Bet pēkšņi: agrākā miega mices vietā tika atsūtīts jauns priekšnieks, stingrs, militārs cilvēks, kukuļošanas un visādas netaisnības ienaidnieks. Jau otrā dienā viņš visus pārbiedēja, pieprasīja norēķinus, atrada trūkumus, uz katra sola iztrūkstošas sumas, tūliņ ievēroja skaistos namus, celtus pēc civilās architekturas prasībām, un negaiss bija kājās. Ierēdņus atstādināja no amata; skaistie, pēc civilās architekturas celtie nami tika atdoti kronim un ierīkoti labdarīgām iestādēm un kantonistu skolām, visiem izgāja ļoti šķībi, bet Cičikovam ļaunāk nekā citiem. Pēkšņi viņa seja, nevērojot glīto izskatu, priekšniekam nepatika, tieši kādēļ, dievs lai to zina, , dažreiz tur nav pat nekādu iemeslu, un viņš nāvīgi viņu ienīda. Bet tā ka viņš bija militārs cilvēks, tātad visos sīkumos nezināja civildienesta machinacijas, tad pēc kāda laika, pateicoties godīgai ārpusei un mākslai visiem pieglaimoties, viņam prata pielīst citi ierēdņi, un ģenerālis drīz vien nokļuva vēl lielāku blēžu rokās, kurus viņš par tādiem nemaz neturēja; pat bija apmierināts, ka beidzot izvēlējies īstus ļaudis, un ne pa jokiem lielījās, ka smalki prot atšķirt spējas. Ierēdņi piepeši izprata viņa dabu un raksturu. Visi, kas vien zem viņa dienēja, kjuva par briesmīgiem netaisnības vajātājiem, tie vajāja to visās lietās kā zvejnieks ar savu žebērkli vajā treknu belugu un vajāja to ar tādām sekmēm, ka drīzā laikā ikvienam gadījās vairāk tūkstošu liels kapitals. Tanī laikā arī daudz veco ierēdņu atgriezās uz patiesības ceļa un no jauna tika pieņemti dienestā. Bet Čičikovs nekādā ziņā nevarēja pieglaimoties, lai kā pūlējās, lai kā viņu ieteica ar kņaza Chovanska vēstulēm uzmudinātais ģenerālā pirmais sekretārs, kas bija visā pilnībā izpratis, kā ģenerālis vazājams aiz deguna, tomēr te viņš gluži nekā nevarēja izdarīt. Ģenerālis bija tādas dabas cilvēks, kuru gan vadāja aiz deguna (protams, viņam pašam nezinot), bet par to, ja viņam galvā iekrita kāda doma, tad tā turējās tur tā kā dzelzs nagla: nekādi to nevarēja izdabūt no turienes laukā. Viss, ko spēja panākt gudrais sekretārs, bija tas, ka iznīcināja sasmērēto dienesta atestatu, uz ko viņš piedabūja priekšnieku ne citādi, kā iekustinot līdzjutību, attēlodams spilgtās krāsās Cičikova nelaimīgās ģimenes aizkustinošo likteni, kaut gan viņam, par laimi, ģimenes nemaz nebija.