Skubināju viņu stāstīt tālāk. Likās, ka Kītons gandrīz vai baidās to darīt, un, kamēr lidotājs kavējās atmiņās, viņa skatiens klīda projām no manis.
- Es to biju izstūmis no savām domām. Tāpat kā daudz ko…
- Bet tagad jūs atceraties.
-Jā. Mēs atradāmies netālu no Beļģijas robežas. Man turp bija jālido daudz reižu, galvenokārt tādēļ, lai nomestu pārtikas krājumus pretošanās kustības dalībniekiem. Reiz lidoju krēslas stundā, un lidmašīnu sāka mētāt pa gaisu. Kā milzīgas siltā gaisa masas… Viņš paskatījās uz mani. Jūs jau zināt, kā tas ir.
Piekrītoši pamāju ar galvu. Viņš turpināja: Es nevarēju pārlidot pāri tam mežam, lai kā pūlētos. Tas bija pavisam neliels. Sasvēros sāniski un mēģināju vēlreiz. Uz spārniem spīdēja tieši tāda pati gaisma kā todien, mūsu braucienā. Gaisma, kas staroja no spārniem, pāri kabīnei. Un lidmašīna atkal tika mētāta kā lapa vējā. Lejā es redzēju sejas. Izskatījās, ka tās peld gaisā, starp koku lapotnēm. It kā rēgi, it kā mākoņi. Tādas retinātas, gaistošas. Jūs zināt, kādus mēdz iedomāties rēgus. Kā mākoņi, kas aizķērušies koku zaros, peldoši, kustīgi… Bet tās sejas!
- Tātad jūs nemaz nenotrieca zemē, es teicu, bet viņš papurināja galvu. Notrieca gan. Lidmašīnai nepārprotami kaut kas trāpīja. Es vienmēr saku: snaiperis, tāpēc ka… nu, tas ir vienīgais izskaidrojums, kādu varu iedomāties. Viņš paskatījās lejup uz savām plaukstām. Viens šāviens, viens trieciens, un lidmašīna kā akmens gāzās lejā tajā mežā. Es izlēcu, un Džons Saklfords tāpat. Tikām ārā no satriektās lidmašīnas. Mums ļoti veicās… uz brīdi…
- Un pēc tam?
Viņš strauji pacēla galvu, un skatienā pazibēja aizdomas. Un pēc tam… tukšums. Izkļuvu no meža. Klīdu pa laukiem, līdz mani pamanīja vācu patruļa. Pārējo kara laiku pavadīju aiz dzeloņstieplēm.
- Vai mežā jūs kaut ko redzējāt? Pirms izkļuvāt ārā?
Viņš bridi vilcinājās, tad ar neiecietības pieskaņu balsī
atbildēja: Es jau teicu, draugs. Tukšums.
Nospriedu, ka viņš kāda iemesla dēļ nevēlas runāt par notikumiem pēc lidmašīnas kritiena. Droši vien tas viss ir pazemojoši karagūsteknis, neglītie apdegumi, dīvainos apstākļos notriekta lidmašīna… Es teicu: Bet šis mežs, Raiopu mežs, ir tāds pats…
- Ari te bija sejas, bet daudz tuvāk…
- Es tās neredzēju, pārsteigts teicu.
- Bija. Ja vien jūs būtu ieskatījies. Tas ir apsēsts mežs, rēgu mežs. Ari jūs tas neliek mierā! Nu, sakiet, vai man nav taisnība?
- Vai man jums jāsaka tas, ko jūs jau zināt?
Viņa skatiens bija neatlaidīgs un ciešs; izspūrušie, gaišie mati krita pāri pierei, un viņš izskatījās pavisam zēnisks: satraukta pacilātība viņā mijās ar bailēm vai varbūt piesardzību.
- Man gribētos redzēt, kas tajā mežā ir iekšā, viņš gandrīz čukstus teica.
- Nekur tālu jūs netiksiet, es teicu. Es zinu. Esmu jau mēģinājis.
- Nesaprotu.
- Mežs pagriež atpakaļ. Tas aizsargājas… Ak Dievs, mīļo cilvēk, jūs taču jau toreiz redzējāt! Varat iet veselu stundu un beigās pa apli nonāksiet atpakaļ. Mans tēvs atrada ceļu uz iekšieni. Un Kristiāns arī.
- Jūsu brālis?
- Tas pats. Viņš tur atrodas jau vairāk nekā deviņus mēnešus. Viņš noteikti ir atradis ieeju cauri virpuļiem…
Kītons nepaguva sīkāk izjautāt mani par šo vārdu izvēli, jo mūs abus iztrūcināja skaņas no virtuves un mēs aši devām viens otram mājienu klusēt. Troksnis bija zaglīgs, un staigātāju nodeva pagalma durvju iečīkstēšanās.
Es pamāju uz KItona jostu ar ieroci. Varbūt izvelciet pistoli un, ja tam, kas parādīsies durvīs, nebūs sarkani mati, tad brīdinājumam izšaujiet kaut kur tuvāk griestiem!
