«Nu, ko tad!» teica Čičikovs: «satvēru, sāku jau vilkt, norāvās, nav ko taujāt. Bēdām ar raudāšanu nepalīdzēsi, vajag ķerties pie darba.» Un, lūk, viņš apņēmās no jauna sākt karjeru, no jauna bruņoties ar pacietību, atkal visur sevi ierobežot, lai cik brīvi un jauki bija iepriekš dzīvojis. Vajadzēja pārceļot uz citu pilsētu un tur iemantot ievērību. Bet kaut kā neveicās. īsā laikā viņam bija jāpārmaina amats divas trīs reizes. Sie amati bija par daudz netīri, zemi. Jāzina, ka Čičikovs bija vistikumīgākais cilvēks, kāds diezin vai kādreiz pasaulē būs redzēts. Kaut gan no sākuma viņam bija jāgrozās netīrā sabiedrībā, bet dvēselē arvien saglabāja tīrību, mīlēja, lai kancelejā galdi būtu no lakota koka un lai viss būtu cēli. Viņš nekad savā runā nepieļāva neviena piedauzīga vārda un katru reizi jutās apvainots, ja citu runā novēroja, ka čina vai kārta netiek pienācīgi godāta. Lasītājam, es domāju, būs patīkami zināt, Ra viņš ik pārdienas mainīja veļu, bet vasarā, karstā laikā, pat katru dienu: ikviena kaut cik nepatīkama smaka jau viņu apvainoja. Aiz šī iemesla viņš ik reizes, kad Petruška nāca viņu izģērbt un zābakus novilkt, lika sev degunā krustnagliņu, un vispār daudzos gadījumos viņa nervi bija jūtelīgi kā meitenei; tāpēc viņam bija smagi atkal atrasties tanīs aprindās, kur viss smirdēja pēc degvīna un nepieklājība bija sastopama uz katra soļa. Lai gan viņš nebūt nezaudēja dūšu, tomēr novājēja un pat kļuva zaļš šādu nedienu laikā. Viņš jau bija sācis kļūt tukls un iegūt tās apaļās un pieklājīgās formas, kādās lasītājs viņu sastapa pie iepazīšanās, un, nevienu vien reizi spogulī skatīdamies, viņš pārdomāja par daudzām jaukām lietām: par sieviņu, par bērnistabu, un smaidi pavadīja šīs domas; bet tagad, netīšus spogulī uz sevi paskatījies, viņš nevarēja neizsaukties: «ak svētā dievmāte! cik neglīts es esmu kļuvis!» Un pēc tam ilgi neņēma spoguli rokā. Bet mūsu varonis visu pārcieta, pārcieta dūšīgi, ar pacietību pārcieta, un — beidzot iestājās dienestā muitā. Jāsaka, ka par šo dienestu viņš sen jau bija pa- slepus domājis. Viņš redzēja, kādas lepnas ārzemju lietas parādījās muitas ierēdņiem, kādus porcelanus, batistus pārsūtīja savām krustmātēm, mātes māsām un māsām. Jau sen pirms tā viņš mēdza pie sevis nopūsties: «lūk, kur jāpāriet: ir robeža tuvu, ir izglītoti ļaudis, un kādus smalkus holandiešu kreklus var iegādāties!» Jāpiezīmē, ka te viņš domāja arī par sevišķu franču ziepju šķirni, kas padara ādu un vaigus apbrīnojami baltus un svaigus; kā šādas ziepes sauc, dievs to lai zina, bet pēc viņa domām tās katrā ziņā atradās uz robežas. Tātad viņš jau sen gribēja pāriet uz muitu, bet viņu aizturēja būvkomisijas dažādās ienesīgās darīšanas, un viņš pareizi sprieda, ka muita, lai nu kā būdams, tomēr vēl ir mednis kokā, bet komisija jau zīle rokā. Tagad viņš apņēmās visādā ziņā ietikt muitā un tika arī. Viņš ķērās pie sava darba ar neparastu centību. Likās, pats liktenis bija lēmis viņam būt par muitas ierēdni. Tāda veiklība, apķērība un asprātība nebija ne tikai redzēta, bet par tādu nebija arī dzirdēts. Trijās četrās nedējās viņš jau tā bija ievingrinājies muitas nama darbos, ka zināja itin visu: pat ne svēra, ne mērīja, bet pēc faktūras nosacīja, cik aršinu vadmalas vai citas drānas vienā vai otrā baķī; paņēmis rokā saini, viņš tūliņ varēja pasacīt, cik tajā mārciņu. Kas attiecas uz kratīšanu, tad te, kā viņa paša biedri sacīja, viņš parādīja īstas suņa ošanas spējas: nevarēja nebrīnīties, redzot, cik liela pacietība viņam bija, lai aptaustītu katru podziņu, un viss tas notika ar nāvīgu aukstasinību, neiedomājamu laipnību, un tajā laikā, kad kratāmie dusmojās, zaudēja pacietību un sajuta niknas tieksmes izpliķēt viņa patīkamo ārieni, viņš, ne seju, ne laipno apiešanos nepārmainījis, tikai