Viņa divas reizes itin enerģiskā solī apgāja apkārt mājai. Nevarēju uzminēt šīs rosības cēloni, bet, kad meitene atkal atgriezās pagalmā, skatiens, ko viņa pievērsa mežam, bija gandrīz skumjš. Tad viņa kaut ko sacija savā valodā, un balsī skanēja gluži vai bezcerība.
Es tūlīt sapratu. Tu kādu gaidi. Kāds no meža nāks tev pakaļ. Vai tā ir? Tu kādu gaidi!
Un tajā pašā bridi man atausa stindzinoša doma: Kristiānu!
Pirmoreiz es apjautu, ka dedzīgi vēlos, kaut Kristiāns nenāktu atpakaļ. Vēlēšanās, ko mēnešiem ilgi biju nēsājis sevī, kaut brālis drīzāk pārnāktu pārtapa savā pretpolā ar tādu pašu vieglumu un nežēlību, ar kādu dažkārt tiek nogalināti jaundzimuši kaķēni. Doma par brāli man vairs nebija mokoša tāpēc, ka es justu vajadzību pēc viņa un skumtu par viņa pazušanu. Tā bija mokoša tāpēc, ka viņš meklēja Gvivenetu, un tāpēc, ka šī skaistā meitene, šis skumīgais karotāju cilts bērns, varbūt šobrīd tieši tāpat sēro pēc viņa. Iznākusi no meža, ieradusies Kristiāna mājās, tā varbūt viņu gaida, zinādama, ka viņš kādu dienu atgriezīsies šajā dīvainajā patvērumā.
Tātad viņa nemaz nav mana! Tas neesmu es, ko viņa vēlas. Tas ir mans vecākais ciltsbrālis, cilvēks, kura apziņa veidojusi viņas mitago!
Tad cauri dusmu uzplūdam iznira Gvivenetas tēls no gluži nesenas pagātnes Gviveneta nospļaujas uz grīdas un ar nicinājumu, pat sašutumu izrunā Kristiāna vārdu. Vai tas būtu atraidītas mīlestības nicinājums? Nicinājums, kas laika gaitā zaudējis asumu?
Nē… man tomēr likās, ka ne. Mana panika noplaka. Tobrīd viņa acīm redzami baidījās no Kriša, un tā nebija mīlestība, kas izraisīja viņas niknumu.
Atgriezušies mājā, mēs apsēdāmies pie galda, un Gviveneta sāka man kaut ko stāstīt, cieši skatīdamās mani, pieskardamās sev pie krūtīm, ar roku kustībām cenzdamās paskaidrot svešos vārdos ietērptās domas. Pārsteidzoši bieži viņa savā stāstā iepina angļu vārdus, tomēr kopējo nozīmi man neizdevās saprast. Drīz viņas sejā atspoguļojās nogurums un vilšanās, un sērīgais smaids liecināja, ka viņa sapratusi: vārdi nelīdzēs. Ar zīmēm viņa ierosināja, lai mēģinu runāt es.
Veselu stundu es stāstīju viņai par savu bērnību, par ģimeni, kas reiz dzīvojusi te, Ozolmājā, par karu, par savu pirmo mīlestību. Visu teikto es ilustrēju ar žestiem, demonstrēdams pārspīlētus apskāvienus, šaudams no iedomātām pistolēm, ar pirkstiem staigādams pa galdu, tvarstīdams savu kreiso roku, beidzot to noķerdams un atdarinādams biklu pirmo skūpstu. Tas bija īsts Čaplina sniegums, un Gviveneta skatīdamās uzjautrinājās, brīžiem skaļi smējās, izmeta piezīmes vai atzinīgus izsaucienus, brīžiem pauda izbrīnu vai neticību, un šādi mēs sazinājāmies īpašā līmenī bez vārdiem. Es ticēju, ka viņa sapratusi visu, ko gribēju teikt, un daudz ko uzzinājusi par manu agrāko dzīvi. Viņa izskatījās ieinteresēta, kad es runāju par Kristiāna bērnību, bet kļuva nopietna, kad pastāstīju, kā viņš aizgājis un pazudis mežā.
Beidzot es jautāju: Vai tu saproti manus vārdus?
Viņa pasmaidīja un paraustīja plecus.
Saprot runāt. Drusku. Tu runāt. Es runāt. Drusku. Viņa vēlreiz paraustīja plecus. Mežā. Runāt… Izstiepdama pirkstus, viņa mēģināja kaut kā izskaidrot savu domu. Daudz? Daudzas valodas?
-Jā, viņa teica. Daudzas valodas. Drusku saprot. Drusku… Papurinādama galvu un sakrustodama rokas ar izplestiem pirkstiem, viņa pauda nepārprotamu noliegumu.