Cik aši iespējams un bez lieka trokšņa Kītons nodrošinājās ar ieroci. Es vēroju durvis, kas veda no virtuves, un pēc brīža lēni un uzmanīgi istabā ienāca Gviveneta. Viņa uzmeta skatienu Kītonam, pēc tam man, un sejā parādījās jautājums: "Kas tas tāds ir?"
- Ak Dievs! Kītons izdvesa, un viņa seja kļuva gaišāka, raižpilnais skatiens pazuda. Nolaidis roku, viņš iebāza pistoli atpakaļ makstī, nenovērsdams skatienu no meitenes. Gviveneta pienāca klāt un uzlika man roku uz pleca (gandrīz kā sargādama!), tad, nostājusies man blakus, nopētīja neredzēto lidotāju ar rētaino seju. Iesmiedamās viņa pieskārās pati savai sejai. Šķiet, viņa pētīja Kītona rētu. Tad viņa kaut ko sacīja savā svešajā valodā, bet pārāk ātri, lai es uzminētu teikto.
-Jūs esat apbrīnojami skaista, Kītons viņai teica. Mani sauc Harijs Kītons. Jūs man pavisam sagrozījāt galvu, un nu es esmu aizmirsis pieklājīgas manieres. Piecēlies viņš pagājās uz Gvivenetas pusi, bet viņa atvirzījās tālāk, un plaukstas tvēriens uz mana pleca kļuva ciešāks. Kītons platām acīm skatījās uz mani. Vai svešzemniece? Nemaz neprot angļu valodu?
- Angļu valodu ne. Bet šis zemes valodu? It kā prot. Tikai viņa nesaprot, ko jūs sakāt.
Gviveneta noliecās un noskūpstīja man galvvidu. Es atkal jutu, ka tas ir aizbildniecisks, sargājošs žests, un nesapratu tā iemeslu. Tomēr man tas patika. Man šķiet, es pietvīku tikpat spēcīgi, kā mēdza tvīkt Kītons. Pastiepis roku, saņēmu meitenes pirkstus savējos, un īsu bridi mūsu rokas sakļāvās nepārprotamā tuvībā. Arlabunakti, Stlven, viņa teica ar spēcīgu un neparastu akcentu, un šie vārdi mani ļoti pārsteidza. Paskatījos augšup viņai sejā. Brūnajās acīs mirdzēja gan lepnums, gan uzjautrinājums. Labvakar, Gviveneta, es izlaboju, un viņa sašķobīja seju, tad pievērsās Kītonam un atkārtoja: Labvakar… Vārds viņai bija aizmirsies, un viņa iesmējusies apklusa. Kītons nosauca savu vārdu vēlreiz, un viņa to atkārtoja skaļi, paceldama pret viņu labo plaukstu un pēc tam piespiezdama to sev pie krūtīm.
Kītons atkārtoja šo žestu un paklanījās, un abi sāka smieties.
Tad Gviveneta atkal pievērsa uzmanību man. Viņa notupās man blakus, un šķēps slējās gaisā viņai starp kājām, kur viņa to gluži nepiedienīgi bija iebāzusi. Viņas tunika bija pārāk īsa un jaunavīgais ķermenis pārāk dzīvīgs un lunkans, lai tāds nepieredzējis vīrietis kā es spētu saglabāt vēsu mieru. Ar vienu slaido pirkstu viņa pieskārās man pie deguna un pasmaidīja, uzminēdama, kādas domas šaudās aiz pietvīkušajiem vaibstiem. Cuningabath, viņa brīdinoši teica. Un pēc tam: Ēst. Taisīt. Gviveneta. Ēst.
- Ēst, es atkārtoju. Tu gribi ēst? Jautādams piesitu sev pie krūtīm, un Gviveneta ātri papurināja galvu, tad izaicinoši piesita pati sev pa krūtīm un atkal teica:
-Ēst!
- Ā! Ēst! es atkārtoju, pastiepdams pirkstu uz viņas pusi. Viņa pati gribēja gatavot ēdienu. Tagad es sapratu.
- Ēst! viņa smaidīdama apstiprināja. Kītons aplaizīja lūpas.
- Ēst, es neziņā atkārtoju, prātodams, kāda varētu būt maltīte Gvivenetas gaumē. Bet… vai nav vienalga? Man allaž patikuši eksperimenti. Paraustīju plecus un piekritu. Kāpēc ne?
- Vai drīkstu palikt… uz šo vakara daļu? Kītons pavaicāja, un es atbildēju:
- Protams!
Gviveneta piecēlās un piespieda pirkstu vienā pusē degunam. ("Gaidiet, būs prieki!" viņa šķita sakām.) Tad viņa nozuda virtuvē, un tur sāka šķindēt un grabēt trauki un katli. Drīz es izdzirdu draudīgu kapāšanas troksni un derdzīgu drūpošu kaulu čirkstoņu.
- Šausmīgi nekaunīgi, ka es tā uzprasījos, Kītons noteica, apsēzdamies atpūtas krēslā; mugurā viņam joprojām bija mētelis. Bet lauku mājās vienmēr ir tik kārdinoši krājumi. Es labprāt samaksātu…