Viņa palīdzēja man piecelties kājās. Viņa bija gara, gandrīz vienā augumā ar mani. Pametusi skatienu apkārt, tad paplikšķinājusi man pa plecu, viņa devās pa priekšu pameža saaudzē, iedama Ozolmājas virzienā. Es atrāvos atpakaļ, papurināju galvu, un viņa pagriezās un kaut ko dusmīgi sacīja.
Es teicu: Esmu viscaur slapjš un jūtos ļoti nepatīkami… Paberzēju rokas gar dubļainajām, aļģēm notrieptajām drēbēm un pasmaidīju. Neparko neiešu mājās caur šiem brikšņiem. Došos pa vieglāko ceļu… Un es sāku iet atpakaļ, lai mestu līkumu pa taku. Gviveneta man kaut ko uzkliedza, tad satraukta iesita sev pa gurnu. Viņa sāka iet man tuvu aiz muguras, turēdamās koku aizsegā. Meža dzīvē viņai prasmes netrūka, jo viņas pārvietošanās nemaz nebija dzirdama, un tikai tad, kad es apstājos un cieši ieskatījos krūmājā, reizēm varēju viņu saskatīt. Kad es apstājos, apstājās arī viņa, un viņas mati gaismā tā iemirdzējās, ka tieši tie nodeva viņas atrašanās vietu. Tie gluži kā uguns liesmoja ap viņas galvu. Viņa mirdzēja kā bāka meža tumsā, un cīņa par izdzīvošanu viņai droši vien nebija viegla.
Sasniedzis dārza vārtiņus, palūkojos atpakaļ. Viņa palēkdamās izskrēja no meža, noliekusi galvu, labajā rokā cieši satvērusi šķēpu, ar kreiso pieturēdama zobena maksti, lai tā nemētātos augšup un lejup gar jostu. Viņa pašāvās man garām un cauri dārzam aizskrēja mājas aizmugurē, pagriezdamās pret sienu un pamezdama bažīgu skatienu atpakaļ uz meža pusi.
Devos viņai nopakaļ un atvēru aizmugures durvis. Ar neapvaldītu izsaucienu viņa ieslīdēja iekšā.
Aizvēris durvis, es sekoju Gvivenetai, kura ziņkāri un valdonīgi gāja caur visām telpām. Viņa nometa šķēpu uz virtuves galda un atsprādzēja jostu, lai cauri tunikai pakasītu stingro miesu zem tās. Ysuth'k, viņa pasmiedamās noteica.
- Skaidrs, ka niez, es piekritu, skatīdamies, kā viņa paņem lielo virtuves nazi, iespurdzas, papurina galvu un nosviež nazi atpakaļ uz galda. Es sāku drebināties, domādams par tīkamu, karstu vannu, bet, tā kā Ozolmājā ūdens sildīšana notika ļoti primitīvi, varēju tikt vienīgi pie remdena ūdens. Pielēju trīs katlus un uzliku tos uz plīts. Gviveneta kā apburta vēroja iedegamies zilo liesmu. R'vannith, viņa noteica ar gurdu nicinājumu balsī.
Kad biju uzlicis ūdeni, devos viņai pakaļ uz viesistabu, kur viņa aplūkoja gleznas, aptaustīja krēslu auduma pārklājus, apostīja vaska augļus un izdvesa pārsteigtu, gandrīz jūsmīgu skaņu, tad pasvieda man vienu mākslīgo ābolu. Es to noķēru, un viņa izdarīja kaut ko līdzīgu ēšanas kustībai, jautādama: Cliosga muga? un pēc tam pasmējās.
- Parasti nē, es teicu. Viņas acis bija tik spožas, smaids tik meitenīgs, draisks… un tik skaists!
joprojām kasīdama niezošās vietas viduklī zem jostas, viņa turpināja apstaigāt māju un, iegājusi vannas istabā, mazliet nodrebinājās. Par to es nebrīnījos. Vannas istaba bija drusku pārveidota kādreizējās piebūves daļa; bālgani dzeltenīgais sienu krāsojums jau bija noplucis, visos kaktos pletās zirnekļu tīldi, zem ieplaisājušās fajansa bļodas rindojās vecas skārda bundžas ar mazgājamo pulveri un pieslaucītas lupatas. Skatoties uz šo auksto, nepievilcīgo telpu, jutos pārsteigts, ka visu savu bērnības laiku esmu te mazgājies un juties pavisam labi, protams, man traucēja milzīgie zirnekļi, kas rāpoja pa grīdu vai neciešami bieži līda ārā no vannas iztekas cauruma. Vanna bija dziļa, no baltas emaljas, un lielie nerūsējoša tērauda krāni tūlīt piesaistīja Gvivenetas uzmanību. Pārlaidusi pirkstus aukstajai emaljai, viņa vēlreiz atkārtoja to pašu vārdu: R'vannith. Tad viņa iesmējās. Un piepeši es sapratu, ka viņa saka "romiešu". Aukstās, marmoram līdzīgās virsmas un īpašus sildīšanas paņēmienus viņa saistīja ar augstāko no viņas laiku viedokļa sabiedrības tehnoloģiju. Ja kaut kas ir auksts, ciets, sagādā ērtības un veicina pagrimumu, tad tas, protams, ir "romiešu", un viņa, būdama ķeltu pārstāve, var to tikai nicināt.
