- Protams, viss neies tik gludi, sacīja Mollija. Viņš ir nogalinājis cilvēkus.
- Nogalināt cilvēkus nav labi, atteica Forests. Taču neaizmirsti, ka tad, kad Sells to darīja, viņš nevaldīja pār sevi. Neuztraucies, Mollij, es tikšu ar to galā! Atceries es taču esmu dzīvojis pie kanibāliem.
Mollija apskāva Forestu.
- Un vai tu palīdzēsi tikt skaidrībā ari Deivīnai Natelai? Izdomāsi, kā mēs varam atdabūt viņu atpakaļ tā, lai viņa neapzinātos, kur bijusi, un tamlīdzīgi?
-Ja tu tā vēlies, atbildēja Forests.
- Un, Forest, vaicāja Mollija, vai vari izdarīt man vēl vienu pēdējo pakalpojumu? Lūdzu, nesaki Primo, ka esmu viņa meita! Es vienkārši tagad negribu visu to smagumu. Pašlaik man ir labi tā, kā ir.
- Protams, tā ir labi, teica Forests, pasniegdams viņai ar ingvera un pupiņu biezeni pildītu kāli. Tu, Mollij, esi viens foršs skuķis!
- Paldies, Forest! pateicās Mollija, nokodusi no netīrā dārzeņa. Tas izskatās… interesanti. Es paņemšu to līdzi augšā un apēdīšu tur.
četrdesmit trešā nodaļa
Mollija un Rokijs vai mira aiz nepacietības pēc iespējas ātrāk satikties ar draugiem no bāreņu nama. Nākamajā dienā lieliska iespēja pavērās pati no sevis.
Vakarā paredzēta pirmizrāde filmai Pērkondārdi, kurā bija piedalījusies arī Petula. Tā kā tās režisors bija Džino Puči un galvenajā lomā Glorija Hīlhārta, vakaram vajadzēja būt pilnam kinozvaigžņu, greznības un līksmības. Primo vēl nebija noņēmis hipnozi nevienai no slavenībām un pēc Mollijas lūguma bija ielūdzis vairumu viņu ciemos. Mollija zināja, ka tas patiks visiem no Laimes nama, īpaši jau Trinklberijas kundzei un Heizlai. Mollija vēlējās dāvāt visiem tādu vakaru, ko tie atcerētos visu mūžu.
Un tā nu nākamajā dienā, kamēr Primo Sells uzņēmās svarīgo uzdevumu paziņot Kongresam un visai pasaulei, ka nevēlas kļūt par prezidentu, Mollija atrada patīkamāku darbu un aizveda Petulu uz Bellas Pūdeļu salonu. Pēc tam viņa pārbaudīja, vai viņai un Rokijam ir piemērots apģērbs.
Sešos vakarā Sells piebrauca savu iemīļoto rolsroisu blakus Sinklēra astonam martinam pie mājas pakalna galā. Rokijs, Mollija, Petula, Sinklērs un Forests nobrauca lejā liftā, visi uzposušies un gatavi pārsteigt pilsētu. Forestam kājās joprojām bija kapzeķes un iešļūcenes, taču par godu svinīgajam notikumam viņš bija uzvilcis gaišo siera krāsas uzvalku un savu iemīļoto T kreklu, uz kura bija rakstīts: "Pārtopiet, čaļi!" Nelaimīgā kārtā bija jāņem līdzi ari Kornēlijs, jo neviens tā īsti neuzdrošinājās atstāt viņu vienu pašu. Tērpies pelēkā treniņtērpā, ar neskūtiem bārdas rugājiem, viņš izskatījās samērā normāli, ja neņem vērā, ka brauciena laikā viņš visu laiku bāza galvu ārā pa logu un blēja. Neviens nepievērsa viņam uzmanību.
Viņi aizbrauca līdz Holivudas bulvārim, kur izkāpa un devās uz kinoteātri.
Kad viņi tuvojās ļaužu pārpilnajai, spoži apgaismotajai ieejai, Mollijas sirds salēcās. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs savu bāreņu nama ģimeni.
Un viņi visi bija te, stāvēja uz ietves, visi uzposušies un acīmredzot tikpat satraukti kā Mollija un Rokijs.
- Ooooo, te viņi ir! iespiedzās Trinklberijas kundze, traucoties viņiem pretī kā violeta šifona raķete. N-nespēju izteikt, cik ļoti man jūsu abu pietrūka! viņa izsaucās, apkampienā sasitot kopā viņu galvas un gandrīz nosmacējot.
Mollija un Rokijs ieelpoja pazīstamo Trinklberijas kundzes aromātu. Viņa smaržoja pēc lauku mājām, kūkām un rožūdens, vaniļas un lavandas, medus un sviesta. Tā bija smarža, kas atgādināja viņiem bērnības skaitāmpantiņus un paslēpju spēlēšanu.
- Ak, T. kundze! teica Mollija, acīm pildoties asarām. Ak, cik jauki ir jūs atkal satikt!
