Jau ir zināms, ka Čiģikovs bija ļoti norūpējies par saviem pēcnācējiem. Tik jūtelīga lieta! Dažs, varbūt, tik dziļi nemaz nebūtu bāzis roku, ja viņam, nav zināms, kāpēc, pats no sevis nerastos jautājums: bet ko teiks bērni? Un, lūk, nākošais ciltstēvs kā piesardzīgs runcis, tikai ar vienu aci šķielēdams, vai neraugās no kaut kurienes saimnieks, steidzīgi ķer visu, kas tikai viņam tuvāk: vai nu ziepes, vai sveci, taukus, vai arī kanarijas putniņu, ja tas gadījies pa ķērienam, — vārdu sakot, nekā nelaiž garām. Tā sūdzējās un raudāja mūsu varonis, bet viņa galva nemaz nekļuva mazāk darbīga; tā vienmēr gar kaut ko nopūlējās un vēl tikai gaidīja uz plānu. Viņš no jauna sarāvās, no jauna iesāka grūtu dzīvi, no jauna sevi visur aprobežoja, no jauna tīrības un pieklājīga stāvokļa dēl noslīga dzīves dubļos un netīrumos. Uz kaut ko labāku gaidot, viņš bija spiests kļūt par kaktu advokatu, nodarbība, kas pie mums vēl nav ieguvusi pilsoņa tiesības, nodarbība, ko grūsta no visām pusēm, ko vāji cienī sīkie kancelejas radījumi un pat paša klienti, nodarbība, kuras dēļ nolemts zemoties priekšistabās, panest rupjības utt , bet vajadzība piespieda visu uzņemties. Starp citiem uzdevumiem viņam gadījās tāds: izgādāt, lai aizbildņu padomē tiktu ieķīlāti vairāki simti zemnieku. Muiža bija visbēdīgākā stāvoklī: To bija izputinājušas lopu sērgas, blēži pārvaldnieki, neražas, lipīgas slimības, kas laupīja labākos stnid- niekus, un beidzot paša muižnieka aplamības, kurš Maskavā bija ierīkojis sev namu pēc pēdējās modes un par šo ierīkošanu izdevis visu savu kapitalu līdz beidzamajai kapeikai, tā a pat nebija vairs ko ēst. Aiz šā iemesla beidzot vajadzēja ieķīlāt beidzamo palikušo muižu. Ieķīlāšana valstskasē toreiz bija neierasta lieta, uz ko izgāja ne bez bailēm. Kā pilnvarnieks Čičikovs vispirms iesmērēja visus ierēdņus (jo bez iepriekšējas smērēšanas, kā zināms, nevar dabūt pat visvienkāršāko izziņu, mazākais, vajag ieliet katra rīklē pa pudelei madeiras), — tātad visus, ko vajag, iesmērējis, viņš izskaidroja, ka, starp citu, esot, lūk, arī šāds apstāklis: puse zemnieki- esot miruši, tādēļ, lai pēc nepiesietos… «Bet revizijas listē viņi taču ir ieskaitīti?» sekretārs jautāja. «Ir ieskaitīti,» atbildēja Čičikovs. «Nu, ko tad jūs baidāties?» sekretārs sacīja: «viens miris, otrs dzimis, un visi kopā der.» Sekretārs, kā redzams, prata runāt atskaņās. Te mūsu varonim iešāvās galvā tik ģeniālā doma, kāda diezin vai kad ienākusi cilvēka galvā. «Ak es vientiesīgais Akims!» viņš pie sevis nodomāja: «es meklēju cimdus, bet abi aiz jostas! Kamēr vēl nav iesniegtas jaunas revizijas listes, man tikai jānopērk visi zemnieki, kas miruši; teiksim, nopirkšu tūkstoti, pieņemsim, aizbildņu padome dos divsimt rubļu par dvēseli: lūk, būs divsimt tūkstošu liels kapitals! Un tagad ir ļoti izdevīgs laiks: nesen bija epidemija, paldies dievam, ļaudis miruši ne mazums. Muižnieki ir uz kārtīm nospēlējušies, nodzērušies un