Pirmajās dienās Andrejs Ivanovičs bažījās par savu neatkarību, kad tik viesis viņu kaut kā nesaista, kaut kā neierobežo viņa dzīves veidu un neizjauc viņa tik teicami ievesto dienas kārtību; bet bažas izrādījās veltīgas. Mūsu Pāvels Ivanovičs parādīja neparasti lokanas spējas visam piemēroties. Uzslavēja saimnieka filozofisko gausumu, sacīdams, ka tas garantē simtgadu mūžu. Par vientulību izteicās ļoti attapīgi, proti, tā attīstot cilvēkā lielas domas. Uzmetis acis bibliotēkai un ar uzslavu atsaucies par grāmatām vispār, piezīmēja, ka tās pasarga cilvēku no dīkdienības. Vārdu tērēja maz, bet ar svaru. Tāpat vēl jo vairāk pieņemama bija viņa izturēšanās. Nāca laikā, laikā gāja; kad mājas tēvs
bija mazrunīgs, nejautāja tam nekā; labprāt spēlēja ar viņu šachu, labprāt cieta klusu tanī laikā, kad viens laida gaisā kuplus pīpes dūmu mākoņus, otrs, pīpes nesmēķētājs, tomēr izdomāja sev attiecīgu nodarbību: izvilka, piemēram, no kabatas melni emaljētu sudraba tabakas dozi un, saņēmis to divos 'kreisās rokas pirkstos, ātri grieza to ar labās rokas pirkstu, līdzīgi tam, kā zemes sfēra griežas ap savu asi, vai atkal, klusi svilpodams, bungoja pa to ar pirkstu. Ar vārdu, netraucēja mājas tēvu. «Es pirmo reizi redzu cilvēku, ar kuru var sadzīvot,» Tentetņikovs sacīja pats sev: «vispār šo mākslu reti kāds mums prot. Ir starp mums daudz ļaužu, gan gudru, gan skolotu, gan labu, bet pastāvīgi vienmērīga rakstura cilvēku, ar kuriem visu mūžu varētu nodzīvot bez strīda — patiesi nezinu, vai daudz mums tādu atradīsies. Lūk, pirmais cilvēks, kuru satieku.» Tā Tentetņikovs atsaucās par savu ciemiņu.
Čičikovs arī ļoti priecājās, ka uz laiku apmeties pie tāda mierīga un klusa saimnieka. Cigana dzīve viņam bija apnikusi. Kaut mēnesi atpūsties jaukajā sādžā, starp laukiem, agrīnā pavasarī, bija lietderīgi pat no hemoroidalā viedokļa.
Grūti būtu atrast labāku stūrīti atpūtai. Ziemeļa aizkavētais pavasaris sākās spēji visā savā jaukumā, un visur modās dzīvība. Jau iezilgnējās mežu izcirtumi, uz pirmā, svaigā smaragda zaļuma dzeltēja pienenes, mēļās anemones lieca maigās galviņas. Purvos parādījās bariem knišu un kukaiņu; tos jau ķerstīja ūdens zirneklis; bet sausajā niedrājā no visām pusēm sāka pulcēties daždažādākie putni. Visi tiecās viens otru apfskatīt]. Pēkšņi zeme kļuva apdzīvota, pamodās meži, skanēja pļavas. Sādžā sākās dziesmas un dejas. Pavērās laiks izpriecām. Kāds zaļuma spilgtums! kāds svaigums gaisā! Kā putnu balsis tricina dārzu! Visur paradize, prieks un gaviles! Sādžā skanēja un dziedāja kā kāzās.
Čičikovs daudz staigāja. Bija kur ldaiņāt, bija kur pastaigāties. Te viņš vērsa savus soļus uz lēzeno augstieni, ar skatu uz leju ielejās, kurās pēc paliem vēl visur bija palikuši lieli ezeri, ar vēl kailo koku puduriem kā tumšām salām; vai viņš devās biezokņos, mežainās gravās, kur cieši…………. kopā auga koki ar putnu lizdām……………… ķērcošu vārnu bari, krustām šķērsām lidodami, aptumšoja debesis. Pa iz- žuvušo zemi varēja aiziet līdz piestātnei, no kurienes atīrās pirmie kuģi ar zirņiem, miežiem un kviešiem, un tai pašā laikā straujie ūdeņi ar apdullinošu troksni gāzās uz jau darbu uzsākušo dzirnavu ratu. Viņš gāja vērot pirmos pavasara darbus, skatīt, kā svaigi uzplēstas vagas melnās slejās svītroja zaļo zēlumu un kā sējējs, piesizdams ar roku kaklā piekārtai sētuvei, saujām kaisa sēklu tik vienmērīgi, ka ne graudiņš nekrīt attālāk ne uz vienu, ne uz otru pusi.
Čičikovs bija visur pabijis. Izrunājies un izspriedies gan ar pārvaldnieku, gan ar zemniekiem, gan ar dzirnavnieku. Uzzinājis visu, par visu, kas un kā, kā iet saimniecībā, par cik pārdod labību, cik pavasaros un rudeņos ieņem par miltu malumu, kā sauc katru zemnieku, kurš ar kuru rados, kur pircis govi un ar ko baro cūku, — vārdu sakot, — visu. Viņš bija uzzinājis arī to, cik zemnieku apmiruši; izrādījās — nedaudz. Kā gudrs cilvēks viņš pēkšņi ievēroja, ka Andreja Ivanoviča saimniecībā neiet diezcik labi: visur nolaidība, nevērība, zagšana, ne mazums arī žūpības. Un domāja: «Kas tas Tentetņikovs gan par lopu! Tāda muiža un tik nolaista! Te varētu saņemt piecdesmit tūkstošus gada ienākuma.»
Šādās pastaigās ne vienu reiz vien viņam ienāca prātā kādreiz pašam kļūt, — tas ir, protams, ne tagad, bet vēlāk, kad galvenais darbs būs nodarīts un būs iegūti līdzekļi, — pašam kļūt par šādas muižas mierīgu īpašnieku. Te viņš iedomājās arī jaunu, svaigu sievu, skaistu seju, no tirgoņu vai citas bagātas kārtas, kura prastu arī spēlēt. Domās viņš skatīja arī jauno paaudzi, kuras uzdevums būtu gādāt par Čičikovu ģimenes turpināšanu: nerātnis puisēns un skaistule meitene vai pat divi puisēni un divas vai pat trīs meitenes, lai visi zinātu, ka viņš patiesi dzīvojis un bijis, bet nevis kā kaut kāda ēna vai rēgs pārslīdējis pār zemi, — lai nebūtu jākaunas arī pret tēvzemi. Tad pat viņš iedomājās vēl par to, ka nebūtu slikts činas paaugstinājums: piemēram, valsts padomnieks, godājama un cienījama čina… Vai nu maz kas ienāk prātā cilvēkam pastaigājoties, kas tik bieži cilvēku atrauj no vienmulīgā tagadnes brīža, sapurina, iekairina, ierosina fantaziju, un patīkami viņam ir pat tad, ja viņš pats pārliecināts, ka tas nekad nepiepildīsies!