Brīdi stāvēju un lūkojos āra tumsā, vairāk nekā citkārt ievērodams savu atspulgu netīrajās stildoto durvju rūtīs, ko apgaismoja galda lampa. Šķiet, gandrīz vai cerēju, ka manā priekšā parādīsies Gviveneta, ka viņa iznirs cauri kalsnā, izspūrušā vīrieša atspulgam, kas tik skumji vientuļš skatījās man pretī.
Bet varbūt viņa bija apjautuši nepieciešamību manu nepieciešamību iepazīt to, par kā esamību jau biju pārliecinājies… tikai nebiju apzināti izlasījis?
Laikam gan es to biju jau nojautis, kad pirmoreiz šķirstīju dienasgrāmatu. Lappuses, kas glabāja visu sāpīgāko izjūtu un notikumu atspoguļojumu, jau sen bija izrautas un vai nu iznīcinātas, vai ari tik labi paslēptas, ka diez vai man lemts tās atrast. Tomēr bija palikuši mājieni, zemteksti, pilni skumju, kas nemanot bija nogulsnējušās manī.
Beidzot es atgriezos pie rakstāmgalda, apsēdos un sāku lēni pārlapot ādas vākos iesieto grāmatu; pētīju ierakstu datumus un virzījos tuvāk pirmajai mana tēva un Gvivenetas tikšanās reizei, pēc tam otrajai un trešajai…
"Atkal šī meitene. Viņa atskrēja no meža, no upītes puses, līdz būriem, notupās tur un uzkavējās veselas desmit minūtes. Vēroju viņu no virtuves, tad pārgāju uz kabinetu, jo viņa sāka staigāt un pētīt apkārtni. Dž. ir viņu ievērojusi un klusēdama man seko, skatās uz mani. Viņa nesaprot, un es nevaru paskaidrot. Esmu izmisumā. Meitene pārņēmusi visas manas domas. Dž. to redz, bet ko es varu darīt? Tā ir pati mitago daba. Es neesmu imūnāks par tiem izglītotajiem vīriem no romiešu apmetnēm, pret kuriem viņa cīnījās. Viņa nenoliedzami ir ķeltu princeses idealizēta vīzija: mirdzoši, sarkani mati, balta āda, augums reizē bērnišķš un ļoti spēcīgs. Viņa ir no karotāju cilts. Un tomēr ieročus nēsā kaut kā neveikli, it kā nebūtu ar tiem pazīstama.
Dž. par to visu neko nenojauš, zina vienīgi par meiteni un manu aizraušanos. Zēni nav viņu redzējuši, kaut gan Stīvens jau divreiz ir runājis par ragaino "šamani", kurš pašlaik arī ir aktīvs. Meitene ir vitālāka nekā agrākie mitago tēli, kas šķiet mehāniski, tādi kā apmaldījušies. Viņa nepavisam nav nesens tēls, taču izturas ar apbrīnojamu attapību. Viņa vēro mani. Es vēroju viņu. Starp viņas apciemojumiem ir garas atstarpes, bet viņas pašapziņa, šķiet, aug ar katru reizi. Man gribētos zināt viņas dzīvesstāstu. Mani pieņēmumi nevar būt tālu no patiesības, tomēr detaļas paliek nezināmas, jo mēs nevaram sarunāties."
Un dažas lappuses tālāk seko ieraksts bez datuma, bet, pēc visa spriežot, tas izdarīts pāris nedēļu pēc iepriekšējā notikuma.
"Atgriezās pēc nepilna mēneša. Patiešām spēcīgi ģenerēts tēls. Esmu nolēmis izstāstīt par viņu Vinnam-Džonsam. Viņa ieradās puskrēslā un ienāca kabinetā. Paliku nekustīgi stāvam un vēroju viņu. Ieroči, kurus viņa nēsā, izskatās draudīgi. Viņa bija ziņkāres pilna. Kaut ko mēģināja runāt, bet mans prāts vairs nav tik ass, lai es atcerētos seno tautu svešādās valodas. Kāda ziņkāre! Viņa pētīja grāmatas, visādus priekšmetus, skapjus. Viņai ir neredzētas acis. Kad vien viņa paskatās uz mani, jūtos kā piekalts pie krēsla. Mēģināju vienkāršiem vārdiem sarunāties ar viņu, bet mitago rodas ar pats sev piemītošo valodu un uztveri. Tomēr V. Dž. domā, ka mitago prāta spējām vajadzētu būt pietiekamām, lai tas apgūtu noteiktu izglītību un valodu, jo tam ir saikne ar sava radītāja prātu. Esmu neziņā. Ieraksts iznāk juceklīgs. Kabinetā ienāca Dž. un ļoti satraucās. Zēni ir nopietni noraizējušies par Dž. stāvokļa pasliktināšanos. Viņa ir ļoti slima. Kad meitene sāka smieties par viņu, Dž. gandrīz nonāca histērijā, tomēr labāk vēlējās pazust no kabineta nekā stāties pretī sievietei, ar kuru es, pēc viņas domām, esmu pievīlis viņu. Nedrīkstu zaudēt interesi par meiteni. Vienīgais mitago, kas iznācis ārā no meža. Šādu izdevību nedrīkst palaist garām."