izšķērdējušies, kā pienākas; visi aizlīduši uz Pēterburgu dienēt: muižas pamestas, pārvaldītas tiek vāji, nodokļi ar katru gadu grūtāk samaksājami, katrs ar prieku tās man atdos, kaut vai tādēļ, lai tikai nebūtu par viņām jāmaksā nodokļi, un varbūt var ari gadīties, ka cits man pa kapeikai klāt piemaksā. Protams, grūti, tas prasīs daudz pūlu, bailīgi, ka var iekrist, ka var izcelties skandals. Nu, bet kādēļ tad cilvēkam dota saprašana. Un, galvenais, tas ir labi, ka tāda lieta visiem izliksies fantastiska, neviens neticēs. Tiesa, bez zemes nevar ne pirkt, ne ieķīlāt. Bet es pirkšu uz pārvietošanu, uz pārvietošanu; Taurijas un Chersonas guberņās zemi tagad atdod par velti, lai tikai to apdzīvo. Tur es viņus visus pārvedīšu! Uz Chersonas guberņu viņus! lai viņi tur dzīvo! Bet pārceļošanu var izdarīt likumīgi, kā pienākas, caur tiesām. Ja pieprasīs apliecību par zemniekiem, es tur nemaz neesmu pretim, kādēļ ne? es iesniegšu apliecību ar kapteiņa ispravņika pašrocīgu parakstu. Sādžu var nosaukt par Cičikova sādžu vai arī pēc mana kristītā vārda par Pavlovskas ciemu.» Lūk, tā mūsu varoņa galvā attīstījās šī dīvainā dēka, par kuru, nezinu, vai lasītāji būs viņam pateicīgi, bet, cik autors ir pateicīgs, pat izteikt grūti. Jo, saki, ko gribi, bet, ja Cičikovam tādas domas nebūtu ienākušas galvā, šī poēma nebūtu radusies pasaulē.
Pēc krievu ieražas krustu pārmetis, viņš stājās pie darba. Ar ieganstu, ka izmeklē dzīves vietu, un citiem ieganstiem viņš nodomāja ieskatīties vienā un otrā mūsu valsts kaktā un īpaši tajos, kas bija vairāk par citiem cietuši no dažādiem nelaimes gadījumiem, neražas, lipīgām slimībām un tā tālāk, un tā joprojām, vārdu sakot — tur, kur cerēja izdevīgāk un lētāk nopirkt vajadzīgos ļaudis. Viņš negriezās vis bez nekādas izvēles pie katra muižnieka, bet izmeklēja ļaudis pēc savas gaumes vai arī tādus, ar kuriem varēja ar mazāk grūtību apdarīt līdzīgas lietas, pūlēdamies iepriekš iepazīties, iedraudzēties, lai varētu zemniekus iegūt vairāk pa draugam nekā ar pirkšanu. Tātad lasītāji nevar dusmoties uz autoru, ja personas, kas līdz šim parādījušās, nav pēc viņu gaumes; tā ir Cičikova vaina, te viņš ir pilnīgs saimnieks, un, kur viņš iedomāsies, tur arī mums jāvelkas. Ja varbūt mūs apvainos, ka raksturi un personas ir bālas un necilas, teiksim to, ka sākumā nekad nav pārredzama visa lietas plašā gaita un apmērs. Iebraukšana, vienalga kādā pilsētā, kaut vai galvaspilsētā, izliekas kaut kā bāla, no sākuma viss pelēks un vienmuļīgs: stiepjas bezgalīgas, dūmiem nokvēpušas fabrikas un rūpnīcas, bet pēc tam sāk parādīties sešstāvu namu stūri, veikali, izkārtnes, ielu milzīgās perspektīvais, viss zvanu torņos, kolonās, statujās, torņos, ar pilsētas spožumu, troksni un rīboņu, un ar visu, ko par apbrīnu radījusi cilvēka roka un doma. Kā notika pirmie pirkumi, lasītājs jau zina; kā lieta virzīsies turpmāk, kādas būs varoņa sekmes un neveiksmes, kā viņš izšķirs un pārvarēs