Pa tam jau viņu gaidīja cita aina. Zemnieki, uzzinājuši par kunga pārbraukšanu, sapulcējās lieveņa priekšā. Viņu visapkārt ielenca skaisto cilvēku vainagi, kikas, lakati, svārki un gleznainas pilnbārdas. Kad atskanēja vārdi: «Mūsu maizes devējs! atcerējies…» un negribot apraudājās ir veči, ir vecenes, kas atcerējās viņa vectēvu un vecvectēvu, arī viņš pats nenovaldīja asaru. Un viņš nodomāja pie sevis: «Cik daudz mīlestības! un par ko? — Par to, ka nekad neesmu viņus redzējis, nekad neesmu ar viņiem nodarbojies!» Tad viņš deva sev solījumu dalīties [ar tiem] pūlēs un darbā.
Viņš uzsāka saimniekot, rīkot. Atvieglināja klaušas, samazinot darba dienas muižniekam un palielinādams zemnieka laiku. Muļķi pārvaldnieku padzina. Pats bija klāt visur, gāja uz lauka, rijā, šķūnī, dzirnavās, piestātnē pie barku un laivu iekraušanas, tā ka kūtrie jau sāka knosīties. Bet tā neturpinājās ilgi* Zemnieks ir apķērīgs: drīz viņš saprata, ka, lai gan kungs rādās sparīgs un viņam ir griba ķerties pie daudz kā, bet kā īstenr, kādā veidā pie kā ķerties, to nesajēdz, runā kā no grāmatas un nepārliecinoši. Iznāca tā, ka kungs un zemnieks ne jau nu gluži viens otra nesaprata, bet nevarēja kopā sadziedāties, nepiclāgojās vilkt vienu un to pašu noti.
Tentetņikovs sāka ievērot, ka kunga zemē viss padevās tā kā sliktāk nekā uz zemnieku tīrumiem. Sēts tika agrāk, uzdīga vēlāk, bet strādāja, kā likās, labi. Pats viņš bija klāt un par centīgo darbu lika pat izsniegt pa mēriņam degvīna. Zemniekiem jau sen brieda rudzi, bira.auzas, ceroja prosa, bet viņam tikai nule labība sāka stiept stiebrus un vārpas vēl nebija lāgā aizmetušās. Ar vārdu, kungs sāka ievērot, ka zemnieks, nevērojot visus atvieglinājumus, blēžojas. Viņš mēģināja pārmest, bet saņēma šādu atbildi: «Kā gan, kungs, tas varētu būt, ka mēs nepūlētos par kunga labumu! Paši redzējāt, ar kādu centību arām un sējām — pat mēriņu degvīna likāt izsniegt.» Ko te varēja iebilst?
«Bet kāpēc gan tagad slikti iznācis?» kungs taujāja.
«Kas lai zina! Šķiet, tārpi būs no apakšas grauzuši. Un ari vasara kāda: lietus pavisam nav lijis.»
Bet kungs redzēja, ka zemniekiem tārpi nav saknes grauzuši, arī lietus bija tā dīvaini lijis — joslām, zemniekiem ticis, bet kunga druvā kaut jel pilīti būtu nopilinājis.
Vēl grūtāk viņam bija sadzīvot ar sieviešiem. Diendienā tās atlūdzās no darba, sūrodamās par klaušu smagumu. Dīvaina lieta! viņš bija pavisam atlaidis visādas audekla, ogu, sēņu un riekstu devas, uz pusi tām samazinājis citus darbus, domādams, ka sievieši šo laiku izmantos mājsaimniecībā, apšūdināsies, aplāpīs savus vīrus, pavairos sakņu dārzus. Bet nekas no tā! Dīkdienība, kautiņi, tenkas un visādas ķildas ieviesās pie daiļā dzimuma un vēl tādā mērā, ka vīri nāca pie viņa ar šādiem vārdiem: «Kungs, savaldi manu velna bābu! Taisni kā pats nelabais — nevar ar tādu sadzīvot!»
Pārvarējis sevi, viņš drīz noņēmās būt bargs; bet kā tu būsi bargs? Sieviete kļuva par tādu bābu; tā sāka gaudot, bija tik vārga, slima, aptinusies tādās nejaukās, riebīgās lupatās; dievs zina no kurienes tādas bija rāvusi. «Ej, pazūdi man no acīm! Dievs ar tevi!» sacīja nabaga Tentetņikovs un pēc tam ievēroja, ka slimā, tikusi aiz vārtiem, saķērās ar kaimiņieni kaut kāda rāceņa dēļ un tā noglaudīja tai sānus, ka pat veselīgs vīrietis to nespēs. *
Viņš iedomājās tiem ierīkot kaut kādu skolu, bet iznāca tādas aplamības, ka viņš pat galvu nokāra; labāk nebūtu to iedomājies! Tiesas spriešanā un izmeklēšanā izrādījās, ka visi tie juridiskie smalkumi, kuros viņu bija apmācījuši profesori filozofi, nekur neder. Melo viena puse, melo otra puse, un velns lai tiek galā! Un viņš atskārta, ka juridisko un filozofisko grāmatu smalkuma vietā vajadzīgāka bija vienkārša cilvēka pazīšana; un viņš redzēja, ka viņam kaut kā trūkst, bet kas — to dievs zina. Un notika, kas bieži notiek: ne zemnieks saprata kungu, ne kungs zemnieku; zemnieks parādīja savu slikto pusi, un kungs parādīja savu slikto pusi. Viss tas ievērojami atvēsināja muižnieka centību. Darbus pārraugot, viņš vairs nebija vērīgs. Vai nu pļavās klusi skanēja izkaptis, vai nu kaudzēs krāva, vai labību cēla stirpās, vai arī tuvumā tika darīti sādžas darbi — viņa skatiens vērsās tālāk; vai atkal, ja tālumā kaut kur notika darbi — viņa acis uzmeklēja tuvākos priekšmetus vai vērās sānis uz upes līci, pa kuru staigāja sarkanknābainais sarkankājainais mārtiņš, protams — putns, bet ne cilvēks. Viņš ziņkārīgi vēroja, ka putns, noķēris piekrastē zivi, turēja to šķērsu knābī, it kā pārdomādams, rīt vai nerīt, — un pie tam cītīgi raudzījās gar upi, kur tālumā baloja otrs mārtiņš, kas, zivi vēl nesamedījis, savukārt vēroja pirmo, kam tā jau bija knābī. Vai atkal, pavisam piemiedzis acis un pacēlis augšup galvu pret debesu tālēm, viņš ļāva savai ožai uzsūkt lauku smaržas, bet dzirdei priecāties par gaisa iemītnieku dziedoņu balsīm, kas no visām pusēm, no debesīm un no zemes, savienojās vienā saskaņotā korī, viens otru nejaukdami. Rudzos kliedz paipala, zālē griež grieze, virs [tiem] čivina pāri skrejošās kaņepju žubītes, blēj gaisā pacēlusies mēr- kaza, trallina cīrulis, gaismā pazuzdams, un kā taures skan dzērvju klaigas, kad tās lielos augstumos kārto savus trīsstūrus. Visa skaņā pārvērtusies apkārtne atsaucas . .. Radītāj! cik skaista vēl ir tava pasaule vientuļā malā, sādžā, tālu no nekrietnajiem lielceļiem un pilsētām! Bet arī tas viņam apnika. Drīz viņš pavisam mitējās iet uz lauka, iesēdās istabās, pat atteicās pieņemt pārvaldnieku ar ziņojumu.