Tēva dienasgrāmatā bija minēts, ka mitago spējot apgūt sava veidotāja valodu ātrāk nekā otrādi. Likās gluži pārdabiski, cik ātri Gviveneta apgūst angļu valodu, aptver jēdzienus, pilnveido izpratni gandrīz ar katru teikumu, ko es viņai saku.
Pulkstenis palisandra ietvarā nosita vienpadsmit. Klusēdami mēs vērojām kamīna malu, un, kad dziedošā skaņa bija apklususi, es skaļi noskaitīju no viens līdz vienpadsmit. Gviveneta atbildēja pati savā valodā. Mēs lūkojāmies viens otrā. Vakars bija vēls, un es jutos noguris; no lielās runāšanas man bija izkaltusi rīkle, un acis sūrstēja no putekļiem vai varbūt kamīna pelniem. Man gribējās gulēt, taču negribējās pārraut saikni ar meiteni. Baidījos, ka viņa var aiziet atpakaļ uz mežu un vairs neatgriezties. Es jau tāpat katru ritu jutos nemierīgs un nervozi staigāju apkārt, gaidīdams viņas atgriešanos. Mana vēlēšanās pēc viņas nemitīgi auga.
Paklaudzināju pa galdu. Galds, es teicu, un viņa izrunāja vārdu savā valodā.
- Noguris, es teicu un ļāvu galvai nolaisties uz sāniem, sākdams māksloti krākt. Viņa pasmaidīja un piekrītoši pamāja, saberzēdama savas brūnās acis ar dūrēm un vairākkārt samirkšķinādama plakstus. Chusug, viņa teica un tad piebilda angliski: Gviveneta noguris.
- Es iešu gulēt. Vai tu paliksi pie manis?
Piecēlos un pastiepu viņai pretī roku. Viņa bridi vilcinājās, tad satvēra manus pirkstus savējos un tos saspieda. Tomēr viņa palika sēžot, nenovērsdama skatienu no manis, un lēni papurināja galvu. Tad viņa pameta man gaisa skūpstu, novilka no galda galdautu, kā es biju darījis iepriekšējā naktī, apgūlās uz grīdas pie izdzisušās uguns, saritinājās kā dzīvnieks un, šķiet, tūlīt pat iegrima miegā.
Devos augšā, izstiepos savā aukstajā gultā un vairāk nekā stundu pavadīju nomodā, savā ziņā vīlies, savā ziņā gandarīts: viņa pirmoreiz pavada nakti manās mājās! Notikumi virzās uz priekšu!
Tonakt daba tuvojās Ozolmājai biedējošiem un dramatiskiem soļiem.
Biju gulējis nemierīgi, jo visu laiku redzēju meiteni gan guļam lejā pie kamīna, gan staigājam pa pārdabiskajām atvašu audzēm ap māju, kreklam plīvojot vējā, pirkstiem skarot lokanos stumbrus, kas izstiepušies jau cilvēka augumā. Man šķita, ka visa māja čīkst un līgojas, neatlaidīgajām saknēm urbjoties pa zemes apakšu. Varbūt tas bija sava veida paredzējums tam, kas notika divos naktī, pašā tumšākajā stundā.
Mani uzmodināja savāda skaņa, kas atgādināja koka šķelšanās troksni, tad sekoja lielo siju kraksti un čīkstoņa, tām itin kā vērpjoties, itin kā liecoties. Pirmajā brīdī, kamēr vēl nebiju īsti atguvies, nodomāju, ka tie ir nelāga murgi. Tad aptvēru, ka visa māja dreb un dižskābardis aiz mana loga tā šūpojas, it kā to būtu sagrābis viesulis. Izdzirdu lejā Gvivenetas kliedzienu un, paķēris rītasvārkus, metos pa kāpnēm uz apakšstāvu.
No kabineta puses pūta savāds, auksts vējš. Gviveneta stāvēja tumšajā durvju ailā trausls stāvs saburzītās drānās. Troksnis sāka pierimt. Piesardzīgi taustīdamies caur piekrauto priekštelpu un meklēdams elektrības slēdzi, jutu iesitamies degunā spēcīgu, asu zemes smaku.
Ozolu mežs bija ienācis kabinetā, izlauzdamies cauri grīdai, iespraukdamies cauri sienām un griestiem. Rakstāmgalds bija izgrūsts no vietas, un tā atvilktnes bija salauzuši un caururbuši jauno zaru grubuļainie pirksti. Nevarēju pateikt, vai tas ir viens koks vai vairāki; varbūt tas vispār nebija normāls koks, bet kāds meža tausteklis, kas raidīts pārņemt un uzsūkt sevī šos vāros cilvēka rokas darinājumus.
Visa telpa oda pēc meža un drēgnas zemes. Zari, kas bija ieskāvuši griestus, drebēja; no tumšajiem, rievotajiem stumbriem, kuri astoņās vietās bija caururbuši grīdu, bira nelielas smilšu pikas.