Divas stundas pirms pusdienām viņš devās savā kabinetā, lai nopietni strādātu pie kāda sacerējuma, kam būtu jāaptver visa Krievija no visiem viedokļiem — pilsoniskā, politiskā, reliģiskā, filozofiskā, lai atrisinātu sarežģītos uzdevumus un jautājumus, kādus tai stāda laikmets, un skaidri nospraustu tās lielo nākamību; vārdu sakot, visu tā un tādā veidā, kā šolaiku cilvēks to mīl darīt. Tomēr kolosalais pasākums aprobežojās gan tikai ar pārdomām: tika sagrauzta spalva, uz papīra parādījās zīmējumi, un pēc tam viss tas tika nobīdīts pie malas, tā vietā tika paņemta grāmata, kuru neizlaida no rokām līdz pašai pusdienai. Šī grāmata tika lasīta pie zupas, mērces, cepeša un pat pie saldiem cepumiem, tāpēc daži ēdieni atdzisa un citi palika gluži neskarti. Tam sekoja pīpis ar kafiju, šacha partija pašam ar sevi, bet, kas tika darīts pēc tam līdz pašām vakariņām, pat pateikt grūti. Liekas, nekas netika darīts.
Un tā jauns, gadus trīsdesmit trīs vecs cilvēks pavadīja savu laiku kā vientulis plašā [pasaulē], sēdēdams, dēdēdams chalatā, bez kaklsaites. Viņam nepatika staigāt, kustēties, nepatika pat uzkāpt augšstāvā, pat atvērt logu nepatika, lai ielaistu istabā svaigu gaisu, un jaukie sādžas skati, kuros vienaldzīgi nolūkoties nespēja neviens viesis, it kā nemaz neeksistēja pašam mājastēvam. No tā lasītājs redz, ka Andrejs Ivanovičs Tentetņikovs piederēja pie to laužu cilts, kuru Krievijā nav trūkums, kurus agrāk dēvēja par slinkuma lāpītājiem, guļavām, miega micēm un kurus tagad patiesi nezinu, kā nosaukt. Vai tādas dabas ļaudis jau piedzimst vai ar laiku izveidojas cilvēka skarbās apkārtnes bēdīgo apstākļu ietekmē? Atbildes vietā būs labāk pastāstīt viņa audzināšanas un bērnības stāstu.
Liekas, viss tiecās uz to, lai no viņa iznāktu kaut kas lietišķs. Divpadsmit gadu vecumā kā asprātīgs, paslimīgs, mazliet sapņotājs zēns viņš nokļuva mācības iestādē, kuras priekšnieks tolaik bija neparasts cilvēks. Jaunekļu elks, brīnums starp audzinātājiem, nesalīdzināmais Aleksandrs Petrovičs bija apdāvināts ar teicamu dzirdi…………. [5] Kā viņš pazina krievu cilvēka dabu! Kā pazina bērnus! Kā mācēja virzīt! Nebija nerātņa, kas, kādu palaidnību izdarījis, pats nenāktu pie viņa un neatzītos. Tas vēl nebija viss, viņš dabūja stingru………. bet palaidnis aizgāja no viņa, nevis degunu nokāris, bet to pacēlis. Patiesi, viņā bija kaut kas uzmundrinošs, kaut kas runājošs: «Uz priekšu! Celies ātrāk kājās, neraugies, ka pakriti.» Par labu uzvešanos viņš ir neieminējās. Parasti viņš sacīja: «Prātu es prasu no jums un neko citu. Kas domā par to, kā kļūt gudram, tam nav laika darīt palaidnības: palaidnībām jāpazūd pašām no sevis.» Un, patiesi, palaidnības izzuda pašas no sevis. Biedru nicināšanu ieguva tas, kas necentās būt……….. Pieaugušajiem ēzeļiem un muļķiem nācās dzirdēt'visnozākājošākās palamas no vismazākajiem, un neviens tos nedrīkstēja ne ar pirkstu aizskart. «Tas ir par daudz!» daudzi sacīja: «no pārgudrinie- kiem iznāks iedomīgi ļaudis.» «Nē, tas nav par daudz,» [viņš] sacīja: «neapdāvinātus es ilgi neturu; tiem pietiek ar vienu kursu, bet gudrajiem man ir cits kurss.»1 Un tā bija, visi spējīgie pie viņa izturēja otro kursu. Daudzas pārgalvības viņš neierobežoja, saskatīdams tajās garīgo spēju attīstības sākumus un sacīdams, ka tās viņam nepieciešamas, kā ārstiem vajadzīgi izsitumi, lai no tiem mācītos, kas īsti cilvēkā slēpjas.
