Bet nevis tas ir smagi, ka būs nemierā ar varoni, smagi tas, ka dvēselē mājo nepārvarama pārliecība, ka ar to pašu varoni, ar to pašu Čičikovu lasītāji būtu bijuši apmierināti. Ja autors nebūtu ieskatījies viņam dziļāk dvēselē, ja viņš nebūtu tās dziļumos sakustinājis to, kas paslīd garām uin slēpjas no gaismas, ja viņš nebūtu atsedzis visapslēptākās domas, kuras cilvēks nevienam neuztic, bet ja būtu parādījis viņu tādu, kāds viņš izlikās visai pilsētai, Maņilovam un citiem ļaudīm, un visi būtu priecīgi un uzskatītu viņu par interesantu cilvēku. Nav nekāda vajadzība, lai viņa seja, viss viņa tēls kā dzīvs plaiksnītos acu priekšā: par to pēc izlasīšanas dvēsele ne ar ko nebūtu satraukta, un var atkal pievērsties kāršu galdam, kas uzjautrina visu Krieviju. Jā, mani labie lasītāji, jums negribētos redzēt atsegtu cilvēka nabadzību. Kādēļ, jūs vaicājat, kam viss tas? Vai tad mēs paši nezinām, ka dzīvē ir daudz muļķīga un nicināma? Jau tā mums bieži gadās redzēt to, kas nebūt neie- priecē. Labāk rādiet mums skaisto, aizrautīgo. Lai mēs labāk aizmir9tamies! «Kāpēc tu, brāl, man stāsti, ka ar saimniecību viss iet uz leju?» saka muižnieks pārvaldniekam: «es, brāl, to zinu bez tevis, vai tad tev citu valodu nav, vai
9 Tu ļauj man to aizmirst, nezināt to, tad es esmu laimīgs.» Un, lūk, to naudu, kas lietu mazliet uzlabotu, tērē dažādiem līdzekļiem, kas nestu aizmirstību. Dus prāts, kas varbūt glabā lielu nezināmu spēku avotu; un tā muižu izūtrupē, uin sāk muižnieks klaiņāt pa pasauli, lai rastu aizmirstību, un viņa dvēsele no posta ir gatava uz nelietībām, kuras agrāk viņu būtu šausminājušas.