Taču drīz vien Mollija nomierinājās, jo atcerējās jauko dzīvības glābēju, kas karājās ap viņas kaklu. Plauksta palīda uz augšu un aptaustīja cieto, mazo, mandeles izmēra gabaliņu zem T krekla. Viņas milzīgo dimantu. Tas noteikti ir veselas bagātības vērts.
Mollija paņēma izdoto naudu, atviegloti uzelpoja un pa ceļam ārā no veikala sameta visas sīknaudas monētas kartona cepurē vājprātīgajai sievietei, kura allaž tur sēdēja, ietinusies netīrā guļammaisā, un sarunājās pati ar sevi.
- Paldies, mans bērns! sieviete pateicās ar retzobainu smaidu.
Mollijai nepatika, ka cilvēki viņu sauc par savu bērnu, jo viņa nebija neviena bērns viņa bija bārene. Tomēr meitene nejutās labi, tā domājot par skumjo sievieti, kura zvilnēja pie lielveikala durvīm.
- Nav par ko, Mollija teica. Laimīgu jauno ga… ēēē… laimīgu martu!
TREŠĀ NODAĻA
Trinklberijas kundze bija novietojusi savu aprūsējušo olīvzaļo automašīnu stāvvietā pie Braieras upes. Mollija un Rokijs stūma ratiņus pa galveno ielu garām gaļas veikalam, kur viņi bieži mēdza iegādāties garšīgus gaļas atgriezumus Petulai, garām fotoveikalam un maiznīcai. Drīz viņi bija piekrāvuši mašīnas bagāžas nodalījumu. Rokijs devās atdot ratiņus un paķert dažas skrūves dzelzslietu veikalā.
Mollija atvēra automašīnas priekšējās durvis, ieslīdēja pasažiera sēdeklī un ietinās savā džinsu jakā. Viņa sāka pluinīt putu materiāla gabaliņus, kas spraucās cauri vinila polsterējumam, un domāja, ko pasākt atlikušajā nedēļas nogalē.
Viņa varētu palīdzēt Rokijam meistarot gokartu vai pat aiziet līdz zirgu staļļiem un palūgt, lai viņai sniedz mācībstundu jāšanā. Varbūt kāds vēlētos iet peldēties uz Braiersvilas baseinu. Neviena no šīm domām Molliju tā pa īstam neiedvesmoja, jo patiesībā tas, ko viņa tiešām vēlējās darīt, ko viņa bija alkusi darīt jau mēnešiem, bija hipnotizēšana. Taču to viņa nedrīkstēja. Viņa bija apsolījusi Rokijam, ka to nedarīs. Mollija apzinājās, kāpēc devusi šādu solījumu viņa un Rokijs bija vienojušies, ka hipnoze ir bīstams ierocis, kas vienmēr novedīs viņus nepatikšanās, un nebija nekā tāda, kā dēļ kādam no viņiem vajadzētu izmantot savas spējas, lai gūtu kādas priekšrocības. Rokijs mācēja hipnotizēt cilvēkus ar balsi. Arī viņš šo prasmi bija apguvis no doktora Ļogana grāmatas. Mollija balss hipnozi nepieprata tik labi laikā, kad viņa lasīja grāmatu, šīs nodaļas bija no tās izrautas. Taču viņas spēcīgās, hipnotizējošās acis bija daudz pārākas par Rokija balsi. Meitenes dzīvi bija izmainījusi ne tikai hipnotizēšanas prasme, bet arī tas, ka pirmo reizi viņa bija izjutusi, kā ir, ja kaut kas padodas labi. Mollijai pašreiz pietrūka šīs labās sajūtas. Patiesībā viņai tās neiedomājami pietrūka. Dzīve bez hipnozes vienkārši nebija tik aizraujoša. Pašas dotais solījums darīja viņu vai traku.
Kopš Ziemsvētkiem Mollijas prātu mulsināja vēl kaut kas. Izrādījās, ka pazudusi sieviete, kas bija parūpējusies, lai Mollija atrastu un paņemtu Hipnozes grāmatu. Šīs noslēpumainās dāmas vārds bija Lusija Ļogana, un viņa strādāja Braiersvilas bibliotēkā. Bibliotekāre bija slavenā grāmatas autora mazmazmeita. Lusija bija nohipnotizējusi Molliju, lai meitene atrastu grāmatu bibliotēkā un tad, apguvusi tās mācības un izbaudījusi dažus piedzīvojumus, atdotu to viņai atpakaļ. Pēc Mollijas domām, Lusija bija pilnīgi spīdoša personība un noteikti pati neparastākā pieaugusī, kādu viņai jebkad bija nācies sastapt. Mollija jutās Lusijai lielu pateicību parādā un cerēja ar to sadraudzēties. Taču tagad bibliotekāre bija pazudusi iesniegusi atlūgumu un aizgājusi.
