Tomēr sirdī mani mocīja šaubas, un jautājums par Gvivenetas "identitāti" kļuva man par uzmācīgu murgu.
Bridi pakavējos pie upītes patālu no mājām vietā, kurā mēs ar Kristiānu pirms daudziem gadiem tikām gaidījuši izpeldam no meža savu kuģi. Lauku izraibināja govju mēsli, kaut gan šobrīd te ganījās tikai aitas; barā saspiedušās, tās drūzmējās pie upītes apaugušā krasta, veltīdamas man aizdomu pilnus skatienus. Mežs kā tumša siena stiepās uz Ozolmājas pusi. Impulsa vadīts, sāku iet gar upīti pretī straumes virzienam, klupdams pār zibens nogāzta koka stumbru, lauzdams ceļu caur mežrozīšu un kazenāju krūmiem un brizdams caur nātrēm, kas sniedzās man pāri ceļiem. Pirmais vasaras zaļums bija pamatīgi sakuplojis, kaut arī te nereti spraucās cauri aitas, kas gribēja paplūkt zāli dziļāk meža klajumos.
Kādu bridi gāju uz priekšu pret straumi, un, mežam kļūstot biezākam, gaisma pārtapa mijkrēslī. Upe kļuva platāka, krasti stāvāki. Tad tā, plūzdama no meža dziļumiem, spēji mainīja virzienu, un, kad gāju tālāk, man kļuva arvien grūtāk saglabāt virzienu: te manu ceļu aizšķērsoja milzu ozols, te priekšā pavērās stāva, bīstama nogāze, kam centos apiet apkārt. No zemes iznira pelēks, sūnām apaudzis klinšakmens asiem ciļņiem virspusē, un starp šīm akmens barjerām un tām apkārt slējās grumbuļaini jaunu ozolu stumbri. Kad beidzot izlauzos tam visam cauri, biju pazaudējis upīti, bet joprojām dzirdēju to tālumā šalcam.
Pēc īsa brīža es aptvēru, ka skatos cauri klajai meža malai uz atklātu vietu. Biju apmetis loku. Jau atkal.
Tad izdzirdu dūjas saucienu un pagriezos atpakaļ uz tumšā biezokņa pusi. Izkliedzu Gvivenetas vārdu, bet man atsaucās tikai putns augstu virs galvas, vēcinādams spārnus, itin kā smiedamies par mani.
Kā mans tēvs bija iekļuvis mežā? Kā viņš varēja tikt tik dziļi? Spriežot pēc dienasgrāmatas, pēc atzīmēm kartē, kura tagad karājās kabinetā pie sienas, viņš bija spējis ieiet krietni tālu Raiopu mežā, pirms viņu tika atvairījis noslēpumainais pretspēks. Es nešaubījos, ka viņš ir zinājis ceļu, taču tuvās nāves nojautā viņš bija tā sapostījis savu dienasgrāmatu slēpdams varbūt pierādījumus, varbūt savu vainu -, ka informācija bija pilnīgi zudusi.
Es itin labi pazinu savu tēvu. Ozolmāja glabāja daudzas liecības un vienu to starpā it īpaši: liecību par viņa apsēsto dabu, par viņa nepieciešamību uzglabāt, krāt, paslēpt. Man šķita neiespējami, ka tēvs būtu varējis kaut ko no sava veikuma iznīcināt. Paslēpt jā, bet likvidēt nu gan ne!
Biju pārmeklējis māju. Biju apvaicājies arī muižā. Ja mans tēvs nebija tur ielavījies kaut kad vēlu vakarā, lai pēc sava prāta izmantotu plašās istabas un klusos gaiteņus, tad arī muižā savus papīrus viņš nebija noglabājis.
Palika vēl viena iespēja, un es aizsūtīju brīdinošu vēstuli uz Oksfordu, cerēdams, ka tā ieradīsies tur pirms manis paša to, protams, nekad nevarēja droši zināt. Nākamajā dienā sakravāju nelielu somu, piedienīgi apģērbos un devos nogurdinošā braucienā ar autobusu un vilcienu uz Oksfordu.
Uz māju, kurā bija dzīvojis mana tēva kolēģis un uzticamākais draugs Edvards Vinns-Džonss.
Pašu Vinnu-Džonsu es necerēju sastapt. Neatceros vairs, kad un kā, bet kaut kādos apstākļos iepriekšējā gadā vai varbūt pat pirms manas aizbraukšanas uz Franciju biju dzirdējis, ka viņš esot vai nu pazudis, vai miris un tagad viņa mājā dzīvojot meita. Nezināju nedz viņas vārdu, nedz arī to, kā viņa raudzīsies uz manu apciemojumu. Atlika vienīgi riskēt un mēģināt izmantot šo izdevību.
Namamāte saņēma mani ļoti pieklājīgi. Māja, trīs stāvus augsta "dvīņu ēka", atradās Oksfordas nomalē un izskatījās diezgan bēdīgā stāvoklī. Kad ierados, lija lietus, un sieviete, kas man atvēra durvis, gara auguma un diezgan barga izskata dama aši ielaida mani priekštelpā, tacu neveda ne soli tālāk, iekams turpat pie durvīm nebiju novilcis pilošo mēteli un slapjās kurpes. Tikai pēc tam viņa sacīja tradicionālos iepazīšanās vārdus.
