masonis un ari kāršu spēlmanis, bet visdaiļrunīgākais cilvēks. Biedrības mērķi bija nosprausti plaši — visai cilvēcei, no Temzas krastiem līdz Kamčatkai, sagādāt nevīstošu laimi. Tai vajadzēja milzīgus naudas līdzekļus, no augstsirdīgajiem biedriem savāca neticamas ziedojumu sumas. Kur viss tas aizgāja — to zināja tikai augstākais rīkotājs. Sai biedrībā viņu ievilka divi draugi, sarūgtināto šķiras piederīgie, labi cilvēki, bet no biežajiem laimes uzsaukumiem zinātnei, apgaismībai un nākamajai kalpībai cilvēces labā kļuvuši īsti dzērāji. Tentetņikovs ātri attapās un izstājās no šī pulciņa. Bet biedrība jau bija paspējusi iepīties kaut kādās citās padarīšanās, pat ne visai pieklājīgās muižniekam, tā ka vēlāk iznāca saskare ar policiju … Un tā saprotams, ka, gan izstājies un pārtraucis ar tiem sakarus, Tentetņikovs tomēr nevarēja justies mierīgs: sirdsapziņa viņam nejutās visai ērti. Arī tagad viņš ne gluži bez bailēm raudzījās atvērtajās durvīs.
Taču bailes uz reizi pazuda, kad viesis neparasti veikli paklanījās, gan mazliet sāniski, bet paturēdams cienīgu galvas stāvokli, un īsos, noteiktos vārdos paskaidroja, ka jau sen viņš braukājot pa Krieviju, gan vajadzības, gan ziņkāres mudināts; ka mūsu valsts ir bagāta ar ievērojamiem priekšmetiem, nemaz nerunājot par mājrūpniecības daudzē- jādību un zemes dažādību; ka viņš aizrāvies no viņa sādžas gleznainā dabas jaukuma; ka tomēr, nevērojot skaisto vietu, viņš nebūtu uzdrošinājies viņu traucēt ar savu ierašanos nelaikā, ja pavasara plūdu un slikto ceļu pēc viņa ekipnžai nebūtu noticis nejaušs bojājums, kas prasa palīdzīgu roku no kalēju un meistaru puses; ka pie visa tā, ja arī nekas ne- , būtu noticis ar viņa karieti, viņš tomēr nebūtu spējis sev liegt prieku apliecināt viņam personīgi savu cienību.
Runu beidzis, viesis apburoši tīkami pašļūca kāju, apautu švītā lakādas puszābakā aizpogātā perlamutra pogām, un, nevērojot pilnīgo augumu, tīilīt atlēca mazliet atpakaļ tik viegli kā gumijas bumbiņa.
Nomierinājies Andrejs Ivanovičs nolēma, ka tas būs kāds mācīts profesors, kurš interesēdamies par kaut kādu augu vai varbūt izrakteņu vākšanu, apcejo Krieviju. Viņš bez kavēšanās apsolīja tam izlīdzēt visās lietās; piedāvāja savus amatniekus, ratniekus un 'kalējus; lūdza ierīkoties kā paša maja; nosēdinaja viņu lielajā Voltēra atzveltnes fkreslā] un taisījās uzklausīt viņa stāstu dabas zinātņu mācībā.
Taču viesis vairāk pieskārās iekšējās pasaules notikumiem. Salīdzināja savu dzīvi ar kuģi plašā jūrā, ko no visām pusēm dzenā viltīgi vēji; ieminējās par lo, ka tam bijis daudzkārt jāmaina dienests, ka viņš daudz cietis par taisnību, ka aiz naidniekiem pat viņa dzīvība daudzreiz bijusi briesmās, un viņš vēl pastāstīja daudz ko tādu, kas drīzāk liecināja par praktiska cilvēka īpašībām. Runu beidzis, viņš nošņaucās baltā batista mutautiņā tik skaļi, kā Andrejs Ivanovičs vēl nebija dzirdējis. Dažkārt orķestrī gadās tāds negants rags, kas ja laiž vaļā, tad liekas, ka bļauj nevis orķestrī, bet pašā ausī. Gluži tāda pati skaņa noskanēja snaudošā nama pamodinātās telpās, un tūlīt tai sekoja odekolona smarža, ko neredzami izplatīja batista kabatas lakatiņa veiklie vēdinājumi.
