Vēl autoru apsūdzēs tā sauktie patrioti, kuri mierīgi sēž savos kaktos un nodarbojas ar blakus lietām, krāj sev ka- pitalus, celdami savu labklājību uz citu rēķina; bet, tiklīdz kas notiek, pēc viņu domām, tēvzemi apvainojošs, parādīsies kāda grāmata, kurā dažreiz būs izteikta rūgta patiesība, viņi kā zirnekļi, kas redz, ka tīklā ieķērusies muša, izskries no visiem kaktiem un pēkšņi sāks kliegt: «Vai tad gan labi to rādīt pasaulei, izkliegt par to? jo viss tas, kas šeit aprakstīts, ir mūsu, vai tas ir labi? bet ko tad teiks ārzemnieki? Vai tad ir priecīgi dzirdēt sliktas domas par sevi? Ko domā, vai tad tas nav sāpīgi? Ko domā, vai tad mēs neesam patrioti?» Uz tādām gudrām piezīmēm, sevišķi attiecībā par ārzemnieku spriedumu, atzīstos, nekā nevar atrast ko atbildēt. Bet varbūt, lūk, ko: dzīvoja kādā attālā Krievijas malā divi iedzīvotāji. Viens bija ģimenes tēvs, vārdā Kifa Mokijevičs, cilvēks ar lēnīgu dabu, kas dienas pavadīja rīta svārkos. Ar savu ģimeni viņš nenodarbojās; viņa dzīve vairāk sastāvēja no spriedelēšanas un bija aizņemta ar šādu, kā viņš nosauca, filozofisku jautājumu: «Lūk, par piemēru, zvērs,» viņš runāja, staigādams pa istabu, «zvērs piedzimst kails. Kāpēc tad īsteni kails? Kāpēc ne tā kā putns, kāpēc neizšķiļas no olas? Kā gan tas tā: dabu nepavisam nevar izprast kaut arī esi tajā iedziļinājies!» Tā sprieda iedzīvotājs Kifa Mokijevičs. Bet tas vēl nav galvenais. Otrs iedzīvotājs bija Mokijs Kifovičs, viņa paša dēls. Bija viņš tas, ko Krievijā mēdz saukt par spēkavīru, un tajā laikā, kad tēvg nodarbojās ar zvēra dzimšanu, viņa desmitgadīgā platplecainā daba tā vien tiecās atvēzēties. Ne pie kā viņš neprata viegli pieskarties, vai nu kādam roka sāka brikšķēt, vai arī puns parādīsies uz kāda deguna. Ir mājā, ir kaimiņos visi, sākot ar kalponi, beidzot ar sētas suni, viņu ieraugot, bēga projām, viņš guļamistabā bija pat savu gultu salauzis gabalos. Tāds bija Mokijs Kifovičs, kaut gan viņam bija lāga dvēsele. Bet tas nu vēl nav galvenais. Bet galvenais, lūk, kas: «Apžēlojies, lielkungs tētiņ Kifa Mokijevič, — tēvam teica paša un sveša saime, — kas tas tev ir par Mokiju Kifoviču? Nevienam nav no viņa miera, visiem pāri dara!» «Jā, nerātns, nerātns,» uz to parasti atbildēja tēvs, «bet ko lai dara: kauties ar viņu par vēlu, pie tam mani visi apvainos par cietsirdību; bet viņš ir godkārīgs cilvēks, pārmet vien viņam viena otra klātienē, viņš aprims, bet visi taču dabūs zināt, lūk, posts! pilsētā uzzinās, nosauks viņu par īstu suni. Ko tad gan domā, vai tad man nav sāpīgi? vai tad es neesmu tēvs? Ka es nodarbojos ar filozofiju un ka vienu otru reizi nav laika, vai tad nu es vairs neesmu tēvs? Taču gan tā nav, tēvs, tēvs, velns viņus rāvis, tēvs! Man Mokijs Kifovičs, lūk, te, sirdī sēž!» Te Kifa Mokijevičs, ar dūri diezgan stipri dauzīja sev pa krūtīm un nonāca