- Es esmu Anna Heidena.
- Stīvens Hakslijs. Piedodiet, ka devu ziņu tik nesen. Ceru, ka neesmu sagādājis lielas neērtības.
- Nepavisam.
Viņa bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, ģērbusies pelēkos svārkos un pelēkā, adītā jakā, zem kuras varēja redzēt baltu blūzi ar augstu apkaklīti. Mājā jautās grīdas vaska un drēgnuma dvaka. Visas istabas no gaiteņa puses bija aizbultētas: acīmredzot tas bija piesardzības solis pret tiem, kuri varētu iebrukt pa logu. Namamāte atgādināja to sieviešu tipu, kas gandrīz nevilšus izpelnās vecmeitas apzīmējumu, it īpaši nepieredzējušu un virspusēju vērotāju prātos, un gandrīz vai likās, ka pie kājām viņai vajadzētu tupēt vairākiem kaķiem.
Patiesībā Annas Heidenas dzīvesveids bija pavisam citāds, nekā varēja spriest pēc viņas izskata. Viņa bija precējusies, un kara laikā vīrs no viņas bija aizgājis. Kad viņa ieveda mani patumšajā viesistabā, kurā dominēja ar ādu apvilktas mēbeles, es ieraudzīju apmēram sava vecuma vīrieti, kurš lasīja avīzi. Vīrietis piecēlās, paspieda man roku, un es uzzināju, ka viņu sauc Džonatans Gārlends.
-Ja vēlaties mierīgi aprunāties, es labāk uz bridi jūs atstāšu, viņš teica un, atbildi negaidīdams, iegāja dziļākajās istabās. Neko vairāk Anna par viņu nesacīja. Sapratu, ka viņš šeit dzīvo. Vannas istabā, kā pamanīju vēlāk, uz zemākā plauktiņa atradās skūšanās piederumi.
Visi šie sīkumi var likties nenozīmīgi, bet es centos uzmanīgi ieskatīties šajā sievietē un viņas dzīvē. Viņa izturējās nebrīvi un svinīgi un neradīja ap sevi draudzīgu nepiespiestības noskaņu, kas man palīdzētu pāriet pie iecerētajiem jautājumiem. Pasniegusi man tēju un cepumus, viņa labu brīdi sēdēja, neteikdama ne vārda, līdz es paskaidroju sava apciemojuma iemeslu.
- Es jūsu tēvu nekad netiku redzējusi, viņa teica, taču es zināju par viņu. Viņš vairākas reizes bija atbraucis uz Oksfordu, bet es tad nebiju mājās. Mans tēvs bija dabaszinātnieks un daudz laika pavadīja projām no Oksfordas. Viņš man bija ļoti tuvs. Kad viņš mūs pameta, es to ļoti pārdzīvoju.
- Vai jūs atceraties, kad tieši tas notika?
Viņa man uzmeta skatienu, kurā jautās kaut kas starp dusmām un žēlumu. Ļoti labi atceros. Tas notika sestdienā, 1942. gada 13. aprīlī. Es dzīvoju augšstāvā. Vīrs jau bija aizgājis no manis. Tēvs neganti sastrīdējās ar Džonu… manu brāli… un tad pēkšņi aizgāja projām. Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Džons aizbrauca līdzi armijas daļai un gāja bojā. Es paliku dzīvot tepat…
Uzmanīgi viņu iztaujādams un izteikdams saudzīgus minējumus, es pamazām uzzināju dzīvesstāstu ar divkāršu traģēdiju. Kad Vinns-Džonss nezināma iemesla pēc pievīla savu ģimeni, Annas Heidenas sirds salūza otrreiz. Turpmākos gadus viņa bija pavadījusi drūmā noslēgtībā; tiesa, kad beidzās karš, viņa atkal sāka parādīties sabiedrībā.
Kad jaunais vīrietis, kurš dzīvoja kopā ar viņu, atnesa no jauna piepildītu tējkannu, starp viņiem bija jaušams sirsnīgs, patiess un neuzkrītošs kontakts. Viņa nebija zaudējusi jūtas, kaut arī divkāršā traģēdija spēcīgi lika sevi manīt.
Es paskaidroju viņai tik sīki, cik man likās nepieciešams, ka abi šie cilvēki, mūsu tēvi, ir strādājuši kopā un ka mana tēva pētījumu piezīmes ir nepilnīgas. Jautāju, vai viņa nav kaut kur mājā manījusi vai atradusi dienasgrāmatas fragmentus, lappuses vai vēstules, kas nav piederējušas Vinnam-Džonsam.
Es tikpat kā neesmu aiztikusi viņa lietas, mister Hakslij, sieviete klusi atbildēja. Mana tēva kabinets ir tieši tādā stāvoklī, kādā viņš to atstāja. Jums tas var likties drusku vecmodīgi, bet tā ir jūsu darīšana. Māja ir liela, un tā istaba nevienam nav vajadzīga. To regulāri kopt un turēt kārtībā nozīmētu tērēt daudz nevajadzīgu pūļu, tāpēc tā stāv aizslēgta un tāda paliks, līdz viņš atgriezīsies pats un savedīs to kārtībā.