grūtākus šķēršļus, kādi kolosāli tēli radīsies, kā darbosies plašā stāsta apslēptās atsperes, cik tālu pavērsies tā apvāršņi un kā viss iegūs varenu lirisku plūsmu, to redzēs pēc tam. Vēl tāls ceļš veicams visai ceļa ekipažai, kas sastāv no kunga vidējos gados, puskarietes, kādās braukā neprecējušies, sulaiņa Petrušikas, kučiera Selifana, trim zirgiem, kuri jau zināmi pēc vārda, sākot ar priekšsēdētāju līdz lā- sumainajam nelietim. Tātad, lūk, te ir mūsu varonis, tāds, kāds viņš ir! Bet varbūt vēl prasīs pēc īsa noslēguma apzīmējuma; kas tad viņš ir tikumiskā ziņā? ka viņš nav tikumīgs un ideāls varonis, tas redzams. Kas tad viņš ir? tātad nelietis? Kāpēc tad nelietis, kādēļ tad būt tik stingram pret citiem? Tagad mums neliešu nav, ir godīgi, patīkami cilvēki, bet tādu, kuri visiem par kaunu izstādītu savas fizi- ognomijas publiskam pliķim, atradīsies tikai varbūt divi trīs cilvēki, bet arī tie jau tagad runā par tikumību. Taisnīgāk viņu nosaukt: saimnieks, ieguvējs. Iegūšana visam par iemeslu; tās dēļ notiek lietas, kuras sabiedrība ir nosaukusi par ne visai tīrām. Tiesa, tādā raksturā jau ir kaut kas atbaidošs, un tas pats lasītājs, kas sadzīvē draudzēsies ar tādu cilvēku, saiesies ar viņu uin pavadīs patīkami laiku, sāks raudzīties uz viņu šķībi, ja viņš kļūs par dramas, poēmas varoni. Bet gudrs ir tas, kas nenicina neviena rakstura, bet, cieši pievērsis savu pētījošo skatienu, izdibinās viņu līdz pamatu pamatiem. Cilvēkā viss ātri mainās; tu vēl neesi paspējis apskatīties, kad jau iekšā izaudzis briesmīgs tārps, kas varmācīgi izsūc visu dzīvības sulu. Un ne vienu vien reizi ne tikai lielas kaislības, bet niecīga kaislībiņa uz kaut ko sīku ir pieņēmusi lielus apmērus tādā, kas dzimis cēlai varonībai, ir piespiedusi viņu aizmirst lielus un svētus pienākumus un niecīgos zvārguļos redzēt dižumu un svētumu. Cilvēku kaislības ir neskaitāmas kā smiltis jūrmalā un viena nelīdzinās otrai, un visas tās, zemiskas un skaistas, sākumā ir cilvēkam paklausīgas un tikai pēc tam kļūst par viņu briesmīgajiem valdoņiem. Svētīgs ir tas, kas no visām ir Izvēlējies visskaistāko kaislību; aug un ar katru brīdi des- mitkāršojas viņa neizmērījamā svētlaime, un viņš vairāk un vairāk iedziļinās savas dvēseles bezgalīgajā paradīzē. Bet ir kaislības, kuras izvēlēties nav cilvēka spēkos. Tās dzimušas ar viņu tajā brīdī, kad viņš radās pasaulē, un nav dots viņam spēka izvairīties no tām. Tās vada augstāka roka, un tajās ir kaut kas mūžīgi aicinošs, visu dzīvi neapklustošs Zemes virsū tai lemts liels darba lauks: vienalga, vai nu drūma tēla veidā, vai arī pazibot kā gaišai parādībai, kas iepriecē pasauli — vienādi tās radušās cilvēka nezināmajai laimei. Un varbūt tā paša Cičikova kaisle, kas viņu vada, nav no viņa, un viņa saltajā dzīvē slēpjas tas, kas pēc tam cilvēku nospiedīs pīšļos un uz ceļiem debesu gudrības priekšā. Un ir noslēpums, kāpēc šis tēls likts poēmā, kas tagad parādījusies pasaulē.