pilnīgā azartā. «Ja arī viņš paliek par suni, tad lai no manis par to neuzzina, lai es neesmu tas, kas viņu nodevis.» Ūn, parādījis tādas tēva jūtas, viņš Jāva Mokijam Kifovičam turpināt viņa spēkavīra paņēmienus, bet pats atkal pievērsās mīļotajam priekšmetam, pēkšņi uzdodams sev kādu šādu jautājumu: nu, bet ja zilonis dzimtu no olas, tad čaumala laikam gan būtu bijusi stipri bieza, ko ne ar lielgabalu nesa- šaut; vajag izdomāt kādu jaunu šaujamu ieroci.» Tā pavadīja mūžu divi mierīga kaktiņa iedzīvotāji, kuri negaidot, gluži kā pa lodziņu paskatījās laukā mūsu poēmas beigās, paskatījās tādēļ, lai kautrīgi atbildētu uz dažu kvēlu patriotu apvainojumiem, patriotu, kuri pagaidām mierīgi nodarbojas ar kaut kādu filozofiju vai ar pelnīšanos uz maigi mīļotās tēvzemes rēķina, kuri domā ne par to, lai nedarītu slikta, bet par to, lai tikai nerunātu, ka viņi dara sliktu. Bet nē, nevis patriotisms un nevis pirmās jūtas ir par iemeslu apvainojumiem, gluži cits slēpjas aiz tām. Kāpēc jāslēpj vārds? Kas gan cits, ja ne autors teiks svēto patiesību? Jūs baidāties dziļi vērstu skatienu, jūs baidāties paši uz kaut ko pavērst dziļu skatienu, jūs mīlat pār visu pārslīdēt nedomājošām acīm. Jūs pat no sirds pasmiesieties par Čičikovu, varbūt pat uzlielīsiet autoru, teiksiet: «tomēr šo to viņš ir veikli novērojis, viņam jābūt jautras dabas cilvēkam!» Un pēc tādiem vārdiem ar divkāršu lepnumu pievērsīsieties sev, uz jūsu sejas parādīsies pašapmierināts smaids, un jūs piemetināsiet: «Bet jāpiekrīt, ka dažās provincēs ir ļoti dīvaini un pārlieku smieklīgi ļaudis, pie tam ne mazie nelieši!» Bet kas no jums, pilns kristīgas pazemības, nevis visiem dzirdot, bet klusībā, viens pats, brīžos, kad pats ar sevi vientulībā sarunājās, dziļi savā dvēselē pārdomās šo jautājumu: Bet vai arī manī nepiemīt kāda daļiņa no Cičikova? Jā, gaidi vien! Bet, lūk, vajag tikai šajā brīdī viņam garām paiet kādam viņa paziņam, kam ir ne nu pārlieku liela, ne nu pārlieku maza čina, viņš tūliņ piegrūdīs savam kaimiņam pie sāniem un teiks, gandrīz vai spurdzot no smiekliem: palūk, palūk, kur Čičikovs, Čičikovs aizgāja! Un tad kā bērns, aizmirsis visu pieklājību, kādu vajadzētu ieturēt viņa gados un pie viņa amata, skries viņam pakaļ, ķircinādams un runādams: «Čičikovs! Čičikovs! Čičikovs!»
Bet mēs sākām runāt diezgan skaļi, aizmirsuši, ka mūsu varonis, kas gulēja, kad mēs stāstījām stāstu par viņu, jau ir atmodies un viegli var izdzirdēt tik biežu viņa uzvārda atkārtošanu. Bet viņš ir cilvēks, kas ātri apvainojas un nav mierā, ja par viņu izsakās nepienīgi. Lasītājam nav liela bēda, vai uz viņu Čičikovs saskaitīsies vai ne, bet, kas at- ' tiecas uz autoru, tad viņam nekādā ziņā nevajag ķildoties ar savu varoni: vēl ne mazums ceļu un taku viņiem nāksies roku rokā divatā izstaigāt; priekšā divas lielas daļas — tas nav vis nieks.