Viņu sauca par Uliņku. Dīvaina bija viņas audzināšana. Viņu mācīja guvernante angliete, kura neprata ne vārda krieviski. Jau agrā bērnībā viņa bija zaudējusi māti. Tēvs bija nevaļīgs. Tomēr, līdz neprātam meitu mīlēdams, viņ§ to varēja tikai izlutināt. Vi$a bija tiepīga, kā jau savvaļā audzis bērns. Redzot, ka pēkšņās dusmās viņas skaistajā sejiņā savilkās asas grumbas un cik iekaisusi viņa strīdējās ar tēvu, ikviens nodomātu, ka tā ir visuntumainākais radījums. Bet viņas dusmas uzliesmoja tikai tad, kad viņa dzirdēja par kaut kādu netaisnību vai ļaunu darbu, vienalga no kā. Un nekad viņa nestrīdējās sevis dēļ un neattaisnoja sevi. Viņas dusmas vienā mirklī izgaistu, ja gadītos redzēt nelaimē to, uz kuru dusmojās. Lai kas arī lūgtu palīdzību, viņa tūlīt tam atdotu savu maciņu ar visu, kas tur iekšā, nekā neprātojot, nekā nepārliekot." Viņā piemita kaut kas trauksmains. Kad viņa runāja, likās, ka viss viņā traucas pakaļ domām — sejas izteiksme, valoda, roku kustības; pat drēbju krokas it kā traucās uz to pusi, un šķita, ka arī viņa pati aizlidotu līdzi pašas vārdiem. Nekā viņa neprata slēpt. Nevienam viņa nebītos atklāt savas domas un nekāda vara nespētu viņu piespiest klusēt, kad viņai gribējās runāt. Viņas apburošā, īpatā, viņai vienai piemītošā gaita bija tik droši brīva, ka gribot negribot ikviens viņai deva ceļu. Ļauns cilvēks viņas klātienē apmulsa un apklusa; visveiklākais un balamutīgākais viņas priekšā neatrada vārdu un apjuka, bet kautrīgais ar viņu varēja sarunāties kā nekad un ne ar ko citu savā mūžā, un jau sarunas sākumā viņam likās, ka kaut kur un kaut kad viņš to jau pazinis, ka šos sejas pantus jau kādreiz redzējis, ka tas gadījies it kā tālās, neatceramās bērnības dienās, it kā tēva mājās, jautrā vakarā, jautra bērnu bara rotaļās: un vēl ilgi pēc tam viņam cilvēka prātīgie gadi šķita garlaicīgi.
Gluži tas pats notika ar viņu un Tentetņikovu. Viņa dvēselē ieviesās neizprotama jauna jūta. Viņa garlaicīgajā dzīvē iemirdzējās gaismas stars.
Sākumā ģenerālis uzņēma Tentetņikovu diezgan viesmīlīgi un labi, bet saprasties viņi nevarēja. Viņu sarunas beidzās ar strīdiem un kaut kādām abpusējām nepatīkamām sajūtām, tāpēc ka ģenerālis nemīlēja pretrunas un iebildumus; arī Tentetņikovs, no savas puses, bija kutelīgs. Protams, meitas dēļ tēvam daudz kas tika piedots, un viņi satikās mierīgi, kamēr pie ģeneraļa neatbrauca ciemā radinieces: grāfiene Boldireva un kņaze Juzakina, vecā galma vēl palikušās dāmas, vēl arvien paturējušas kaut kādus sakarus, kuru dēļ ģenerālis viņām mazliet lišķēja. Jau tūlīt, kad viešņas ieradās, Tentetņikovam likās, ka ģenerālis kļūst vēsāks, neievēro viņu vai izturas pret viņu kā pret tādu, kam nav nekas sakāms; bieži viņš to uzrunāja tā kā niecinoši: mans mīļais, paklausies, brālīt, un pat ar tu. Tas galu galā viņā sacēla sašutumu. Valdīdamies un zobus sakodis, viņš tomēr prata pateikt neparasti pieklājīgā un laipnā balsī, kaut gan sejā parādījās plankumi un iekšā vārījās: «Pateicos jums ģeneral, par labvēlību. Ar vārdu tu jūs man piedāvājat ciešu draudzību, uzlikdami arī man pienākumu teikt jums tu. Bet gadu starpība nepieļauj mūsu starpā šādu familiāru izturēšanos.» Ģenerālis samulsa. Meklēdams vārdus un jēdzienus, viņš diezgan nesakarīgi pasacīja, ka vārdu tu viņš neesot teicis tādā nozīmē un ka vecim dažreiz atjauts uzrunāt jaunu cilvēku ar tu (par savu činu viņš neieminējās ne vārda).
