- Tātad Primo ir kristālu kolekcija, secināja Rokijs. Līdzīga hipnozes grāmatu kolekcijai.
- Tieši tā.
- Briesmīgi, sacīja Mollija. Vismaz viņa zaglīgās rokas nav aizstiepušās līdz Lusijas Ļoganas hipnozes grāmatas eksemplāram. Viņas balss aizkrita. Lusija Ļogana! Es apsolīju viņai piezvanīt un nu esmu pazudusi jau vairākus mēnešus. Viņa domās, ka esmu mirusi.
Sinklērs sarauca pieri. Un tad Mollijai nācās uzzināt kaut ko šausmīgu. Sinklērs viņai pastāstīja, ka drīz pēc notikuma ar žagatu viņš dzirdējis, ka Primo Sells pa telefonu runā ar kādu Lusiju. Pēc sarunas Sinklērs bija izsekojis zvanam un atklājis, ka numurs atrodas Braiersvilā. Tajā laikā viņš vēl neko nezināja par Lusiju Ļoganu, tāpēc nepievērsa tam uzmanību. Taču pēc dažām dienām, kad hipnotizētā Mollija bija pieminējusi Lusiju, viņš saprata, kas varētu būt šī zvanītāja. Sinklērs nonāca pie nepatīkama secinājuma. Pēc Mollijas pazušanas Lusija noteikti ir nolēmusi piezvanīt Sellam, lai censtos hipnotizēt viņu pa telefonu. Neaptverot, cik meistarīgs hipnotizētājs no attāluma ir Sells, viņa pati ir tikusi hipnotizēta. Viņa, teica Sinklērs, tagad pati ir ienaidnieka pusē.
Mollija saņēma galvu rokās, cenšoties aptvert baismīgos jaunumus.
- Vismaz, viņa teica, vismaz es domāju, ka Lusijai briesmas vairs nedraud. Tā kā viņa tagad ir Sella pusē, tas nozīmē, ka viņa vismaz vairs neiekļūs autokatastrofā.
Molliju satrieca skarbā patiesība, ka Sells izskalojis Lusijas smadzenes. Īstenībā tas ir tik nomācoši. Nabaga Lusija! Viņa zināja par Sellu un ienīda viņu.
Mollija domāja par pēcpusdienu, ko bija pavadījusi, sēžot Lusijas pagrabtelpā un skatoties filmas. Un tā, Sinklēr, vai Lusijai bija taisnība par Deivīnu? Vai viņu nolaupījis Sells?
- Viņai bija pilnīga taisnība, atbildēja Sinklērs. Sells bija Ņujorkā, un viņam neizdevās meiteni hipnotizēt. Nezinu, kāpēc. Lai nu kā, Deivīnai radās aizdomas par Sella nolūkiem, tāpēc viņam nācās to aizvākt. Viņš izmantoja kristālu un apturēja laiku, tā ka neviens nepamanīja meitenes nolaupīšanu. Deivīna jau visu gadu uzturas Žagatas muižā. Viņš to tur ļoti skaistos apartamentos kā dziedātājputnu krātiņā. Kamēr vien Deivīna tam dzied, tai dod visu, ko viņa vēlas. Viņš to apsargā kā vanags. Viņai nav iespējams piekļūt. Tas ir ļoti savādi.
- Nabaga Deivīna! Un, kas attiecas uz Lusiju, es to nespēju panest. Šodien pludmalē es jutos jauki, nebija nekāda uztraukuma. Tagad tas atkal pilda mani.
- Mollij, es droši vien saprotu, kā tu jūties, teica Sinklērs, bet tev jāpaceļas pāri savām jūtām. Tas jādara mums visiem, jo tagad pats svarīgākais ir neļaut Sellam dot prezidenta zvērestu. Lai to izdarītu, mums jāsagrauj viņa spēka piramīda. Tev būs darbiņš, Mollij! Tev jāpaveic kas tāds, ko es nekad neesmu spējis. Tev jāizdibina, kā atklāt Primo paroles.
- Bet kā lai es atrodu paroles? Tās taču ir viņa galvā! nesaprata Mollija.
- Mollij, tev ir ārkārtējs hipnotizētājas talants. Domāju, ka tev piemīt instinkts gluži kā zušiem. Šis instinkts, Mollij, var tev parādīt, kā izdabūt paroles no Primo.
- Es neiešu viņam ne tuvumā! satracināta iesaucās Mollija.
- Tev nav viņam jātuvojas, teica Sinklērs. Tas cilvēks, ar kuru gribēju tevi iepazīstināt, ir draugs, kurš iemācīs tev, kā iekļūt Sella galvā, nemaz neatrodoties viņam blakus.
