Kad tuvojās radību laiks, druīds Kathabahs pavēstīja, ka piedzimšot meitene, un tai tika dots vārds Gviveneta, kas nozīmē "zemes bērns". Bet Rhiathana aizsūtīja uz Dunemrisu karavīrus, un Dierdratha tika aizvesta projām no tēva un pret savu gribu nogādāta svešā teltī romiešu forta palisādes iekšienē. Līdzi tika aizvesti ari četri Dunemrisa karotāji, kā arī pats Morthids, kurš piekrita, ka gaidāmais bērns pēc piedzimšanas jāatdod audzināt Rhiathanai. Dierdratha jutās pārāk nespēcīga, lai protestētu, un Rhiathana klusībā zvērēja, ka pēc bērna piedzimšanas māsai jāmirst.
Peredurs izmisis no mežmalas vēroja notiekošo. Visi deviņi karotāji bija viņam blakām, bet nespēja viņu mierināt. Divas reizes viņš tajā naktī uzbruka fortam, taču ieroči viņu atvairīja. Katru reizi viņš dzirdēja Dierdrathas balsi: Pasteidzies! Izglāb manu bērnu!
Aiz akmeņainās aizas, kur mežs melnēja melnāks nekā jebkur citur, bija vieta, kurā auga visvecākais koks, vecāks par pašu zemi, tikpat apaļš un augsts kā zemes forts. Peredurs zināja, ka tur dzīvo Jagada, tikpat mūžīga būtne kā klints, kurai pāri viņš rāpās, to meklēdams. Jagada bija viņa pēdējā cerība, jo viņa vienīgā spēja ietekmēt lietu kārtību ne vien mežā, bet ari jūrā un gaisā. Viņa tur bija no vissenākajiem laikiem, un neviens iekarotājs nespēja nokļūt viņas tuvumā. Viņa bija pazinusi cilvēkus un to ieražas jau kopš Vērojumu laikiem, kad cilvēkiem vēl nebija valodu un tie nevarēja sarunāties.
Lūk, kā Peredurs atrada Jagadu.
Viņš uzgāja gravu, kurā auga dadžu puduri un neviena atvase nesniedzās augstāk par viņa potītēm. Visapkārt kluss un tumšs slējās mežs. Neviens koks te nebija nogāzies un nokaltis, lai izveidotos šāds klajums. To varēja būt izveidojusi vienigi Jagada. Visi deviņi karotāji sastājās aplī, ar muguru pret Pereduru, kurš stāvēja viņu vidū. Rokās viņi turēja lazdu, dzeloņplūmju un ozolu zariņus. Peredurs nogalināja vilku un ar tā asinīm apslacīja zemi visgarām deviņu vīru aplim. Vilka galvu viņš nolika ar skatu uz ziemeļiem. Apļa rietumu pusē viņš iedūra zemē savu zobenu. Dunci viņš nolika austrumu pusē. Pats viņš nostājās ar seju pret dienvidiem, apļa iekšpusē, un sauca mūžīgo būtni.
Šādas bija svarīgākās norises pirmspriesteru laikos, un pats galvenais bija aplis, kas piesaistīja saucēju viņa paša laikam un zemei.
Septiņas reizes Peredurs sauca Jagadas vārdu.
Pēc pirmā sauciena viņš redzēja vienīgi putnus paceļamies gaisā no kokiem (toties kādus vārnas, zvirbuļus un vanagus, no kuriem katrs bija zirga lielumā).
Pēc otrā sauciena no meža izskrēja zaķi un lapsas un, apskrējuši apkārt aplim, aizcilpoja uz rietumiem.
Pēc trešā sauciena no biezokņa izdrāzās mežakuiļi. Katrs no tiem bija lielāks par cilvēku, taču aplis tos atturēja (tiesa, Osvrijs mazāko nogalēja ēšanai, un par to viņam citā reizē bija jāatbild).
Pēc ceturtā sauciena no brikšņiem iznāca brieži, kam sekoja stirnas, un ik reizi, kad to nagi pieskārās zemei, mežs nodrebēja un aplis ietrīcējās. Briežu acis gailēja tumsā. Gvilloks vienam uz ragiem uzmeta metāla aproci, lai iezīmētu to par savējo, un par to viņam citā reizē bija jāatbild.
Pēc piektā sauciena klajumā iestājās klusums, tomēr ārpus redzeslauka kustējās svešādi stāvi. No kokiem iznira jātnieki un bariem drūzmējās klajumā. Zirgi bija melni kā pusnakts, un katram pie kājām grozījās ducis lielu, pelēku dzinējsuņu, bet mugurā sēdēja jātnieks. Vējā nedzirdami plīvoja apmetņi, dega lāpas, un šis nevaldāmais pulks apskrēja aplim divdesmit reizes; saucieni kļuva arvien skaļāki, acis kvēloja tumsā. Šie nebija cilvēki no Peredura laikiem, tie bija mednield no jau aizgājušiem un vēl nebijušiem laikiem, kuri te pulcējās, lai sargātu Jagadu.