Protams, ar to viņu pazīšanās izbeidzās, un ari mīlestībai bija gals pašā sākumā. Uz mirkli iemirdzējusies gaisma nodzisa, un krēsla pēc tam kjuva vēl drūmāka. Viss novirzījās uz to dzīves veidu, kādu lasītājs redzēja nodajas sākumā — uz gulšņavāšanu un bezdarbību. Mājā ieviesās neķītrība un nekārtība. Dažkārt cauru dienu istabas vidū nogulēja slota ar visām saslaukām. Bikses mētājās pat viesistabā. Uz lepnā galda dīvana priekšā rēgojās nosmulēti bikšturi, gluži it kā viesu pacienāšanai, un viņa dzīve kļuva tik niecīga un miegaina, ka viņš ne tikai zaudēja cieņu saimes ļaužu acīs, bet gandrīz vai viņu sāka knābāt mājas vistas. Paņēmis rokā spalvu, viņš veselām stundām zīmēja uz papīra radziņus, mājiņas, istabas, ratus, trijjūgus. Bet dažkārt, aizsapņojusies, spalva pati no sevis, bez saimnieka ziņas, skicēja mazu galviņu, ar smalkiem sejas pantiem, ar strauju, dedzīgu skatienu un sacēlušos matu sprogu, un izbrīnījies saimnieks redzēja, ka iznācis tās portrets, kuru nespētu nogleznot neviens mākslinieks. Tad viņam kļuva vēl skumjāk, un, neticēdams, ka zemes virsū būtu atrodama laime, viņš kļuva vēl vienaldzīgāks un apatiskāks.
Tāds bija Andreja Ivanoviča Tentetņikova noskaņojums tai brīdī, kad viņš pēc paraduma piesēdās pie loga skatīties un, par brīnumu, neizdzirdēja sētā ne Grigorija, ne Perfiljevnas balsis, bet manīja it kā kādu kustību un nemieru. Pavārēns un grīdu mazgātāja skrēja atvērt vārtus. Vārtos parādījās zirgi, uz mata tādi, kādus veido vai glezno uz triumfa arkām: galva pa labi, galva pa kreisi, galva vidū. Pāri tām, uz bukas — kučieris un sulainis, platos svārkos, apjozies ar kabatas lakatu. Aiz tiem kungs, cepuri ga'.vā, šinelī, aptinies ar varavīksnes krāsas lakatu. Kad ekipāžā pagriezās pret lieveni, izrādījās, ka tā nav nekas cits kā viegla atsperu puskariete. Uz lieveņa uzkāpa neparasti pieklājīga izskata kungs, gandrīz tikpat strauji un veikli kā karavīrs.
Andrejs Ivanovičs nobijās: domāja, ka tas ir kāds valdības ierēdnis. Jāsaka, ka reiz jaunībā viņš bija iemaisīts kādā neprātīgā lietā. Divi filozofi, bijušie huzari, salasījušies visādas brošūras, kāds mācību kursa nenobeidzis estet'ķis un nospēlējies kāršu sitējs bija sadomājuši kaut kādu filan- tropisku biedrību, kurā galvenais rīkotājs bija vecs blēdis,