Mollija satraukta paskatījās. Vai Sinklērs pavisam zaudējis prātu?
- Esmu centusies pietiekami daudz, viņa paziņoja. Skaties, kas notika ar Lusiju! Es jau teicu tev, Sinklēr, ka neesmu burve.
- Tu esi pārāk satraukusies, sacīja Rokijs.
- Ir pienācis laiks, teica Sinklērs, lai tu iepazītos ar Forestu [5] .
- Mežu? Ko tad tas nozīmē? Pastaigu zem kokiem?
- Nē! Sinklērs iesmējās. Forests ir mans jogas meditācijas skolotājs.
trīsdesmit trešā nodaļa
Sinklērs piegāja pie loga un iesvilpās. Pēc dažām minū tēm telpā ienāca garš, ļoti tievs vīrs ar bizītēs sapītiem sirmiem matiem, kas nokarājās viņam līdz gurniem, un biezās acenēs. Viņš bija tērpies vaļīgās, baltās flaneļa biksēs un vējjakā ar rāvējslēdzēja aizdari, kājās bija kapzeķes un iešļūcenes.
Čau, prieks jūs abus redzēt, Mollij un Rokij! Esmu daudz pārjums dzirdējis.
Kā izrādījās, Forests jau desmit gadus bija jogas meditācijas skolotājs. Pirms tam viņš bija apceļojis pasauli. Trīs gadus viņš bija mitinājies kā vientuļnieks kādā alā Francijā, apcerējis dzīves jēgu, pārticis vienīgi no riekstiem un ogām, kukaiņiem un zupas konserviem. Pēc tam viņš bija ceļojis Amazones džungļu dzīlēs kopā ar mūku grupiņu, kuriem ticība neļāva griezt matus. Viņš bija uzturējies pie salā rūdītu inuītu [6] cilts un iemācījies būvēt iglu [7] . vienpadsmit mēnešus viņš bija pavadījis kokā uzceltā būdā Šrilankā, ar autostopiem ceļojis pa Indiju un kamieļu karavānā šķērsojis Kalahari tuksnesi.
Tagad Forests bija apmeties Losandželosā, kur skaitījās Sinklēra personiskais jogas skolotājs. Viņa mazais dzīvoklītis atradās apakšstāvā. Forestam bija pagalmiņš, kur viņš audzēja vistas, un stikla pūšanas darbnīca. Visas skaistās spoguļstikla skulptūras, kas atradās uz kafijas galda, bija viņa roku darbs. Mollija pie sevis nodomāja, ka Sinklērs viņu hipnotizējis, lai tas paliktu uz vietas.
- Kas ir jogas meditācija? meitene jautāja, kad Forests sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas.
- Tas ir tā, iesāka Forests dziļā balsī, kas Mollijai atgādināja krāčainas kalnu upes dārdoņu. Jogas meditācija liek ķermenim justies labi, lai varētu noskaņoties un uztvert Visuma pozitīvās vibrācijas.
Forests pēkšņi atgūlās uz muguras un pielieca kājas pie galvas, saāķējot tās ap kaklu. Galva rēgojās starp kāju lieliem, un rokas gulēja uz grīdas vietā, kur vajadzētu atrasties kājām. Viņš izskatījās kā mezglā sasiets cilvēks.
- Mmmmmm, cik ērti! viņš nopūtās, aizvēris acis. Tagad es koncentrējos uz neko, un, jo vairāk es redzu neko, jo vairāk mani piepilda gaisma no nekā, līdz es…
Mollija un Rokijs gaidīja.
- Līdz tu ko? jautāja Mollija.
- Šķiet, ka viņš ir aizgājis, pačukstēja Rokijs.
- Viņš meditē, teica Sinklērs.
- Cik ilgi viņš tā paliks? jautāja Mollija.
- Stundu. Vai dienu. Es gribētu, kaut tā spētu, bet es to nevaru. Dažkārt Forests galvā pārvar lielus attālumus. To sauc par transcendentālo meditāciju. Viņš var doties ceļojumā, lai apmeklētu draugus Indijā, un, ja patlaban meditē ari tie, viņiem notiek transcendentālā tikšanās.
- Izklausās kā labs attaisnojums īsam, nē, ilgam snaudienam, ironizēja Mollija.
Sinklērs viņu ignorēja.
- Dažkārt, turpināja Sinklērs, Forests koncentrē savu prātu tā, ka var staigāt pa uguni.
- Vai ūdeni? jautāja Mollija.