ziepes, lai āda kļūtu gludāka, jau arī …