Godkārīgā puisēna kvēlā sirds ilgi pukstēja pie domas vien, ka beidzot viņš nokļūs šai nodaļā. Kas gan mūsu Tentetņikovam varētu būt labāks par šo audzinātāju! Bet vajadzēja gadīties, ka taisni tai laikā, kad viņu pārcēla šo izredzēto kursā, — ko viņš tik loti vēlējās, neparastais audzinātājs ātrā nāvē [nomira]! Ai, kas tas viņam b'ja par sitienu!
kāds briesmīgs pirmais zaudējums! Viņam likās, it kā………..
Skolā viss pārmainījās. Aleksandra Petroviča vietā atnāca kāds Fjodors Ivanovičs. Tūlīt tas metās uz kaut kādu ārēju kārtību; sāka prasīt no bērniem to, ko var prasīt tikai no pieaugušiem. Viņu brīvā nepiespiestība viņam šķita kaut kas nevaldāms. Un, it kā par spīti savam priekštecim, jau pirmajās dienās viņš paziņoja, ka prātam un sekmēm viņa acīs nav nekādas nozīmes, ka viņš raudzīsies tikai uz labu [uzvešanos].4 Dīvaini: labu uzvešanos Fjodors Ivanovičs nepanāca. Ieviesās apslēptas trakulības. Dienā viss noritēja gludi kā pa diedziņu, bet naktīs notika iedzeršana.
Ar mācībām arī notika kaut kas dīvains. Pieņēma jaunus mācības spēkus, ar jauniem uzskatiem, jauniem pieturas punktiem un viedokļiem. Skolniekus apbēra ar lielu daudzumu jaunu terminu un vārdu; savā atstāstījumā viņi parādīja ir loģisku sakarību, ir sekošanu jaunajiem atklājumiem, ir pašu aizrautības dedzību: bet, ak vai! tikai dzīvības nebija pašā mācībā. Uz viņu lūpām mirusī zinātne oda pēc maitas. Ar vārdu, viss gāja ačgārni. Zuda cieņa pret priekšniecību un valdīšanu: sāka zoboties gan par audzinātājiem, gan par skolotājiem; direktoru iesauca par Fedjku, par bulku un vēl citos vārdos. Ieviesās bērniem pavisam nepiedienīga netiklība: notika tādas lietas, ka daudzus nācās izslēgt un padzīt. Divos gados iestādi i pazīt vairs nevarēja.
Andrejs Ivanovičs bija klusas dabas cilvēks. Viņu nespēja aizraut ne biedru nakts orģijas, kuri paša direktora dzīvokļa logu priekšā turēja kaut kādu dāmu, ne viņu svētuma zai- mojumi vienīgi aiz tā iemesla, ka bija pagadījies ne visai gudrs pops. Nē, viņa dvēsele pat sapnī apzinājās savu dievišķīgo izcelšanos. Viņu nevarēja pavest; bet viņš nokāra degunu. Godkāre gan bija pamodināta, bet tai trūka darba un darbības lauka. Labāk tā nebūtu modināta. Viņš klausījās iekaisušos profesorus uz katedrām, bet atcerējās bijušo audzinātāju, kurš neiekaizdams prata runāt saprotami. Kādus priekšmetus un kādus kursus viņš gan noklausījās! Medicinu, filozofiju un pat tieslietas, un vispārējo cilvēces vēsturi tik milzīgā apjomā, ka trijos gados profesors paspēja tikai nolasīt ievadu un kaut kādu vācu pilsētu kopienas attīstības gaitu, — un dievs zina, ko viņš visu noklausījās! Bet viss tas palika viņa galvā kā kaut kādas bezveida drumslas. Pateicoties iedzimtajam prātam, viņš nojauta, ka ne tā jāmāca, bet kā — tā viņš nezināja. Un bieži viņš atcerējās Aleksandru Petroviču, un viņam kļuva tik skumji, ka nezināja, kur dēties no skumjām.
Bet jaunatne laimīga ar to, ka tai ir nākotne. Jo tuvāk nāca skolas beigas, jo straujāk iepukstējās viņa sirds. Viņš sacīja pats sev: «Tā vēl nav dzīve; tā tikai sagatavošanās dzīvei; īstā dzīve ir dienestā, tur būs sasniegumi.» Un neuzmetis skatienu jaukajai vietai, kas tā aizgrāba ikvienu viesi apciemotāju, neapmeklējis savu vecāku kapu, līdzīgi visiem godkārīgajiem, viņš steidzās uz Pēterburgu, kurp, kā zināms, trauc mūsu dedzīgā jaunatne no visām Krievijas malām — dienēt, spīdēt, izkalpoties vai arī vienkārši no virsas sagrābt bezkrāsaino, ledusauksto, ārišķīgo sabiedrības izglītību.
Gan Andreja Ivanoviča godkārās tieksmes jau pašā sākumā iegrožoja viņa tēvocis, īstenais valsts padomnieks Onufrijs Ivanovičs. Viņš paskaidroja, ka galvenais ir labs rokraksts, bet nevis kaut kas cits, ka bez tā netiksi ne ministros, ne valstsvīros. Pēdīgi ar lielām pūlēm un ar tēvoča protekciju palīdzību viņš iekļuva kādā departamentā. Kad viņu ieveda zālē ar parketa grīdu un lakotiem rakstāmgaldiem, tik lepnā un gaišā, it kā te noturētu savas sanāksmes pirmie valsts augstmaņi, kuri spriež par visas valsts likteņiem, un viņš ieraudzīja leģionus skaistu, rakstošu kungu, kuri, noliekuši galvas uz sāniem, čirkstināja savas spalvas, un viņu pašu arī nosēdināja pie galda, uzdodami turpat pārrakstīt kādu, it kā par spīti, mazliet sīkumaina satura papīru (tā bija sarakstīšanās trīs rubļu dēļ, kas jau ilga pus gadu), neparasti dīvaina sajūta pārņēma nepiedzīvojušo jaunekli: visapkārt sēdošie kungi viņam izlikās kā skolēni! Šo iespaidu vēl pastiprināja tas, ka daži no tiem lasīja kādu muļķīgu [tulkotu] romānu, noslēpuši to apstrādājamās akts lielajos papīros, it kā nodarbotos ar pašu akti, pie tam ik reizes, kad parādījās priekšnieks, nodrebēja. Viss te viņam izlikās tik dīvains, agrākā nodarbība šķita nozīmīgāka par šo, sagatavošanās dienestam labāka par pašu dienestu. Viņam kļuva žēl skolas. Un pēkšņi kā dzīvs viņa priekšā parādījās Aleksandrs Petrovičs — un tik tikko viņš nesāka raudāt. Istaba sāka griezties apkārt, sajuka ierēdņi un galdi, viņš tikko noturējās no pēkšņa nelabuma. «Nē,» viņš atjēdzies nodomāja: «ķeršos pie darba, lai cik sīkumains tas sākumā liktos!» Saņēmies viņš nolēma strādāt tāpat kā citi.