- Man tāpat, cālīt! atbildēja Trinklberijas kundze, saspiežot meiteni tā, lai viņa saprastu, ka beidzot atgriezusies mājās.
- Apsveicu… nu, ziniet, ar saderināšanos un tā tālāk!
- Paldies, mīļumiņ! Vēl kādu laiciņu neprecēsimies, bet paskaties uz manu gredzenu! Trinklberijas kundze parādīja Mollijai spilgti dzeltenu gundegu, kas rotājās uz viņas tuklā pirksta.
- Tas ir burvīgs!
Mollija juta, ka kāds viņu parauj aiz kleitas. No lejas augšup uz viņu lūkojās Rūbija un Džinkss.
- Mollij, es tagad māku lasīt, teica Rūbija. Un vēl es protu rakstīt. Skaties! Viņa atplēsa aploksni, uz kuras bija rakstīts "Sveicam ar at griezšanu", un iekšā bija kartīte, uz kuras uzzīmēta Petula.
- Tā ir jums abiem, viņa teica, iestumjot to Mollijai rokās.
Tad apsveicināties nāca pārējie.
Mollijai likās pārsteidzoši tas, kā bērni bija mainījušies. Visi izskatījās pastiepušies garāki, it īpaši Džemma un Gerijs. Gordons, Sintija un Heizla bija nedaudz nodēvējuši. Kreigs kļuvis muskuļots. Visgrūtāk bija pazīt Heizlu, jo viņa bija nokrāsojusi matus platīnblondus. Visi izskatījās veselīgi, it kā arī būtu baudījuši saules starus vasarā.
- Čau, veči! uzsauca Heizla, noskūpstot viņus.
- Kas noticis ar tavu izrunu? Tu izklausies pēc amerikānietes, ievēroja Mollija.
- Es trenējos savai statistes lomai filmā, atteica Heizla. Man tev ir lērums stāstāmā.
- Sveiki, jūs abi, prieks jūs redzēt! Aiz Heizlas muguras smaidīja Nokmans. Viņš bija tērpies zaļā samta uzvalkā un havajiešu kreklā ar sarkanu papagaili. Mollija bija pārsteigta viņa vācu akcents izzudis, un tagad viņš atkal runāja savas dzimtās Čikāgas izloksnē.
Vienīgais no Laimes nama, kas nenāca klāt, bija Rodžers. Mollija pamanīja viņu desmit metrus tālāk, kur viņš sarunājās ar palmu. Šķita, ka zēns nemaz nemana Kornēliju, kas traki auroja un meta lokus ap viņu, kliegdams: Bēē mans, bēēē mans, bēēēēēē mans!
Sinklērs devās viņu nomierināt.
Fotoaparātu zibšņos visi kāpa uz īsā, sarkanā paklāja kinoteātra priekšā. Zvaigznes jau sāka ierasties. Herkuless Stouns noskūpstīja Trinklberijas kundzes roku un pavadīja viņu aiz barjerām, gar kurām drūzmējās gavilējoši fani. Trinklberijas kundze mirkšķināja skropstas un māja tiem, it kā pati būtu karaliene. Kosmosa Dūzis stādījās priekšā Heizlai. Karalis Alnis devās iekšā kopā ar Sintiju, un Stefānija Gulaša paņēma pie rokas sarkstošo Nokmana kungu un Gordonu. Dastijs Goldmans ieveda iekšā Džinksu un Rūbiju, Sinklērs tika galā ar Kornēliju, Rokijs sadraudzējās ar Biliju Bobu Bimblu, un Mollija ar lielu prieku devās kinoteātrī kopā ar Džemmu, Geriju un Primo Sellu.
Petula un Glorija Hīlhārta izturējās kā īstas profesionāles, kādas viņas arī bija. Petula aprēja aplaudējošo pūli, pēc fotogrāfu lūguma notupās uz pakaļkājām un ļāva Glorijai sevi smacēt smaržpilnās mīļuma izpausmēs. Viņa patika visiem.
Filma bija Džino Puči pašlaik labākais darbs. Un, bez šaubām, pašas aizraujošākās epizodes tajā izpildīja Petula. Visi aplaudēja un gavilēja it īpaši tad, kad viņai un Glorijai ar izpletni bija jālec no degošas lidmašīnas.
Pēc pirmizrādes visi kopā ar hipnotizētajām zvaigznēm devās uz svētku vakariņām.
Losandželosā ir lieliski restorāni. Tur var nobaudīt japāņu, ķīniešu, taizemiešu, spāņu, angļu, meksikāņu, indiešu, marokāņu, persiešu un vienmēr, protams, amerikāņu ēdienus. Taču tas restorāns, ko Primo Sells bija pasūtījis svinībām, bija franču. To sauca Oranžērija, un tā šefpavārs bija ļoti slavens. Šeit varēja atrast omāru biezeņzupu un gliemenes ķiploku mērcē, sarežģītas mērces un ēdienus, kuru pagatavošanai nepieciešamas vairākas stundas, īstus ceptus kartupeļus, suflē torņus un piesūcinātus pudiņus.