Nespodrā marta gaisma atspīdēja aukstajā upes ūdenī, kur peldēja netīri balta pīle un pīļtēviņš. Mollija vēroja tos un centās novirzīt domas no hipnozes un Lusijas pazušanas. Viņa prātoja, kur gan atrodas pīļu pāra ligzda, un tad, it kā viņas domas būtu uzkāpušas pa kāpnēm, pieķēra sevi domājam par kaut ko citu, kas nemaz nesaistās ar pīlēm. Tas sākās jau tad, kad ubadze bija uzrunājusi viņu ar vārdiem "mans bērns". Nemaz negribot, Mollija pēkšņi jau miljono reizi apcerēja, kas gan ir viņas vecāki.
Šis jautājums bija kā apnicīgs ods, kas laiku pa laikam centās ielidot viņas dzīvē. Un, kad jautājums iedzēla, Mollijai neatlika nekas cits, kā kasīt dzēlumu.
Labā noskaņojumā meitene iztēlojās vecākus kā interesantus, jautrus cilvēkus, kuri kaut kāda šausmīga un ārpus viņu ietekmes esoša iemesla dēļ zaudējuši savu bērnu. Kad garastāvoklis bija slikts, vecākus viņa redzēja kā divus briesmīgus cilvēkus, kuri vēlējušies viņu noslīcināt kā negribētu kaķēnu. Taču, lai arī kāds būtu Mollijas garastāvoklis, domas par tēvu un māti vienmēr radīja apjukumu. Jo, lai kā arī viņa censtos tos iztēloties, meitene saprata, ka nekad neuzzinās, kas tie bijuši.
Mollija aizvēra acis un centās nomierināt satraukto prātu.
Meitenei tas padevās itin labi jau agrā bērnībā viņa bija apguvusi prasmi sapņot ar vaļējām acīm. Drīz vien viņa elpoja mierīgi un iztēlojās, ka izpeld kā mākonis ārā no Trinklberijas kundzes auto un ceļas augšup, sekojot Braieras upei kalnos līdz pat upes iztekai augstākajā virsotnē. Mollija iedomājās, ka lidinās gaisā. Ar zemes smagumu un zem viņas esošo kalnu senumu viņai it kā tika atgādināts, cik neizmērojami liela ir pasaule un cik nenozīmīgi salīdzinājumā ar to ir viņas uztraukumi.
Sajutusi atvieglojumu, Mollija atvēra acis. Tad viņa no iepirkumu somas izņēma baltmaizes klaipiņu un nolauza tā galu. Atvērusi jaunu kečupa pudeli, meitene uzlēja uz maizes nedaudz mērces. Dažas minūtes Mollija košļāja savu mīļāko uzkodu un lūkojās pa mašīnas logu uz upi.
Otrā krastā atradās nožogoti dārzi, kuros slējās kotedžas ar terasēm. Mollija bieži bija domājusi, cik jauki būtu dzīvot kādā no tām. Viens dārzs bija lielāks par citiem.
Šķita, ka tajā ir divas kotedžas. Un tieši tad Mollija pamanīja kaut ko jaunu.
Šajā dārzā nesen bija parādījušies daži biezi, zaļi krūmi, kuros izgriezti sēdošu putnu un dzīvnieku stāvi. Viena krūma galotnē no zariem un lapām izveidots liels putns ar garu asti, un blakus tam pie zemes pieplacis bukšu krūmā izgriezts zaķis ar izteikti saskatāmām ausīm. īves koka galotnē, it kā sargādams māju, sēdēja liels suns ar milzīgām, tukšām acīm.
Pavasara saule rotājās krūma suņa spīdīgajās lapās. Kad gaisma atstarojās no spīdīga zara vietā, kur varētu atrasties suņa mute, šķita, ka dīvainais veidojums Mollijai uzsmaida.
Mollija atcerējās, cik aizraujoši bija tad, kad viņa pagājušā gada novembrī pirmo reizi nohipnotizēja bāreņu nama mopseni Petulu. Viņa nopūtās un iemeta mutē pēdējo maizes gabalu ar kečupu. Bija tik grūti turēt solījumu nenodarboties ar hipnozi. Tas bija tāpat kā atteikties no dziņas staigāt uz rokām pēc tam, kad apgūta šī prasme, vai nelēkt augstu, apzinoties, ka īstenībā spēj vienā rāvienā uztikt kokā. Mollija alka atkal piedzīvot silto saplūsmes izjūtu, kas pārņēma viņu ikreiz, kad meitene ļāva acīm sasniegt hipnozes kulmināciju.
Tagad, kad suņa lapu acs viņai pamirkšķināja, Molliju pārņēma kāda ideja. Viņa Rokijam bija apsolījusi nehipnotizēt nevienu. Cauri meitenes smadzenēm izšāvās prātīga doma. Viņa taču nekad nebija solījusies nehipnotizēt lietas.
Saplūsmes izjūta bija brīnišķīga. Mollija jutās tā, it kā dzīslās būtu ieplūdis tropu saules siltums. Balss galvā mudināja viņu turpināt.