sacīja: vai jūs nebūtu tik laipni un nepapūlētos mazliet piecelties? jeb: vai jums, kundze, nepatiktu ienākt otrā istabā? tur viena no mūsu ierēdņu kundzēm parunāsies ar jums. Vai arī: atļaujiet, es ar nazīti drusku atārdīšu jūsu mētelim oderi, un, to teicis, viņš aukstasinīgi, kā no savas paša lādes, vilka no turienes laukā šalles un lakatus. Pat priekšniecība sacīja, ka tas esot velns, bet ne cilvēks: viņš pārmeklēja riteņus, ilksis, zirgu ausis un sazini nu kādas vietas, kur nevienam autoram nav nācis prātā ielīst un kur atļauts ielīst tikai vienīgi muitas ierēdņiem. Tā ka nabaga ceļinieks, pār robežu pārbraucis, kādu brīdi nevarēja atjēgties un, slaucīdams sviedrus, kas bija izspiedušies kā sīka rasa pār visu miesu, meta tikai krustu un runāja: nu, nu! Viņa stāvoklis bija ļoti līdzīgs skolnieka stāvoklim, kas patlaban izskrējis no slepenās istabas, kur to priekšnieks iesaucis, lai dotu kādu pamācību, bet tā vietā pavisam negaidot krietni izkūlis. īsā laikā viņš padarīja kontrabandistiem dzīvi nepanesamu. Viņš bija visu poļu, žīdu rīkste un negaiss. Viņš bija nepārvarami, gandrīz nedabiski godīgs un neuzpērkams. Viņš pat neiekrāja ne mazāko kapitalu no dažādām konfiscētām precēm un citām sīkām atņemtām lietām, kas netika atdotas valstskasei, lai nebūtu lieka rakstīšana. Tādu uzticīgu un nesavtīgu amata pildīšanu drīz vien visi apbrīnoja un beidzot tā kļuva zināma priekšniecībai. Viņš dabūja činu un tika amatā paaugstināts un drīz pēc tam iesniedza projektu, kā saķert visus kontrabandistus, un lūdza tikai palīdzību, lai to varētu veikt pats. Viņam tūliņ uzticēja komandu un deva neierobežotas tiesības izdarīt visādas meklēšanas. To tikai viņam gribējās. Tajā laikā nodibinājās spēcīga, ar apdomu ierīkota kontrabandistu biedrība; pārdrošais pasākums solīja miljonus. Viņam par to jau sen bija zināms, un viņš pat noraidīja tos, kas mēģināja viņu uzpirkt, sausi pateikdams: vēl nav laiks. Bet, ieguvis savā rīcībā visu, viņš tajā pašā brīdī darīja zināmu biedrībai, teikdams: tagad ir laiks. Aprēķins bija ļoti pareizs. Tagad vienā gadā viņš varēja dabūt to, ko neieņemtu pat divdesmit visuzticīgākā dienesta gados. Agrāk viņš ar tiem nemaz neielaidās, tāpēc ka bija ne vairāk kā vienkāršs ierēdnis, tātad daudz neko nesaņemtu; bet tagad… tagad pavisam cita lieta: nu viņš varēja prasīt, cik patīk. Lai lieta būtu drošāka, viņš pierunāja arī otru ierēdni, savu biedru, kas arī padevās kārdināšanai, kaut gan viņa matus jau rotāja sirmums. Līgumi bija noslēgti, un biedrība stājās pie darba. Darbība iesākās spoži: lasītājs, bez šaubām, būs dzirdējis tik bieži atkārtoto nostāstu par spāniešu aunu asprātīgo ceļošanu, kā tie gājuši pār robežu dubultos kažociņos un zem kažociņiem pārneši par miljonu Brabantes mežģines. Tas notika taisni tai laikā, kad Čičikovs dienēja muitā. Ja viņš pats pie tā nebūtu ņēmis dalību, nevienam žīdam pasaulē nebūtu izdevies izdarīt tamlīdzīgu lietu. Kad auni trīs vai četras reizes bija pār robežu pārceļojuši, abiem ierēdņiem jau katram bija ap četrsimt tūkstošu liels kapitals. Cičikovam, kā saka, sniedzies pat pāri par piecsimt, tāpēc ka bija veiklāks. Dievs zina, cik lielas šīs svētīgās sumas būtu izaugušas, ja kāds nelaimīgs zvērs nebūtu pārskrējis visam pār ceļu. Velns abus ierēdņus bija novedis no ceļa: ierēdņi, vienkārši runājot, par neko sanāca naidā un sastrīdējās. Reiz iekarsis, varbūt arī drusku iedzēris čičikovs otru ierēdni nosauca par popa dēlu, bet tas, lai gan patiesībā bija popa dēls, nav zināms, kāpēc, nikni apvainojās un tūliņ viņam stipri un neparasti asi atbildēja, un tieši. lūk. kā: «nē, tu melo, es esmu valsts padomnieks, bet nevis popa dēls, bet tu pats esi popa dēls!» Un tad vēl par spīti, lai vēl vairāk sadusmotu, piebilda: «Lūk, kā, redzi nu!»