Ūdenspļavu ceļš izrādījās šaura, bruģa klāta ieliņa, kas veda pāri tiltam un tad nogriezās pa labi. Četrpadsmitais numurs bija savrupmāja ar skatu uz līci, kas atradās starp citām ļoti vecām mājām. Mollija pieslēja velosipēdu pie mājas fasādes un, satvērusi lauvas ķepas veidā izlieto klauvēkli pie durvīm, divreiz pieklauvēja. Atrāvusi jakas rāvējslēdzēju, viņa palūkojās uz savu T kreklu un pamanīja, ka tas pusdienlaikā ir nosmulēts. Meitene centās netīrumus nosūkāt, kad durvis lēni atvērās. Mollija ļāva kreklam atkrist no mutes.
Viņai pavērās šokējošs skats tēls no kādas šausmu filmas, kam mugurā tomēr bija Lusijas Ļoganas kārtīgie plisētie svārki, blūze ar balto apkaklīti un vienkāršā zilā jaka. Visa galva bija ievīstīta baltos apsējos, izņemot elegantā mezglā sapīto matu šķipsnu pakausī. Mollija saskatīja Lusijas Ļoganas pazīstamās zilās acis un lūpas, bet pārējo sejas daļu sedza apsēji.
Lusija stāvēja, balstoties uz kruķiem. Viņas kreisā kāja bija ieauta čībā, bet visu labo kāju klāja ģipsis, un no ieģipsējuma rēgojās ar sārtu laku klātie kāju nagi.
Mollijai sākumā atkārās apakšžoklis, un kādu brīdi viņa stāvēja kā apdullusi.
- Ak, Mollij, man tik ļoti žēl! Protams, tu ļoti pārbijies.
Mollija pamāja un tad izmocīja: Vai ar tevi viss kārtībā? Kas noticis?
Lusija izliecās pa durvīm un nervozi palūkojās uz visām pusēm. Tad viņa ierāva Molliju iekšā.
- Es tev visu izstāstīšu, bet ātri nāc iekšā man sāk salt kājas.
Mollija attapās nelielā priekšnamā. Uz pusapļa formas ķirškoka galda klusi tikšķēja pulkstenis. Tam pretī svārstu šūpoja senlaicīgs sienas stundenis. Kad Lusija paņēma Mollijas jaku un uzkāra to uz krēsla atzveltnes, meitene sajuta grauzdētu maizīšu smaržu un pie sevis domāja, kāpēc gan namamāte izturas tik aizdomīgi.
- Nāc siltumā! mudināja Lusija, neveikli manevrējot ar kruķiem, un, pagājusi garām šaurām kāpnēm, pavadīja
Molliju ļoti tīrā virtuvē. Tā bija tik nevainojami tīra, ka Mollija palūkojās uz savu nosmulēto T krekla priekšpusi un vēlējās, kaut būtu uzģērbusi ko citu.
- Sēdies! Lusija laipni sacīja, aicinot Molliju apsēsties uz pusmēness veida ķebļa pie loga ar skatu uz līci. Vai dzersi tēju?
- Ē, labāk apelsīnu biezsulu, ja tev ir, atbildēja Mollija, neuzdrīkstoties prasīt apelsīnu sulas koncentrātu, kuru viņa būtu dzērusi labprātāk. Viņa negribēja, lai Lusija uzskatītu viņu par savādu.
- Labi, atbildēja Lusija un uzlika vārīties tējkannu.
Mollija sēdēja uz ķebļa, iespiedusi plaukstas starp ceļiem un cenšoties neskatīties uz Lusijas apsaitēto galvu un ieģipsēto kāju. Kādas briesmas tad ar viņu ir notikušas? Mollija nezināja, ko teikt, un viņas plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa nervozēja. Klusumu pārtrauca Lusija.
- Mollij, ļoti atvainojos, ka netiku tevi meklējusi. Tu droši vien domāji, ka atgadījies kas īpašs, un brīnījies, kāpēc tevi nemeklēju. Ir divi iemesli. Pirmkārt, manā dzīvē ir noticis kaut kas ļoti nopietns, par ko es nevienam nedrīkstēju stāstīt. Otrkārt tas negadījums. Mana automašīna aizdegās. Mana seja ir nopietni apdegusi. Joprojām nespēju kārtīgi paēst zupa jāsūc ar salmiņu un jāēd cepumi, kas šķīst mutē. No dūmiem bojāta rīkle. Kā jau tu dzirdi, ir cietusi arī balss. Varbūt tā būs aizsmakusi vienmēr un es nemūžam vairs nespēšu izdziedāt augstos toņus. Ārsti saka, ka rētas sejā paliks uz mūžu un ari mati vairs neaugs tur, kur tiem jāaug. Bet, un viņa šķībi pasmaidīja, es priecājos, ka esmu dzīva, un tagad vairs neuzskatu, ka dzīve mums ir dota pašsaprotami.
Mollija neveikli klusēja. Pēdējo mēnešu laikā viņa bija apvainojusies par to, ka Lusija viņu aizmirsusi. Mollija taču nemūžam nebūtu iedomājusies, ka ar Lusiju noticis kaut kas tik briesmīgs. Nu viņa kaunējās par savu egoismu.