Pēc sestā un septītā sauciena ieradās Jagada, kas nāca pa pēdām jātniekiem un dzinējsuņiem. Pašķīrās zeme, atvērās vārti uz zemzemes pasauli, un pa tiem iznāca Jagada, liela būtne bez sejas, ietinusies tumšās drānās, ar sudraba un dzelzs aprocēm ap potītēm un roku locītavām. Kritusī zemes meita, naidīgā, atriebīgā mēness meita stāvēja Peredura priekšā, un viņas sejas tukšumā parādījās klusējošs smaids, kam sekoja nicīgi smiekli.
Tomēr Jagada nevarēja lauzt Gada un Zemes apli, nevarēja izraut Pereduru ārpus šis vietas un laika un pamest viņu savvaļas pasaulē, kur jauneklis būtu viņas varā. Trīs reizes viņa apgāja apkārt aplim, apstādamās, vienīgi lai paskatītos uz Osvriju un Gvilloku, kuri tūlīt saprata, ka par mežakuiļa nogalināšanu un brieža iezīmēšanu viņi lemti bargam sodam. Taču tas ir cits stāsts un attiecas uz citiem laikiem.
Tad Peredurs pavēstīja Jagadai, kas viņam vajadzīgs. Viņš izstāstīja par savu mīlestību pret Dierdrathu, par māsas greizsirdību un par draudiem viņu bērnam. Peredurs lūdza Jagadas palīdzību.
- Nu tad es bērnu ņemšu sev, sacīja Jagada, bet Peredurs atbildēja, ka tas nenotiks.
- Nu tad es ņemšu sev māti, sacīja Jagada, bet Peredurs atbildēja, ka tas nenotiks.
- Nu tad es ņemšu vienu no jums desmit, sacīja Jagada un pienesa Pereduram un viņa karavīriem groziņu ar lazdu riekstiem. Katrs karavīrs, ari Peredurs pats, paņēma riekstu un to apēda, nezinādams, kurš no viņiem būs lemts Jagadai.
Tad Jagada teica: Jūs esat garās nakts mednieki. Viens no jums tagad pieder man, jo par burvību, kuru es jums došu, ir jāmaksā un atlīdzībai der vienīgi cilvēka dzīvība. Tagad lauziet apli, jo līgums ir noslēgts.
- Nē, atteica Peredurs, un Jagada iesmējās.
Tad Jagada pacēla rokas pret tumšajām debesīm. Sejas tukšumā Peredurs šķita ieraugām raganu, kura mājoja šīs būtnes ķermenī. Viņa bija vecāka par pašu laiku, un tikai savvaļas meži sargāja cilvēkus no viņas ļaunā skatiena.
- Es tev atdošu tavu Gvivenetu! Jagada iesaucās. Bet ikviens no šiem vīriem atbildēs par viņas dzīvību. Es esmu pirmējo mežu medniece, ledus mežu, akmens mežu, kalnu taku un tīreļu saimniece; es esmu Mēness un Saturna meita; sīvi augi mani dziedē, rūgtas sulas mani uztur, spožs sudrabs un auksta dzelzs glabā manu varu. Es vienmēr esmu bijusi uz zemes, un zeme vienmēr mani baros, jo es esmu mūžīgā medniece, un, kad man vajadzēs tevis, Peredur, un tavu deviņu viru, es tevi saukšu, un, ko es saucu, tam jānāk. Nav tik tāla laika, kam cauri tu nespētu atnākt, nav tik plašas, tik aukstas, karstas vai tuksnesīgas zemes, kurā tevi nevarētu atrast. Tad nu zini, kā nolemts: kad meitene pirmoreiz iepazīs mīlestību, jūs visi kļūsiet mani… un vai nu nāksiet pēc mana sauciena, vai arī ne; tas atkarīgs no apstākļiem.
Peredura vaigs bija sadrūmis. Bet, kad visi viņa draugi bija ar mieru, ari viņš piekrita līgumam un darījums bija galā. Un kopš tā laika viņi kļuva pazīstami kājaguth, kas nozīmē "nakts mednieki".
Dienā, kad piedzima bērns, virs romiešu forta riņķoja desmit ērgļi. Neviens nesaprata, ko tas nozīmē, jo putnus mēdza uzskatīt par labu zīmi, bet to skaits bija mulsinošs.
Telti nāca pasaulē Gviveneta, un viņas piedzimšanas bridi klāt bija vienīgi mātesmāsa, abu māsu tēvs un drulds. Bet, kamēr drulds runāja pateicības vārdus, kūpināja dūmus un ziedoja nelielu upuri, Rhiathana piespieda māsai pie sejas spilvenu un nogalināja viņu. Neviens to nepamanīja, un viņa raudāja par māsas nāvi tikpat skaļi kā pārējie.
Tad Rhiathana paņēma jaundzimušo meiteni un iznesa to ārā, fortā, kur, pacēlusi bērnu virs galvas, pasludināja sevi par audžumāti un savu romiešu mīlnieku par tēvu.
Virs forta sapulcējās desmit ērgļi. To spārnu šalkas atgādināja tālīnas vētras skaņas; putni bija tik lieli, ka, sapulcējušies kopā, aizsedza sauli, un pār fortu nolaidās krēsla.