Nudien, viņai pašai būtu ļoti derējusi kārtīga vanna. Smarža, kas nāca no viņas, bija ļoti spēcīga, un es nekad agrāk nebiju jutis no cilvēciskas būtnes plūstam šādu pirmatnēju, dzīvniekam raksturīgu dvaku. Francijā pēdējās okupācijas dienās biju pietiekami iepazinis visādu smaržu un smaku kopumu, kurā jautās gan bailes, gan ķiploki, gan sastāvējies vīns, gan pārlieku bieži! sastāvējušās asinis, gan mikli, appelējuši formastērpi. Tās visas bija dabiska daļa no kara, daļa no tehnikas laikmeta. Bet no Gvivenetas dvašoja dzīvnieciska meža smarža, kas bija visai nepatīkama, tomēr dīvaini erotiska.
Ielaidu remdeno ūdeni vannā un sekoju viņai uz kabinetu. Te viņa atkal nodrebinājās un sāka iet telpai apkārt gar malu ar gandrīz vai sāpīgu izteiksmi sejā. Ilgi viņa lūkojās griestos. Piegājusi pie stiklotajām durvīm, viņa paskatījās ārā, tad, sandalēs apautās kājas dimdinādama, palēkāja pa grīdu un tikai pēc brīža pieskārās rakstāmgaldam, grāmatām un tēva savāktajiem senlaiku piederumiem. Grāmatas viņu neinteresēja nemaz, lai gan kādu brīdi viņa pētīja atvērto lappusi, acimredzot cenzdamās uzminēt, ko nozīmē visi šie ķeburi un svītras. Ar manāmu patiku viņa aplūkoja cilvēku attēlus kādā ilustrācijā bija redzami vīri deviņpadsmitā gadsimta armijas formastērpos un rādīja tos man, it kā es nekad nebūtu tos redzējis. Viņas smaids pauda nevainīgu bērna prieku, taču mani savā varā turēja tieši nobriedušās sievišķības valdzinājums, ko izstaroja viņas augums. Nē, Gviveneta nebija naiva meitene.
Atstāju viņu krēslainajā kabinetā un aizgāju pieliet vannai vārošo ūdeni. Pat tagad vanna izdevās tikai mēreni silta. Neko darīt. Pirmām kārtām man vajadzēja dabūt nost pretīgās gļotu un dubļu atliekas. Nometu drēbes un iekāpu vannā, tad ieraudzīju, ka Gviveneta stāv durvīs un ar vīpsnu vēro manu notriepto, ūdenszālēm aplipušo, bālgano ķermeni.
- Tagad ir 1948. gads, es viņai teicu, cenzdamies izturēties ar pienācīgu pašcieņu, nevis barbaru laiki neilgi pēc Kristus dzimšanas.
Nevar taču viņa gribēt, es sev teicu, lai tāds civilizācijas laikmeta cilvēks kā es būtu viens vienīgs muskuļu iemiesojums.
Aši sāku mazgāties, un Gviveneta, domīgi klusēdama, notupās uz grīdas. Tad viņa teica: Ibri c'thaan k'thirig?
- Tu arī esi skaista.
- K'thirig?
- Tikai nedēļu nogalēs. Angļiem tā pieņemts.
- C'thaan perin avon? Avon!
Avon? Eivona? Stretforda pie Eivonas? Šekspīrs? Man vislabāk patīk "Romeo un Džuljeta". Cik jauki, ka tu vismaz kaut ko zini no kultūras!
Viņa papurināja galvu, un zīdaino matu šķipsnas sakrita viņai uz sejas. Kaut gan tie bija netīri un taukaini to es skaidri redzēju -, tie tomēr spīdēja, un tajos itin kā kūsāja dzīvība. Šie mati mani valdzināja kā apburti. Aptvēru, ka skatos uz tiem, roku ar beržamo suku garajā kātā pacēlis pusceļā pāri plecam, gluži aizmirsis, ka gribēju mazgāt sev muguru. Viņa teica kaut ko, kas izklausījās pēc rīkojuma izbeigt tādu skatīšanos, tad piecēlās kājās, saraustīdama lejup brūno tuniku un, joprojām kasīdamās, sakrustoja rokas uz krūtīm un atspiedās pret flīzēm izlikto sienu, pievērsusi skatienu vannas istabas mazajam lodziņam.
Nomazgājies es ar pretīgumu pārlaidu skatienu netīrajam vannas ūdenim, sadūšojos un piecēlos vannā stāvus, sniegdamies pēc dvieļa, tomēr viņa paguva atkal paskatīties uz mani… un atkal zobgalīgi iesmējās! Nākamajā mirklī viņa aprāvās, un dzirkstošās acis, gandrīz tracinošas savā pievilcībā, sāka skraidīt augšup lejup pa manu balto miesu, kur tā bija saskatāma. Ar mani viss ir, kā vajag, enerģiski slaucīdamies, es teicu; jutos mazliet neveikli, taču biju cieši apņēmies neizrādīt nekādu kautrību. Esmu angļu vīrišķības visnevainojamākais paraugs.