- Neņem galvā, ka tu ar mani nesazinājies, Mollija strauji teica. Zini, es jau uztraucos par to, kur tu esi pazudusi, bet man bija jārūpējas par bāreņu namu par remontiem un visu pārējo. Un tas viss varēja notikt, pateicoties tev, Lusij. Tagad viss ir kļuvis labāk. Visi ir priecīgāki. Un arī skolā ir kļuvis labāk, jo Todlijas kundze ir to pametusi. Nu, īstenībā viņa tika padzīta.
- Dzirdēju, ka tas noticis tāpēc, ka Todlija visiem stāstījusi, cik šausmīga skolotāja viņa esot, sacīja Lusija.
- Un tāda jau viņa arī bija, paskaidroja Mollija, cerot, ka Lusij ai nebūs iebildumu pret to, ka viņa hipnotizējusi rupjo Todlijas kundzi, lai skolotāja tā izturētos. Bet es vairs neesmu hipnotizējusi nevienu kopš brīža, kad pirms Ziemsvētkiem izkāpu no lidmašīnas, Mollija piebilda. Viņa cerēja, ka šāda pašaizliedzība atstās iespaidu uz Lusiju, taču bibliotekāre pievērsa viņai ciešu skatienu.
- Tu to vairs nedari? Kāpēc? Vai tad tev neko nevajag?
Mollija jutās kā atsviesta atpakaļ.
- Es nu es nemaz par to nedomāju. Es apsolīju Rokijam, ka vairs ar to nenodarbošos.
- Ak dievs! Lusija apklusa. Tad viņa teica: Paņem dzērienu un šos cepumus! Ejam uz dzīvojamo istabu!
Bibliotekāre izkliboja cauri vēl vienām durvīm. Mollija viņai sekoja, un šīs telpas iekārtojums lika viņai novērsties no Lusijas apsējiem. Telpa bija iekārtota hipnotizēšanai.
Istabas vidū bija galdiņš ar varā izstrādātu riņķveida spirāles inkrustāciju. Mollija aplūkoja ornamentu. Tas viņai atgādināja līdzīgu spirāli uz svārsta, kas viņai reiz bija piederējis. Šķita, ka vara inkrustācija liek viņai vērst skatienu uz punktu galdiņa centrā. Pēkšņi viņa izjuta atvieglojumu. Viņa strauji izšāva: Vai šis ir hipnozes galdiņš?
- Varētu būt, atbildēja Lusija.
- Šoreiz es tevi pieskatīšu, Mollija smaidot sacīja. Neticu, ka novembrī bibliotēkā tu varēji mani tik viegli hipnotizēt.
- Kā jau teicu, es gribēju, lai tu atrodi grāmatu, taisnojās Lusija. Neuztraucies, man vairs nekad nevajadzēs tevi hipnotizēt!
- Nu jau es esmu pārāk modra, lai mani kāds spētu hipnotizēt, teica Mollija, velkot ar pirkstu pa varā inkrustēto spirāli. Vismaz man tā šķiet.
Un Mollijai laikam bija taisnība. Viss telpā viņai atgādināja hipnozes neiedomājami lielās iespējas. Virs kamīna jautrās uguns karājās kāda melnā frakā un cilindrā tērpta karalienes Viktorijas laika vaigbārdaina džentlmeņa portrets. No viņa vestes augšējās kabatas kūļājās zelta ķēde, kuras galā bija mirdzošs kabatas pulkstenis. Mollija mirklī pazina veco vīru no attēla Hipnozes grāmatā.
- Jā, tas ir pats dižais doktors Ļogans, teica Lusija, atslīgstot krēslā. Visu šo telpu pilda viņam piederējušās lietas, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Piemēram, šis galds, un uz kumodes tev aiz muguras ir tas pats pulkstenis, kas attēlots portretā. Viņš to izmantoja kā svārstu. Ļogans braukāja pa visu Ameriku un tā ari sapelnīja milzu bagātību. Man ir daudz attēlu, kuros redzams viņš un viņa ceļojošā hipnozes izrāde. Un te ir arī viņa miniatūro pulksteņu kolekcija. Paskaties!
Mollija piegāja pie kumodes. Tur bija sudrabā ierāmētas un ar sēpiju tonētas karalienes Viktorijas laika fotogrāfijas. Vienā no tām redzams pats doktors Ļogans uz skatuves, teatrāli pozējot blakus kādai īpašai ainai. Uz diviem krēsliem, nolikusi galvu uz viena un kājas uz otra, gulēja kāda sieviete. Viņas augumu nebalstīja pilnīgi nekas. Garā kleita bija sacēlusies gaisā kā atvērts lietussargs, neskarot grīdu, un viņa bija stīva kā dēlis. Mollija zināja, ka tas ir hipnozes triks Cilvēks dēlis. Citā fotogrāfijā ar nosaukumu Braiersvilas Parks bija attēlota milzīga māja ar lielām kolonnām fasādes durvju priekšā un augstiem pakāpieniem, kas ved lejup uz grantētu piebraucamo ceļu.