Kad masīvais, vecais pulkstenis sāka čerkstēt un ldikstēt, gatavodamies svinīgajiem pieciem sitieniem, Kristiāns spēji piecēlās kājās un iesvieda līdz pusei izsmēķēto cigareti tukšajā kamīna mutē.
Iesim uz kabinetu, viņš teica, un es bez vārdiem piecēlos un sekoju viņam cauri mājai uz nelielo istabu, kurā bija strādājis mūsu tēvs. Šī telpa tevi biedē, vai ne? Atvēris durvis, viņš iegāja iekšā un piegāja pie masīvā ozolkoka rakstāmgalda, tad izvilka vienu no atvilktnēm un izņēma lielu grāmatu ādas vākos.
Es kavējos aiz sliekšņa, vērodams Kristiānu un gandrīz nespēdams paspert soli, lai ieietu šajā istabā. Grāmatu brāļa rokās es pazinu tā bija tēva piezīmju klade. Es pieskāros aizmugures kabatai, kurā nēsāju savu kabatas portfeli, un iedomājos nelielo piezīmju daļiņu, kas glabājās aiz plānajiem ādas vākiem. Interesanti, vai kāds no viņiem tēvs vai
Kristiāns ir pamanījis, ka kladē trūkst vienas lapas? Kristiāns mani vēroja, un viņa acīs atkal mirdzēja satraukums, un rokas drebēja, noliekot kladi uz rakstāmgalda.
- Viņš ir miris, Stīv. Aizgājis no šīs istabas, no šīs mājas. Nav vairs iemesla baidīties.
- Tu tā domā?
Tomēr es pēkšņi atguvu spēku, lai sakustētos, un pārkāpu pāri slieksnim. Līdzko iegāju smacīgajā istabā, mani pārņēma šīs vēsās telpas stingā, rēgainā gaisotne, kas bija iesūkusies sienās, paklājos, logos. Te mazliet oda pēc ādas un pēc putekļiem, bet jaušama bija arī vaska smarža, kas lika domāt, ka Kristiāns kaut formāli mēģina uzturēt šajā smacīgajā istabā kaut kādu kārtību. Istaba nebija piekrauta, tā nebija bibliotēka, kaut arī tēvs, iespējams, to būtu vēlējies tādu redzēt. Šeit atradās dažas grāmatas par zooloģiju un botāniku, vēsturi un arheoloģiju, taču tie bija nevis reti, vērtīgi izdevumi, bet lētākie materiāli, ko viņš tolaik bija spējis atrast. Grāmatu mīkstos vākos bija daudz vairāk nekā cietos; piezīmju klades izsmalcinātais iesējums un tumši pulētais rakstāmgalds bija vienīgie priekšmeti, kuru viktoriāniskā elegance izaicinoši kontrastēja ar kopumā visai nolaisto kabinetu.
Pie sienām starp grāmatu plauktiem iestikloti glabājās dažādi eksponāti koku gabali, lapu kolekcijas, primitīvas dzīvnieku un augu skices, ko tēvs tika zīmējis pirmajos gados, kad sāka aizrauties ar mežu. Un, gandrīz paslēpta starp plauktiem un ietvariem, gulēja veclaicīgā bulta, kas pirms piecpadsmit gadiem bija viņu ievainojusi; tās atkarpes bija izļodzltas un nederīgas, salauztais vidus salīmēts, metāla uzgalis aprūsējis, un tomēr tā izskatījās pēc draudīga, nāvējoša ieroča.
Es bridi lūkojos uz šo bultu, atsaukdams atmiņā tēva pārdzīvojumu un savas un Kristiāna asaras, kad mēs abi tajā aukstajā rudens pēcpusdienā palīdzējām viņam pārnākt mājās no meža un bijām pārliecināti, ka tagad viņam jāmirst.
Cik strauji viss bija mainījies pēc šī dīvainā, nekad īsti neizprastā notikuma! Šī bulta bija vienīgais priekšmets, kas domās saistīja mani ar agrākiem laikiem, kad tēvā vēl bija jaušama niecīga rūpju un mīlestības atblāzma; viss pārējais šajā kabinetā izstrāvoja vienīgi saltumu.
Acu priekšā es kā toreiz redzēju pelēcīgo, pār rakstāmgaldu sakumpušo stāvu, kas izmisīgi kaut ko rakstīja savos papīros. Dzirdēju sēcošo elpu, kura liecināja par plaušu kaiti drīz tā iedzina viņu kapā; dzirdēju elpu apraujamies aizkaitinātā sēcienā tas nozīmēja, ka viņš pamanījis manu klātbūtni; sekoja pikts žests, kas raidīja mani prom, it kā viņam būtu žēl manis dēļ izšķiest pat sekundes daļiņu.