Pēc tam trūka vairāku lappušu tādu, kas būtu atklājušas ļoti daudz, jo tajās noteikti bija stāstīts par tēva pūliņiem sekot meitenei mežā, atzīmēt ceļus un taciņas, pa kurām viņa gāja. (Piemēram, gluži ikdienišķajā aprakstā par viņa un Vinna-Džonsa izgudrotās ierīces izmantojumu pēkšņi parādās mīklaina rinda: "Iegāju pa kuiļu taku septītajā segmentā un tiku uz priekšu vairāk nekā četrsimt soļu. Te slēpjas iespēja, bet īstais, kaut ari neredzamais ceļš uz iekšu nedodas rokā. Aizsargspēki ir pārāk stipri, un es esmu pārāk vecs. Kā būtu jaunākam cilvēkam? Vēl iespējams izmēģināt citas takas." Tad teksts apraujas.)
Pēdējais ieraksts, kur pieminēta Zaļā meža Gviveneta, bija īss un juceklīgs, tomēr tajā slēpās atslēga tai traģēdijai, kuru tikai tagad biju sācis aptvert.
"15. septembris, 1942. Kur ir meitene? Gadi! Divi gadi! Kur? Vai iespējams, ka viens mitago izzūd un tā vietā stājas cits? Dž. Viņu redz. Dž.! Viņa ir sabrukusi, viņa drīz mirs, es zinu, ka viņas dzīve ir galā. Ko es varu darīt? Viņa redz rēgus. Meitenes rēgs viņu vajā. Iedomu tēli? Fantāzija? Dž. gandrīz visu laiku ir histērijā, un, kad tuvumā ir S. vai K., viņa ledaini klusē, vēl kaut cik spēdama būt māte, bet sieva vairs ne. Mēs neesam… (turpmākais pārsvītrots, tomēr salasāms). Dž. izdziest. ŠI doma mani nespēj pat sāpināt."
Lai kāda būtu bijusi manas mātes slimība, viņas stāvokli bija ievērojami pasliktinājušas dusmas, greizsirdība un visbeidzot varbūt bēdas par to, ka jaunāka un apbrīnojami skaista sieviete nolaupījusi mana tēva sirdi. "Tā ir pati mitago daba…"
Šie vārdi bija kā sirēnu saucieni, tie mani brīdināja un biedēja, un tomēr es paliku bezpalīdzīgs. Vispirms bija apmāts mans tēvs un vēlāk… Kāda traģēdija te bija risinājusies, kad no kara atgriezās Kristiāns un meitene (varbūt tobrid jau iekārtojusies mūsu mājā) savas jūtas atdeva tam, kurš atbilstošāks viņas vecumam? Nav nekāds brīnums, ka Urskumugs bija tik negants! Kādas cīņas, kādas vajāšanas, kādas dusmas glabāja nedaudzie mēneši pirms tēva nāves mežā? Dienasgrāmatā par šo laiku nebija ne vārda, arī par Gvivenetu ne viss beidzās ar saltajiem un tomēr gandrīz izmisīgajiem vārdiem: "Dž. izdziest. Šī doma mani nespēj pat sāpināt."
Kurš ir radījis viņas mitago?
Mani bija pārņēmusi gandrīz vai panika, un agri nākamajā rītā es metos uz mežu un skraidīju pa to, līdz paliku bez elpas un kļuvu slapjš no sviedriem. Diena bija skaidra un samērā silta. Biju atradis kārtīgus meža zābakus un, turēdams rokā savu salauzto šķēpu, skriešus pārmeklēju ozolu saaudzēs. Vairākkārt skaļi saucu Gvivenetas vārdu.
Kurš ir radījis viņas mitago?
Šis jautājums neatkāpās no manis, kamēr es skrēju uz priekšu un atpakaļ, un ap galvu man šaudījās tumšs putns. Vai šis mitago ir mans? Vai Kristiāna? Kristiāns bija aizgājis mežā, lai atkal viņu atrastu, lai atrastu Zaļā meža Gvivenetu, ko radījis viņa paša prāts mijiedarbībā ar ozoliem un ošiem, vilkābelēm un krūmiem, ar visu daudzveidīgo dzīvību, kas veidoja seno Raiopu mežu. Bet kā mitago ir mana Gviveneta? Vai Kristiāna? Vai viņš būtu to atradis, sekojis tai un piespiedis to izbēgt meža malā? Vai meitene baidās no viņa, nicina viņu? Vai tas būtu Kristiāns, no kā viņa slēpjas?
Bet varbūt šis mitago ir mans? Varbūt viņu radījusi manis paša apziņa un viņa atnākusi pie sava radītāja, tāpat kā savulaik tika nākusi pie mana tēva, kā bērns, kas meklē pieaugušo, savējo? Varbūt Kristiāns ir atradis pats savu sapņu meiteni un šobrīd meža dziļumos dzīvo dīvainu, bet gandarījuma pilnu dzīvi?