Lasītājs varbūt būs uzminējis, ka viesis nebija neviens cits kā mūsu godātais, jau sen mūsu atstātais Pāvels Ivanovičs Čičikovs. Viņš bija kļuvis mazliet vecāks; redzams, šis laiks tam nebija aizritējis bez vētrām un uztraukumiem. Likās, arī fraka viņa plecos būtu kļuvusi tā kā vecāka, tāpat puskariete, kučieris, sulainis un zirgi, kā arī iejūgs būtu tā kā nodiluši un novalkājušies. Likās, ari viņa finances nebija apskaužamā stāvoklī. Bet sejas izteiksme, pieklājība, izturēšanās palika kā agrāk. Viņš bija kļuvis pat tā kā patīkamāks uzvedībā un izteiksmē, sēžoties krēslā, vēl veiklāk pierausa kāju aiz kājas. Vēl vairāk maiguma bija viņa izrunā, vairāk piesardzīgas mērenības vārdos un izteicienos, vairāk prasmes uzvesties un vairāk takta visā. Baltāka un tīrāka par sniegu bija viņa apkaklīte un uzkrūts, un, kaut gan viņš nāca no ceļa, ne pūciņu neredzēja pielipušu pie viņa frakas, — aicini kaut vai šai pašā brīdī uz vārda dienas mielastu. Vaigi un zods bija tik gludi noskūti, kā vienīgi aklais varētu nepapriecāties par to tīkamo apaļīgumu un tuklumu.
Tūlīt mājā notika pārgrozības. Puse nama, līdz šim mitusi tumsā, ar pievērtiem slēģiem, pēkšņi kļuva redzīga un gaiša. Gaismu atguvušajās istabās visu pārkārtoja, un tās drīz pieņēma šādu izskatu: guļamistabai nolemtajā telpā atradās viss, kas vajadzīgs nakts tualetei; kabinetam nodomātā istaba… bet vispirms mums jāzina, ka šajā istabā bija trīs galdi: viens rakstāmgalds — dīvana priekšā, otrs lombera galds — starp logiem spoguļa priekšā, trešais—stūra galds, stūrī starp guļamistabas durvīm un durvīm uz neapdzīvojamo zāli, ko tagad izlietoja par priekšistabu, ar invalidam mēbelēm, kurā līdz šim veselu gadu neviens nebija ienācis. Uz šī stūra galda bija novietotas no ceļasomas izņemtās drēbes, proti: frakas bikses, gluži jaunas bikses, pelēkas bikses, divas samta un divas atlasa vestes un svārki. Viss tas bija salikts viens uz otra piramīdā un nosegts ar zīda kabatas lakatiņu. Otrā kaktā, starp durvīm un logu, virknējās zābaki: vieni ne gluži jauni, otri gluži jauni, lakādas puszābaciņi un rīta kurpes. Tie arī bija kautrīgi nosegti ar zīda kabatas drā- niņu, — tā, it kā to tur pavisam nebūtu. Uz rakstāmgalda, tāpat rūpīgā kārtībā, atradās: lādīte, odekolona pudele, ka- lendars un divi kaut kādi romāni, no abiem otrais sējums. Tīrā veļa izvietojās kumodē, kas atradās guļamistabā; mazgātājai nododamā veļa sainī, pabāzta zem gultas. Arī iztukšotā ceļasoma bija nobāzta zem gultas. Zobens, pastāvīgais ceļa biedrs un briesmu iedvesējs zagļiem, arī novietojās guļamistabā uz naglas netālu no gultas. Viss bija pieņēmis neparastas tīrības un kārtības izskatu. Nekur ne papīriņa, ne spalviņas, ne gruzīša. Pat gaiss likās it kā uzlabojies: tajā jutās veselīga, svaiga vīrieša smaka, kas ilgi neienēsā veļu, iet pirtī un svētdienās noberžas ar mitru sūkli. Priekšējā zālē uz laiku grasījās ieviesties sulaiņa Petruškas smaka, bet Petrušku drīz pārvietoja uz virtuvi, kā tas arī pienācās.