Kaut gan viņš tādā kārtā krietni sadeva, daudz krietnāk, nekā pats bija dabūjis, un kaut gan izteiciens: lūk, kā, redzi nu! bija stiprs, tomēr, ar šo vēl nebūdams mierā, viņš nosūtīja par viņu slepenu ziņojumu. Saka, ka viņiem it kā jau bijis strīds kādas sievietes dēļ, kas bijusi svaiga un ņipra, pēc muitas ierēdņu izteiciena, kā sulīga biete; ka esot bijuši uzpirkti puiši, lai pievakarē, kādā tumšā šķērsielā krietni nomizotu mūsu varoni; bet ka abi ierēdņi esot piemuļķoti un sievieti sev par labu izlietājis kāds štabskapteinis Samšarevs. Kā lieta bija patiesībā, dievs viņu zina; lasītājs, kas vēlas, lai pats piedzejo. Bet svarīgākais ir tas, ka slepenie sakari ar kontrabandistiem kļuva zināmi. Kaut gan valsts padomnieks pats sevi pazudināja, tomēr viņš savam biedram arī iegrieza. Ierēdņi nāca zem tiesas, viss, kas vien viņiem bija, tika konfiscēts un aprakstīts, un viss tas nāca pār viņu galvām līdzīgi pērkonam. Kā pēc tvana tagad tikai viņi atjēdzās un ar šausmām noprata, ko bija izdarījuši. Valsts padomnieks nepanesa likteņa spērienu un kādā malienā gāja bojā, bet kolēģiju padomnieks pārcieta. Lai gan uz izmeklēšanu atbraukušajai priekšniecībai bija laba ošanas spēja, tomēr daļu naudas viņš prata noslēpt. Būdams ar lielu pieredzi, pārāk labi pazīdams .ļaudis, viņš izlietoja visu savu apķērību: vietām izpalīdzējās ar pievilcīgu izturēšanos, vietām ar aizgrābjošām runām, vietām ar glaimiem, kas nekad lietu nemaitā, vietām iegrūda naudu, vārdu sakot, viņš panāca vismaz to, ka viņu neatstādināja ar tādu negodu kā biedru, un izslīdēja krimināltiesai. Bet ne vairs kapitala, ne dažādu ārzemju lietu, nekas viņam vairs nepalika; visam tam atradās citi gribētāji. Nebaltām dienām viņam izdevās apslēpt kādus desmit tūkstošus, divus dučus holandiešu kreklu, nelielu puskarieti, kādā mēdz braukāt neprecējušies, un divus dzimtļaudis — kučieri Selifanu un sulaini Petrušku, un bez tam vēl muitas ierēdņi aiz līdzjūtības atstāja viņam piecus vai sešus gabaliņus ziepju, kas uztur svaigus vaigus, un tas arī viss. Un tā, lūk, kādā stāvoklī atkal atradās mūsu varonis! Lūk, kāds nelaimju kalns sagruva viņam uz galvas! To viņš nosauca: dienestā patiesības dēļ ciest. Tagad būtu jādomā., ka pēc tādām vētrām, pārbaudēm, tādiem likteņa spērieniem un posta dzīves viņš ar saviem palikušajiem desmit tūkstošiem aizbrauks kādā nomaļā apriņķa pilsētiņā un tur līdz sava mūža galam zemā namiņā dēdēs pie loga, ģērbies katūna chalatā, pa svētdienām noskatīdamies, kā zemnieki logu priešā plūcas, vai arī atspirdzināšanās dēļ nostaigādams līdz vistu kūtij, personīgi aptaustīs vistu, kas nolemta virai, un tādējādi pavadīs klusu un dažā ziņā arī derīgu dzīvi. Bet tā nenotika. Jāizsaka atzinība viņa rakstura nepārvaramajam spēkam. Pēc visa tā, kas pilnīgi pietiek, lai varētu cilvēku ja ne nokaut, tad tomēr uz visiem laikiem padarīt rāmu un mierīgu, viņā neizdzisa neizprotamā kaislība. Viņš bija noskumis, dusmīgs, kurnēja uz visu pasauli, sirdījās par likteņa netaisnību, sašuta par ļaužu netaisnību un tomēr nevarēja atsacīties no jauniem mēģinājumiem. Vārdu sakot, viņš parādīja pacietību, pret kuru vācieša, jau no viņa lēnās, slinkās asinsriņķošanas atkarīga, kokainā pacietība ir tīrais nieks. Cičikova asinis turpretī stipri viļņoja, un vajadzēja daudz saprātīgas gribas, lai iegrožotu visu to, kas tiecās izlēkt un brīvi pastaigāties. Viņš sprieda, un viņa spriedumi dažā ziņā bija pareizi: «Kāpēc tad es? Kādēļ īpaši mani nelaime piemeklē? Kurš ierēdnis tagad dienestā snauž? visi iegūst. Nevienu neesmu nelaimīgu padarījis, atraitni es neesmu aplaupījis, neviens manis dēļ nav nabadzībā kritis, esmu ņēmis tikai no pārpilnības, ņēmis tur, kur ikviens būtu ņēmis, nebūtu es to izmantojis, citi to būtu darījuši. Kāpēc tad citi dzīvo zaļi un man kā tārpam jāiznīkst? Un kas es tagad esmu? Kur esmu derīgs? ar kādām acīm tagad es skatīšos katra godīga ģimenes tēva acīs? Kā lai es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, zinādams, ka par velti apgrūtinu zemi? un ko pēc tam sacīs mani bērni? Lūk, teiks, tēvs bija lops, viņš nav mums atstājis nekāda mantojuma!»