Kā visi zēni viņu mīlēja! Nē, tāda bērnu pieķērība pat saviem vecākiem nekad nav redzēta. Nē, pat neprātīgo gadu neprātīgo tieksmju nevaldāmās kaislības nav tik spēcīgas, kāda bija mīlestība pret viņu. Līdz kapa malai, līdz mūža pēdējām dienām pateicīgais audzēknis, sava brīnišķīgā, jau sen mirušā audzinātāja dzimšanas dienā paceldams kausu………. pievēra acis un nobirdināja par viņu asaras.
Viņa mazākais uzmudinājums jau lika trīcēt un iedrebēties priekā un lika godkārīgām vēlēšanām visus pārspēt. Maz- apdāvinātos viņš ilgi neturēja; tiem viņam bija īsiņš kurss; bet spējīgajiem vajadzēja izturēt divkāršas mācības. Un pēdējā klase, kas viņam bija tikai vienīgi izredzētajiem, pavisam nelīdzinājās tām, kādas mēdz būt citās mācību iestādēs. Tikai tajā viņš prasīja no audzēkņa visu to, ko daži neprātīgi [prasa] no bērniem, — to augstāko prātu, kas prot ne tikai pazoboties, bet arī paciest katru izzobojumu, kas prot ļaut muļķim vaļu un neuztraukties par to, nezaudēt pašsavaldīšanos, nekādā [gadījumā] nebūt atriebīgam un turēties nesatricināmas dvēseles lepnā mierā; un viss, kas var no cilvēka iztaisīt stingru vīru, te tika lietots, un pats viņš izdarīja ar tiem nemitīgus mēģinājumus. Ak,, kā viņš pazina dzīves zinātni!
Viņam nebija daudz skolotāju. Lielāko zinību daļu viņš mācīja pats. Bez pedantiskajiem terminiem, uzpūstajiem uzskatiem un viedokļiem viņš prata parādīt pašu zinātnes dvēseli, tā ka pat mazgadīgam bija saprotams, kādēļ tā viņam vajadzīga. Tika izraudzītas tādas zinātnes, kas spēja no cilvēka izveidot savas zemes pilsoni. Lekciju lielākā daļa bija nostāsti par to, kas jaunekli sagaida turpmākajā dzīvē, un viņš prata tā notēlot viņu dzīves ceļa apvārsni, ka jauneklis, vēl sēdēdams uz skolas sola, savās domās un sirdī jau dzīvoja tur, dienestā. Neslēpa nekā: visus sarūgtinājumus un šķēršļus, kādi tik cilvēkam viņa dzives ceļā var gadīties, visus priekšā stāvošos kārdinājumus un vilinājumus viņš parādīja visā kailumā, nekā neslēpdams. Visu viņš zināja, it kā pats būtu bijis visos stāvokļos un amatos. Vai nu no tā, ka jau loti spēcīgi attīstījās godkāre, jeb arī no tā, ka jau paša neikdienišķīgā audzinātāja acīs bija kaut kas, kas jauneklim teica: uz priekšu! šis krievu cilvēkam pazīstamais vārdiņš, kas viņa jūtīgā dabā sacel tādus brīnumus, — bet jauneklis jau no paša sākuma meklēja tikai grūtības, alka darboties tur, kur grūti, kur vairāk šķēršļu, kur jāpierāda vislielākais garīgais spēks. Nedaudzi beidza šo kursu, bet tad arī bija spēka vīri, bija cilvēki, kas oduši pulveri. Dienestā viņi noturējās visnedrošākajos amatos, kurpretī daudzi, par tiem pat gudrāki, sīku nepatikšanu dēļ neizcieta, pameta visu vai arī, samulsuši, pagrimuši slinkumā,2 iekļuva blēžu un kukujņēmēju nagos. Bet viņi bija nesatricināmi un, pazīdami kā dzīvi, tā cilvēku un gudrības atbalstīti, ieguva lielu ietekmi pat pār sliktiem ļaudīm.3