Skats bija ļoti jauks, bet skats no augšas uz leju, no atstatumā stāvošā nama virsbūves, bija vēl labāks. Neviens viesis un apmeklētājs nevarēja uz balkona vienaldzīgi nostāvēt. Izbrīnā tam krūtīs aizrāvās elpa, un viņš varēja tikai iesaukties: «ak kungs, kāds te plašums!» Bez gala, bez malas te atklājās tāles: aiz pļavām, birztalu un ūdensdzirnavu izraibinātām, vairākās zaļās joslās zēla meži; aiz mežiem, cauri mazliet dūmakotam gaisam, dzeltēja smiltāji, un atkal meži jau zilgani kā jūra vai tālu izplūdusi migla; un atkal smiltāji, vēl bālāki, bet tomēr dzeltenīgi. Pie tālās debesmalas pacēlās krīta kalnu grēdas, kas balti mirdzēja pat apmākušās dienās, it kā tās apspīdētu mūžīga saule. To žilbinošajā baltumā, piekājē, kur vietām rēgojās ģipša nogulšņi kā dūmaka ņirbēja zilganpalsi plankumi. Tās bija tālas sādžas; taču tās vairs nevarēja saskatīt cilvēka acs. Tikai saules spulgas iedegtā baznīcas kupola zelta dzirkstele ļāva noprast, ka tur atradās liels, daudz ļaužu apdzīvots ciems. Visu to apņēma netraucēts klusums, ko nespēja modināt pat tālēs zūdošo gaisa dziedoņu atbalsis, kas tikko sasniedza dzirdi. Ar vārdu — viesis, stāvēdams uz balkona, pēc divu stundu vērošanas nespēja pateikt nekā cita kā tikai: «Ak kungs, kāds te plašums!»
Kas tad bija šīs sādžas iemītnieks un īpašnieks, pie kuras, kā pie nepieejama cietokšņa, no šejienes pat nevarēja piebraukt, bet vajadzēja to apbraukt no otras puses, kur izklai
dus ozoli laipni sagaidīja ierodamies viesi, stiepdami pretim savus platos zarus kā draudzīgus apkampienus un pavadīdami to līdz tās pašas mājas durvīm, kuras augšstāvu mēs redzējām no pakaļpuses un kura tagad atklāti stāvēja mūsu priekšā, vienā pusē ar kokgrebumiem rotāto ēku čukuru un šķoru virkni, bet otrā — baznīcu, kas mirdzēja zelta krustiem un gaisā pakārtām mežģinotām ažurām zelta važām. Kādam laimīgajam gan piederēja šī nomajā vieta?
Andrejam Ivanovičam Tentetņikovam, Tremalachanas apriņķa muižniekam, jaunam, trīsdesmit trīs gadus vecam laimes bērnam un pie tam vēl neprecētam cilvēkam.
Kas tad viņš tāds, kāds viņš, kādas dabas, kādu īpašību cilvēks? Pie kaimiņiem, lasītāj, pie kaimiņiem jāapjautājas. Kaimiņš, kurš piederēja pie veiklās, mūsu dienās gandrīz jau izzūdošās atvaļinātu štaboficieru-branderu ģints, raksturoia viņu ar izteicienu: «Visdabiskākais lops!» Verstis desmit kaimiņos dzīvojošais ģenerālis teica: «Jauns cilvēks, nav muļķis, bet daudz ko ieņēmis sev galvā. Es varētu būt viņam noderīgs, jo neesmu bez sakariem Pēterburgā un pat pie …» ģenerālis teikumu nenobeidza. Kapteinis ispravņiks atbildei deva šādu virzienu: «Lūk, es rīt pat braukšu pie viņa parādu iekasēt!» Viņa sādžas zemnieks uz jautājumu, kāds ir viņa kungs, nekā neatbildēja. Tātad atsauksmes par viņu bija nelabvēlīgas.
Ja gribam bezpartejiski spriest — viņš nebija slikts cilvēks, viņš bija, vienkārši sakot — debesu kvēpinātājs. Tā kā pasaulē nav mazums laužu, kuri kvēpina debesis, tad kāpēc Tentetņikovam tās nekvēpināt? Bet rādīsim izvilkumu no viņa dzīves — vienu dienu, dienu, kas ir līdzīga visām citām, un lai pats lasītājs pēc tam spriež, kāds bija viņa raksturs un kā viņa dzīve saskanēja ar tās apkārtnes skaistumiem.
No rītiem viņš modās ļoti vēlu un, piecēlies, acis berzēdams, ilgi sēdēja uz savas gultas malas. Un tā ka, par nelaimi, acis bija loti mazas, tad viņu izberzēšana vilkās neparasti ilgi, un visu to laiku pie durvīm stāvēja sulainis Michailo ar mazgājamo trauku un dvieli. Sis nabaga Michailo stāvēja stundu, otru, tad gāja uz virtuvi, pēc tam atkal atgriezās, — kungs vēl arvien berzēja acis un sēdēja uz gultas. Beidzot viņš cēlās no gultas, mazgājās, apvilka chalatu un gāja uz viesistabu, lai dzertu tēju, kafiju, kakao un pat siltu pienu, iebaudīdams no visa pa malciņam, bez žēlastības drupinādams maizi un visur neganti piemēslodams ar pīpja pelniem. Tā divas stundas viņš sēdēja pie tējas galda. Bet tas vēl maz: viņš mēdza ņemt vēl atdzisušo tasi un nostāties ar to pie loga, kas bija sētas pusē, un aiz loga ik dienas norisinājās šāda aina.
Vispirms Grigorijs, dzimtscilvēks bufetnieka amatā, pilnā rīklē šķendējās ar saimniecības pārzini Perfiljevnu apmēram šādos vārdos: «Ak neciešamā pļāpa, zemais radījums? Cietusi labāk klusu, nekrietnā!»
«Bet vai negribi šito?» kliedza zemais radījums jeb Perfiljevna, pigu rādīdama, tā bija sieva, nikna rīcībā, nevērojot to, ka bija liela kārumniece uz rozinēm, pastilēm tu* visādiem saldumiem, kas glabājās viņas ziņā aiz atslēgas.
«Tu jau ar pārvaldnieku arī saķersies, klēts žurka tāda!» rēca Grigorijs.
«Nu, pārvaldnieks ir tāds pats zaglis kā tu. Domā. kungs jūs nepazīst? tepat viņš ir, visu viņš dzird.»
«Kur ir kungs?»
«Lūk, viņš sēž pie loga; viņš visu redz.»
Un, patiesi, kungs sēdēja pie loga un visu redzēja.
Jezgu papildinot, aizelsdamies bļāva vēl kāds saimes bērns, dabūjis no mātes kāvienu, smilkstēja kurts, ar dibenu pie zemes pieplacis, tāpēc ka pavārs, no virtuves izšļākdams vārošu ūdeni, bija to applaucējis. Vārdu sakot, visa sēta nepanesami verkšķēja un blāva. Kungs visu redzēja un dzirdēja. Un tikai tad, kad tas kļuva tādā kārtā neciešams, ka traucēja pat ne ar ko nenodarboties, viņš izsūtīja pateikt, lai trokšņotu klusāk.