Cik ļoti līdzīgs viņam šobrīd izskatījās Kristiāns, kurš stāvēja aiz rakstāmgalda izspūris, neveselīgi bāls, kabatās sabāztām rokām, sagumušiem pleciem; viss viņa augums spēcīgi drebēja, un tomēr viņā jautās pilnīga pārliecība par savu darāmo.
Viņš bija klusēdams gaidījis, kamēr es ienāku istabā un ļauju vaļu atmiņām un gaisotnes iespaidam. Kad beidzot biju atgriezies tagadnē un pienācis pie rakstāmgalda, viņš teica: Stīv, tev vajadzētu izlasīt šīs piezīmes. Tās tev daudz ko padarīs skaidrāku un palīdzēs saprast ari to, ko esmu uzsācis es.
Es pavilku piezīmju kladi tuvāk un pārlaidu skatienu ķeburainajam, nekārtīgajam rokrakstam, izlasīdams atsevišķus vārdus un frāzes, izskriedams cauri sava tēva dzīves veseliem gadiem dažos īsos mirkļos. Lasītie vārdi man šķita tikpat nesaprotami kā tie, kuri glabājās uz manas slepeni piesavinātās lapas. Tos lasot, manī uznira atmiņas par dusmām, briesmām un bailēm. Dzīvība, ko glabāja tēva piezīmes, bija palīdzējusi man pārciest gandrīz veselu kara gadu un manā apziņā ieguvusi īpašu nozīmi ārpus sava faktiskā satura. Man nez kāpēc negribējās saraut šo spēcīgo saikni ar pagātni.
Es tās izlasīšu, Kris. No sākuma līdz beigām, to es apsolu. Tikai ne tūlīt.
Es aizvēru kladi, juzdams, ka manas rokas, to darot, kļūst miklas un sāk drebēt. Es vēl nebiju gatavs tik tieši tuvoties savam tēvam, un Kristiāns to redzēja un saprata.
Tovakar mēs diezgan agri beidzām sarunas, jo mana enerģija bija izsīkusi garā ceļojuma sasprindzinājums beidzot darīja savu. Kristiāns uznāca man līdzi augšā un palika stāvam manas istabas durvīs, vērodams, kā es klāju palagus un grozos pa istabu, vākdams un likdams kopā gabaliņus no savas agrākās dzīves, smiedamies, purinādams galvu un mēģinādams atdzīvināt pagurušās nostalģijas paliekas. Vai atceries, kā es iekārtoju apmetni dižskābardī? es jautāju, skatīdamies uz pelēcīgo zaru un lapu vijumu pret bālajām vakara debesīm.
-Jā, Kristiāns pasmaidīdams atbildēja. Jā, ļoti labi atceros.
Tomēr sarunā jautās nogurums, un Kristiāns, to saprazdams, teica: Saldu miegu, veco zēn! Tiksimies rīt.
Saldu miegu es baudīju varbūt tikai pirmās četras vai piecas stundas pēc tam, kad noliku galvu uz spilvena. Pamodos spēji pašā nakts melnumā varbūt ap vieniem vai diviem; debesis bija pavisam tumšas, un ārā pūta diezgan spēcīgs vējš. Gulēju un raudzījos logā, brīnīdamies, kāpēc mans ķermenis jūtas tik spirgts un modrs. Lejā bija dzirdama rosība, un es nospriedu, ka Kristiāns laikam nemierīgi klīst pa māju un mēģina šo to piekopt, joprojām cenzdamies pierast pie domas par manu atgriešanos.
Palagi oda pēc naftalīna un nostāvējušās drānas; gultas metāla spraišļi čīkstēja, man pakustoties, bet, kad es gulēju mierīgi, visa istaba šķita švīkstam un klikstam, it kā pēc ilgā laika censtos pielāgoties iemītnieka klātbūtnei. Man likās, ka es guļu nomodā veselu mūžību, bet pirms rītausmas laikam atkal biju iemidzis, jo pēkšņi ieraudzīju pār sevi noliekušos Kristiānu, kurš viegli purināja mani aiz pleca.
Es pārsteigts sarāvos un tūlīt pilnīgi pamodos, tad uzslējos uz elkoņa un paskatījos apkārt. Svīda gaisma. Kas noticis, Kris?