Čičikovs izjuta ir vienu, ir otru: gan cienību, gan biklumu. Goddevīgi pieliecis galvu sānis un turēdams rokas savā priekšā, it kā taisītos ar tām pacelt paplāti ar tasēm, viņš apbrīnojami veikli noliecās ar visu augumu un sacīja: «Uzskatīju par pienākumu stādīties priekšā jūsu ekselencei. Sajuzdams cienību pret vīru nopelniem, kuri glābuši tēviju kaujas laukā, uzskatīju par pienākumu personīgi stādīties priekšā jūsu ekselencei.»
Ģenerālim, redzams, nebija nepatīkams šāds ievads. Ar visai labvēlīgu galvas kustību viņš teica: «Ļoti priecājos iepazīties. Laipni lūdzam sēsties. Kur jūs dienējāt?»
«Mana dienesta gaita,» sacīja Čičikovs, nosēzdamies nevis krēsla vidū, bet sāniski, aptverdams ar roku balsteni: «iesākās valsts ienākumu un īpašumu palatā, jūsu ekselence. Bet turpmākās dienesta gaitas noritēja dažādās iestādēs: guberņas tiesā, būvkomisijā, muitā. Manu dzīvi var pielīdzināt kuģim jūras bangās, jūsu ekselence. Ar pacietību, tā sakot, jau pasaulē nācis un bērnautos vingrinājies un, tā sakot, pats būdams iemiesota pacietība.. . Bet, kas nācies paciest no naidniekiem, kuri tīkoja pēc manas dzīvības, tad!
ne vārdi, ne krāsas, ne arī, tā sakot, ota nespēs to attēlot, un tā mūža otrajā pusē es tikai domāju par kaktiņu, kur pavadīt savu dienu atlikumu. Pagaidām esmu apmeties pie jūsu ekselences tuvā kaimiņa …»
«Pie kā īsti?»
«Pie Tentetņikova, jūsu ekselence.»
Ģenerālis savilka pieri grumbās.
«Viņš, jūsu ekselence, ļoti nožēlo, ka nav parādījis pienācīgo cienību…»
«Pret ko?»
«Pret jūsu ekselences nopelniem. Neatrod vārdu … Saka: «Kaut tikai es ar kaut ko varētu … tāpēc ka patiesi,» saka, «protu cienīt vīrus, kuri izglābuši tēviju,» saka».
«Apžēlojieties, ko tad viņš? Es taču nemaz neskaišos,» ģenerālis, kļuvis mīkstāks, noteica. «Savā sirdi es viņu patiesi esmu iemīlējis un esmu pārliecināts, ka ar laiku viņš kļūs ļoti noderīgs cilvēks.»
«Gluži pareizi jums labpatikās izteikties, jūsu ekselence: patiesi ļoti noderīgs cilvēks; var tikt uz augšu ir ar vārda dāvanām, ir ar spalvu.»
«Man gan liekas, ka viņš raksta tikai niekus — kaut kādus dzejoļus?»
«Nē, jūsu ekselence, ne niekus… Viņam kaut kas lietišķs … Viņš raksta … vēsturi, jūsu ekselence.»
«Vēsturi? vēsturi par ko?»
«Vēsturi…» te Čičikovs aprāvās un, vai nu tādēļ, ka viņa priekšā sēdēja ģenerālis, vai arī, vienkārši, lai vairāk uzsvērtu sakāmo, piebilda: «vēsturi par ģenerāļiem, jūsu ekselence.»
«Kā par ģenerāļiem? par kādiem ģenerāļiem?»
«Vispār par ģenerāļiem, jūsu ekselence, visumā. Tas ir, īsti sakot, par tēvzemes ģenerāļiem.»
Čičikovs pavisam sapinās un apjuka, tikko nenospļāvās un domās teica pats sev: «Ak kungs, kādas aplamības te melšu!»
«Atvainojiet, es ne visai saprotu … Kā tad īsti, kaut kāda laikmeta vēsturi vai atsevišķas biogrāfijās? un pie tam, vai par visiem, jeb tikai par 12. gada dalībniekiem?»
«Tieši tā, jūsu ekselence, par 12. gada dalībniekiem!» To izteicis, viņš nodomāja: «Sit vai nost, nekā nesaprotu!»
«Kālab tad viņš neatbrauc pie manis? Es viņam varētu savākt Joti daudz interesanta materiala.»
«Kautrējas, jūsu ekselence.»
«Kas par aplamībām! Kaut kāda nenozīmīga vārda pēc, kas mūsu starpā izteikts … Es nepavisam neesmu tāds cilvēks … Esmu gatavs pats pie viņa nobraukt.»
«To viņš nepieļaus, viņš pats atbrauks,» teica Čičikovs, atjēdzās, pilnīgi uzmundrinājās un nodomāja: «Ekur gadījums! kā noderēja ģenerāļi! bet mēle pavisam aplamības mala.»
Kabinetā atskanēja troksnis. Kokgrebumiem rotātās rieksta koka durvis atdarījās pašas no sevis, un to otrā pusē, satvērusi misiņa rokturi, parādījās žirgta figūriņa. Ja tumšā istabā pēkšņi iemirdzētos caurspīdīga glezna, no aizmugures apgaismota ar spēcīgām lampām, — tā ar savu pēkšņo parādīšanos tik loti nepārsteigtu kā šī figūriņa. Bija redzams, viņa ienāca ar nolūku kaut ko teikt, bet, ieraudzījusi nepazīstamu cilvēku Likās, kopā ar viņu ielidoja saules stars.