- Pat ja tu izglābi kādam dzīvību, tas nedod tev tiesības krāmēties pa šī cilvēka prātu!
Sinklērs pakratīja galvu. Es to neesmu darījis.
- Un tu domā, ka mēs tam noticēsim? Mollija nikni uzlūkoja vīrieti. Tad es zinu, ko tu esi darījis. Tu atslēdzi mūsu dzīvi, vai ne?
Sinklērs lūkojās uz saviem kāju pirkstiem.
- Uz cik nedēļām? Mollija uzstāja.
Sinklērs ar kurpes purngalu bakstīja kādu gliemežnīcu. Viņš visu laiku bija baidījies no šī brīža.
- Uz septiņarpus mēnešiem, viņš klusi teica. Mollija bija kā apdullusi. Viņa galvā skaitīja mēnešus.
Tas nozīmēja, ka viņa un Rokijs ir dzīvojuši bez apziņas pusi marta, aprīli, maiju, jūniju, jūliju, augustu, septembri un oktobri.
- Kāds šodien datums? viņa nočukstēja. Sinklērs viņai to pateica. Trešais novembris.
- Ārprāts! izsaucās Rokijs.
- Un kas tad notika ar pārējiem?! kliedza Mollija. Ar Trinklberijas kundzi, Džemmu, Geriju un ari ar visiem citiem, kas palika bāreņu namā? Kur viņi ir?
- Viņiem visiem klājas labi. Viņi dzīvo Malibu. Es viņiem noīrēju lielu māju piekrastē. Pārējie atlidoja no Braiersvilas. Ar viņiem viss kārtībā, es apsolu.
Nu Mollija tiešām uzsprāga.
- Tu apsoli? Ko tu mums vispār vari solīt! Tu domā, ka mēs tev ticēsim pēc tam, kad esi izdzēsis no mūsu dzīves septiņarpus mēnešus? Tu sevi uzskati par Dievu, vai? Tu esi traks. Nāc, Rokij! Ejam prom! Ir taču jābūt kādam ceļam, pa kuru izkļūt no šejienes. Viņa apcirtās ap būdas stūri tajā virzienā, no kura bija parādījies Sinklērs. Rokijs pretīgumā pašūpoja galvu, nospļāvās pie Sinklēra kājām un sekoja.
No sānu verandas iznāca drukns, divmetrīgs tēvainis un aizšķērsoja viņiem ceļu.
- Man ļoti žēl, Mollij un Rokij, atvainojās Sinklērs,
- bet jums mani jāuzklausa. Tomēr vispirms jums atdošu atmiņu. Sinklērs sasita plaukstas un stingri noteica:
- Atcerieties!
Bija tā, it kā Mollijas un Rokija prātā tiktu aizslaucīts aizsargdambis. Viņu smadzenēm cauri skrēja daudzi vasaras atmiņu pilni mēneši, kairinot nervu šūnas ar skatiem un skaņām, smaržām un izjūtām no jūras krastā pavadītajām dienām.
Atmiņas par makšķerēšanu un zivju gatavošanu uz ugunskura, par to, kā Rokijs spēlē ģitāru un lasa neskaitāmas grāmatas, vāc gliemežnīcas, peld, nirst ar akvalangu, sērfo. Kā Rokijs pazaudē kājas nagu, lido ar pūķi, glezno, raksta, met kokus Petulai, vakarā sēž pie ugunskura, dzied dziesmas vai mācās runāt līdz šim nezināmā valodā.
- Hemos aprendido a hablar Espānol? Vai mēs esam iemācījušies runāt spāniski? jautāja Rokijs.
- Si, atbildēja milzenis.
- Es nodomāju, ka jums nenāktu par ļaunu apgūt kādu valodu, paskaidroja Sinklērs.
Mollija atklāja daudz jauku atmiņu par Sinklēru vasaras gaitā nevis par slinko, uzpūtīgo, slepkavīgo Primo Sella dēlu, bet gan par Sinklēru kā draugu. Mollija ielūkojās pazīstamajā sejā, līdz pleciem garajos matos un simpātiskajās zilajās acīs un izjuta mulsumu.
- Bet kāpēc? viņa jautāja. Kāpēc tu turēji mūs hipnozē?
- Tāpēc, ka citādi jūs nebūtu palikuši šeit.
- Un varbūt ari nebūtu palikuši, Mollija atsāka. Taču tikai mūsu darīšana ir tā, ko mēs iesākam ar savu dzīvi. Ne tavējā. Pat tad, ja esam pieredzējuši brīnišķīgu vasaru, tā nebija mūsu izvēle. Tur jau ir tā lieta, Sinklēr. Tev vajadzēja ļaut izlemt mums pašiem.
- Es nevarēju ar to riskēt.
- Kāpēc?
- Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es uztraucos, ka jūs neatstāsieties no Primo. Nākamreiz, noķēris jūs, viņš noteikti pārliecinātos, vai esat beigti. Otrkārt, tā bija mana paša drošība. Primo nogalinātu mani, ja uzzinātu, ka esmu viņu piekrāpis un jūs abi esat dzīvi.
- Bet kā tad tu mūs izglābi? Mollija klusi vaicāja. Viņa sāka just, ka Sinklēram var uzticēties.
- No kāpņu augšgala es vēroju, kā tu apturi pasauli, viņš teica. Es nevarēju pārprogrammēt putnu, jo koda kombinācija ir pieejama vienīgi Primo. Es gaidīju, kamēr tu nogursti arvien vairāk un vairāk līdz tu biji gandrīz padevusies, un tieši pirms tam es pārņēmu visu savās rokās un ari apturēju pasauli.
- Tad pasaulei sastingt likām mēs abi tu un es?
- Tieši tā. Lai nu kā, tu paģībi, sastingi, un Rokijs, protams, sastinga kopā ar tevi, skaidroja Sinklērs. Kad tu atslēdzies, laiks neatsāka ritēt, jo es turēju to ciet. Tad es jūs nekavējoties atbrīvoju un mēs ar Ērlu viņš norādīja uz miesassargu aiznesām jūs prom. Mēs devāmies tieši šurp, uz šo būdu.
- Vai tu nebaidījies, ka Sells tevi pieķers?
- Mazliet. Bet viņš domāja, ka es tur visu novācu. Ar šļūteni aizskaloju asinis notekās un tieku vaļā no līķiem. Pēkšņi izskatījās, ka viņam kļuvis slikti. Man nekad nebija jātīra žagatas kamera. Primo hipnotizēja citus, lai tie paveiktu šo darbu. Sinklērs apsēdās koka krēslā un pieklusināja balsi. Protams, viņš tur ir nogalinājis arī citus. Nezinu, cik.
- Vai viņš nogalina ikvienu, kas viņu apdraud? jautāja Rokijs.
- Nē, atbildēja Sinklērs. Vairums vienkārši pazūd. Primo aizslauka prom viņu personību, lai viņi nekad vairs nezinātu, kas viņi ir. Viņš pārvērš tos pazudušās dvēselēs, kas dzird galvā skanam balsis. Tad viņš tos noslēpj nomaļās vietās.
- Izmet kā atkritumus.
-Jā. Neviens nekad vairs neuzzina, kas viņi ir, vismazāk jau viņi paši.
Sinklērs nemierīgi sagrozījās krēslā, jo šī saruna viņam acīmredzot nepatika. Taču Mollijai bija pārāk daudz jautājumu, lai atstātu viņu mierā.
- Vai tu nekad neesi mēģinājis viņus paglābt?
- Esmu gan, bet Primo nekad nav ļāvis man piedalīties apziņas izdzēšanā, tāpēc palīdzēt bija grūti. Es nezinu, no cik cilvēkiem viņš tā ir atbrīvojies. Ja runājam godīgi, tad bija daži, kuriem es būtu varējis palīdzēt, taču es baidījos. Es ienīstu sevi par to. Redzat, es neesmu varonis. Esmu vājš.
- Tu izglābi mūs, teica Mollija. Tas bija drosmīgi. Bet kāpēc tu negāji uz policiju?
- Mollij, Losandželosas policiju kontrolē Primo. Praktiski visa Amerikas policija ir viņa varā. Tev nav ne jausmas, cik varens viņš ir. Tas pats ir arī ar avīzēm. Vairums izdevēju ir zem viņa papēža. Ja es dotos pie žurnālistiem un viņiem visu izstāstītu, tad, tiklīdz viņi mēģinātu to nodrukāt, Primo panāktu avīzes bankrotu. Un tad viņš ķertos pie manis.
- Vai tu nevarētu noņemt hipnozi kādiem no viņa upuriem? ierosināja Rokijs. Tu taču ari spēj apturēt pasauli. Mēs zinām, ka Sells padara hipnozi neatgriezenisku, apturot laiku. Tu varētu vēlreiz to apturēt un noņemt viņiem hipnozi.
- Izklausās jau vienkārši, teica Sinklērs. Tikai jūs nezināt, ka Primo izmanto speciālas paroles. Tās arī nostiprina viņa hipnozi pilnībā.
- Paroles? jautāja Mollija.
- Jā. Tās arī ir īstās atslēgas. Nezinot šīs paroles, nav iespējams atbrīvot viņa upurus. Es nezinu Primo paroles.
- Un kāpēc tu beidzot mūs atmodināji? vaicaja Mollija.
- Man vajadzīga jūsu palīdzība. Žagatas kamerā pēc tam ir noticis vēl kaut kas. Primo ir kļuvis vēl bīstamāks. Laika nav palicis daudz.
- Tas ir sakarā ar to V dienu, vai ne? jautāja Rokijs.
- Tā droši vien tuvojas. -Jā-