Agrāk, gadījās, iegriezās pie viņa no kaimiņiem viscauri tabakas dūmu piesātinātais atvaļinātais huzaru poručiks vai atkal kraso uzskatu dēļ augstskolu nebeidzis students, kas savas gudrīoas sasmēlies no jaunākām brošūrām un avizēm. Bet arī tie viņam apnika. Viņu valodas tam sāka likties paviršas, vaļīgā eiropiskā izturēšanās ar uzsišanu uz ceļgala, tāpat muguras liekšana un izlaidība — izlikās par daudz tieša un kaila. Viņš nolēma pārtraukt ar viņiem pazīšanos un izdarīja to pat diezgan asi. Piemēram, kad vispatīkamākais visās paviršās sarunās par visu ko pasaulē, mūsu dienās jau izmirstošo pulkvežu branderu pārstāvis un līdz ar to uznākušā jauno domu virziena sludinātājs Varvars Nikolajevičs ViŠņepokromovs atbrauca pie viņa, lai patriektos pēc sirdspatikas gan par politiku, gan filozofiju, gan literatūru, gan morāli un pat par Anglijas finanču stāvokli — viņš lika pateikt, ka neesot mājās, un reizē ar to bija tik neuzmanīgs parādīties pie loga. Viesi un saimnieks saskatījās. Viens, protams, norūca caur zobiem- «lops!», otrs dusmās atbildēja tāpat ar kaut kādu, apmēram, cūkai līdzīgu nosaukumu. Ar to pazīšanās beidzās. Kopš tā laika neviens pie viņa nebrauca.
Par to viņš priecājās un nodevās liela sacerējuma pārdomām par Krieviju. Kā šis sacerējums tika pārdomāts, to lasītājs jau redzēja. Nodibinājās dīvaina, nekārtīga kārtība. Tomēr nevar sacīt, ka nebūtu brīžu, kuros viņš it kā pamodās no miega. Kad pienāca pasts ar avizēm un žurnāliem un viņš izlasīja kāda bijuša biedra pazīstamu vārdu, kurš jau paspējis tikt redzamā vietā valsts dienestā vai kurš ar visu krūti darbojjs zinātnes un vispasaules lietās, tad viņa sirdi apņēma klusas skumjas un neviļus izlauzās sāpīgs pārmetums par savu bezdarbību. Tad^paša dzīve tam likās pretīga un nejauka. Ar neparastu spēku viņa atmiņā atausa bijušie skolas gadi, un gara acu priekšā pēkšņi kā dzīvs nostājās Aleksandrs Petrovičs… Asaras straumēm lija pār viņa vaigiem…
Ko nozīmēja šīs raudas? Vai sāpošā dvēsele ar tām atklāja savas slimības skumjo noslēpumu, — ka viņā nebija spējis izveidoties un pieņemties spēkā augstvērtīgs iekšējais cilvēks, kas bija sācis rasties; — ka, no jaunības nenorūdījies cīņā ar neveiksmēm; viņš nespēja sasniegt to augsto stā>- vokli, lai paceltos un briestu no šķēršļiem un kavēkļiem; ka, izkusis līdzīgi sakarsētam metālam, lielo sajūtu bagātais krājums neguva pēdējo rūdījumu; ka pārāk agri nomira viņa neparastais audzinātājs un ka tagad visā pasaulē nav neviena, kas spētu atjaunot mūžīgā svārstībā ļodzošos spēkus un nevarīgo, piespiesties nespējīgo gribu, kas dvēselei uzsauktu modinošu, pamudinošu vārdu: uz priekšu! pēc kura alkst visur, visu pakāpju, visu šķiru un kārtu, visu arodu krievu cilvēks?
Kur ir tas, kas dzimtajā valodā mūsu krievu dvēselei mācētu pateikt šo visspēcīgo vārdu — uz priekšu! kas, pazīdams visus mūsu dabas spēkus un īpašības un visu tās dziļumu, ar vienu burvja mājienu spētu uzvest mūs uz augstās dzīves ceļa? Ar kādām asarām, ar kādu mīlu tam atmaksātu pateicīgais krievu cilvēks! Bet aizrit mūži aiz mūžiem, apkaunojošā kūtrībā un nenobrieduša jaunekļa neprātīgos darbos tikai………. un nesūta dievs vīru, kas māk šo vārdu pateikt!
Viens apstāklis tik tikko nepamodināja viņu, tik tikko neradīja pārmaiņu viņa raksturā: gadījās kaut kas līdzīgs mīlai. Bet arī te viss beidzās ar neko. Kaimiņos, desmit verstis no sādžas, dzīvoja ģenerālis, kurš, kā mēs jau redzējām, nevisai labvēlīgi atsaucās par Tentetņikovu. Ģenerālis dzīvoja kā jau ģenerālis, pacienāja, mīlēja, ka kaimiņi atbrauc izteikt viņam savu cienību, pats viesībās nebrauca, runāja aizsmakušā balsī un lasīja grāmatas; bez visa tā viņam bija meita, neredzēta būtne, dīvaina. Viņa bija kaut kas tik dzīvs, kā pati dzīve.