Arī Pāvela Ivanoviča ļaudīm bija iepatikusies sādža. Arī viņi, tāpat kā viņš, bija te iedzīvojušies. Petruška ļoti drīz sadraudzējās ar bufetnieku Grigoriju, kaut gan no sākuma abi viens pret otru nepanesami dižojās uin uzipūtās. Petruška mēģināja apmulsināt Grigoriju ar to, ka apceļojis daždažādas vietas; bet Grigorijs taim aizbāza muti ar Pēterburgu, kur Petruška nebija bijis. Pēdējais gribēja atspēlēt ar treju vietu attālumu, līdz kurienei tas nobraucis; bet Grigorijs viņam minēja tādu vietu, kādu ne uz vienas kartes nesameklēsi, un saskaitīja pāri par trīsdesmit tūkstoš verstīm, tā ka Pāvela Ivanoviča sulainis pavisam apstulba, ieplēta muti, un visa saime par viņu sāka smieties. Tomēr viss abu starpā nobeidzās ar visciešāko draudzību. Sādžas galā Pimens Plikpauris, visu zemnieku tēvocis, turēja krogu, kuru sauca par Akuļku. Sajā iestādē viņus varēja satikt cauru dienu. Tur viņi kļuva par savējiem jeb, kā tauta mēdz teikt — dienišķie kroga brāļi.
Selifanam bija cits vilinājums. Sādžā ik vakaru dziedāja dziesmas, gāja pavasara rotaļās. Staltas, labi noaugušas meičas, kādas tagad lielās sādžās būs grūti sameklējamas, lika viņam stundām ilgi stāvēt mulsumā. Grūti pateikt, kura ir labāka: visas baltām krūtīm, baltiem kakliem, visām acis kā rāceņi, tvīkstošas, gaita kā pāvam un bize līdz jostai. Kad, baltās rokas abās ķetnās saņēmis, viņš lēni gāja ar tām lokā vai, kopā ar citiem puišiem, virknē gāja tām pretim, un kad meičas, tāpat virknē viņiem pretim dieda- mas, skaļi smiedamās, dziedāja: «Kur, bajāri, precinieks!» un pamazām visapkārt sāka krēšļot, un tālu aiz upes izskanējušais piedziedājums atgriezās atpakaļ kā skumja atbalss, — tad viņš pats vairs neatskārta, kas ar viņu notiek. Sapnī un nomodā, no rīta un vakara krēslā, viņam arvien rādījās, ka viņa abās rokās divas baltas rokas un ka viņš iet rotaļās.
Arī Cičikova zirgiem patika jaunā dzīves vieta. Kā ilkss zirgs, tā priekšsēdētājs un pat lāsainis nepavisam nesūdzējās par garlaicību pie Tentetņikova, auzas novērtēja kā labas un staļļa iekārtu par teicamu: katram savs, kaut arī norobežots steliņģis, bet pār starpsienu varēja redzēt arī citus zirgus, tā ka, ja kādam no tiem, pat visattālākajam, uznāktu aušība pēkšņi iezviegties, tam varētu uz pēdām atbildēt ar to pašu.
Ar vārdu, visi iedzīvojās kā mājās. Bet kas attiecās uz to vajadzību, kuras dēļ Pāvels Ivanovičš apbraukāja plašo Krieviju, tas ir, mirušās dvēseles, tad šai priekšmetā viņš bija kļuvis ļoti uzmanīgs un delikāts, un kaut arī viņam būtu darīšanas ar īstiem muļķiem. Bet Tentetņikovs, lai nu kā, lasa grāmatas, filozofē, cenšas sev noskaidrot cēloņus — kāpēc tas tā un kādēļ? «Nē, labāk pameklēties, vai nevar no otra gala.» Tā viņš domāja. Bieži pļāpādams ar saimes ļaudīm, viņš no tiem, starp citu, uzzināja, ka kungs agrāk diezgan bieži braucis pie kaimiņa ģenera|a, ka ģenerālim ir jaunkundze, ka kungs ar jaunkundzi un jaunkundze atkal ar kungu … bet tad pēkšņi par kaut ko sastrīdējušies un izšķīrušies. Viņš arī pats bija ievērojis, ka Andrejs Ivanovičs ar zīmuli un spalvu arvien zīmē kaut kādas galviņas, vienu otrai līdzīgas.
Reiz, pēc pusdienām, pa paradumam grozīdams starp pirkstiem kā ap asi savu sudraba tabakas dozi, viņš teica tā: «Jums ir viss, Andrej Ivanovič, tikai viena trūkst.»
«Kā?» tas jautāja, izpūzdams kuplu dūmu.
«Dzīves biedres», sacīja Čičikovs.
Andrejs Ivanovičs nesacīja nekā. Ar to saruna izbeidzās.
Čičikovs neapjuka, izvēlējās citu laiku, šoreiz pirms vakariņām, un, sarunādamies par šo un to, pēkšņi teica: «Patiesi, Andrej Ivanovič, jums ļoti noderētu precēties.»
Kaut jel vārdiņu uz to būtu atbildējis Tentetņikovs, it kā pati saruna par to viņam būtu nepatīkama.
Čičikovs neapjuka. Trešo reizi viņš izraudzījās laiku pēc vakariņām un sacīja tā: «Tomēr, lai kā ņemam jūsu apstākļus, redzu, ka jums jāprecas: iestigsiet grūtsirdībā.»
Vai nu Cičikova vārdi šoreiz bija tik pārliecinoši jeb viņa garastāvoklis šodien bija sevišķi noskaņots uz vaļsirdību — viņš nopūtās, izpūta gaisā pīpes dūmus un sacīja: «Visam tam, Pāvel Ivanovič, ir jāpiedzimst par laimes bērnu,» un izstāstīja visu, kā bija — visu pazīšanās stāstu ar ģenerāli līdz pat strīdam.
Kad Čičikovs uzklausīja visu stāstu vārdu pa vārdam un redzēju, ka viena tu vārda pēc viss izjucis, viņš apstulba. Brīdi viņš vērīgi raudzījās Tentetņikovam acīs, nezinādams, ko par viņu domāt: vai viņš ir īsts nelga jeb tikai pamuļķis, un beidzot —
«Andrej Ivanovič! apžēlojieties!» viņš sacīja, satverdams tā abas rokas: «kas par apvainojumu? kas gan apvainojošs var būt vārdā tu?»
«Pašā vārdā nav nekā apvainojoša,» teica Tentetņikovs: «bet vārda jēgā, bet balsī, kādā tas teikts, slēpjas apvainojums. Tu? — tas nozīmē: «Atceries, ka tu esi mēsls; es tevi pieņemu tikai tāpēc, ka nav cita labāka; bet atbrauca kaut kāda kņaze Juzakina — zini savu vietu, nostājies pie sliekšņa. Lūk, ko tas nozīmē!» Tā runājot, klusajam un lēnīgajam Andrejam Ivanovičam iedzirkstījās acis; viņa balsī bija dzirdāms apvainotu jūtu satraukums.