Tas bija jauks vakars. Pasūtīšana notika haotiski, jo neviens nesaprata ēdienkarti franču valodā, bet viss bija brīnumgards, un viesi pieēdās arvien vairāk. Mollija un Rokijs dega nepacietībā uzzināt, kā klājies pārējiem.
- Kreigs sērfo tiešām labi, stāstīja Džinkss, stumdams mutē čipsus. Bet viņš teica, ka sākumā juties kā tualetē aizskalota muša. Drīz es arī iemācīšos. Vienīgi nezinu, vai mēs vēl būsim šeit. Džinkss pagriezās pret Trinklberijas kundzi. Vai mēs vēl ilgi paliksim Kalifornijā? viņš jautāja.
Čalas ap galdu aprāvās, jo bāreņu nama bērnu ausis kā radari reaģēja uz Džinksa spalgā balsī izteikto jautājumu. Visi apklusa.
- Nu… čap-čap… Trinklberijas kundze stostījās salātiem pilnu muti, es tiešām nezinu. K-kā jūs visi domājat? Mollija un Rokijs tagad ir atgriezušies. Varbūt mums ir p-pienācis laiks doties mājās. Mēs taču n-nevaram gaidīt, lai Sinklēra kungs m-m-mūžīgi maksātu par mūsu uzturēšanu. Un Simons v-varēs pelnīt sev iztiku, ja n-nokārtos atslēdznieka pārbaudījumus Braiersvilā.
Primo Sells viņu pārtrauca. Jūs visi varat nākt un palikt pie manis, viņš aicināja.
Trinklberijas kundze sāka klepot, jo salātu lapa bija iesprūduši rīklē. Nokmana kungs uzsita viņai pa muguru.
- Protams, arī jūs un Nokmana kungs esat gaidīti, teica Primo. Ja nu vienīgi vēlaties dzīvot kur citur, bet man šķiet, ka bērniem jūsu pietrūktu, ja jūs dzīvotu tālāk par vārtu namiņu.
- Jā, tā ir laba doma, priecājās Trinklberijas kundze. Vai piekriti, Simon, mīļais?
- Vienīgā problēma ir tāda, ka mums ir vesels lērums dzīvnieku un putnu, teica Nokmans.
- Jā, man tagad ir trīsdesmit trīs peles, palielījās Gerijs. Patiesībā es domāju, ka Murskuļbumbai teju, teju būs bērni.
- Mana māja ir milzīga. Mēs varētu tur iekārtot zoodārzu, Primo nepalika atbildi parādā.
Tika nolemts balsot. Visi gribēja apmesties pie Primo. Šķita, ka jautājums izlemts. Tad Mollija atcerējās Rodžeru, kas sēdēja zem apelsīnu koka pie restorāna ieejas.
Rodžers no bļodiņas ēda pekanriekstus.
- Kā tev iet, Rodžer? Mollija klusi apjautājās. Rodžers apveltīja viņu ar viltīgu skatienu un pameta viņai zilu papīra lidmašīnu.
Mollija to atlocīja. Iekšā kricelīgā rokrakstā bija rakstīts:
Man ļoti žēl, bet es zinu pārāk daudz
- Zini pārāk daudz par ko, Rodžer?
Rodžers skumji uzlūkoja viņu. Pārāk daudz par viņšviņa, zēns sērīgi novilka.
Mollijas prātu pildīja atmiņas par citām Rodžera rakstītajām papīra zīmītēm.
Ātri sūtiet palīdzību! Citplanētieši apēduši manas smadzenes!
Uzmanieties! Smadzeņu simtkāji ir klāt!
Nespried par ķermeni pēc ādas!
Mollija iedomājās zaķi Kornēlija izcirpto krūmu kolekcijā. Vai tas bija trakais marta zaķis? Vai tas attēloja Rodžeru?
Tīri instinktīvi Mollija apturēja pasauli. Viņa saņēma Rodžera roku un raidīja tajā aukstumu, lai viņš varētu kustēties, un dziļi ielūkojās zēna samulsušajās acīs.
- No šī brīža, viņa teica, tu, Rodžer, vairs neatradīsies neviena cita varā. Tu būsi tu pats. Tad viņa papildināja sakāmo ar veco, noderīgo paroli: Pilnīgi precīzi.
Pēc šiem vārdiem Rodžers samirkšķināja acis un stiklainais skatiens viņa acīs pagaisa.
Mollija atkal ļāva pasaulei kustēties. Rodžers palūkojās apkārt un satvēra Mollijas roku, it kā viņam būtu grūti noturēt līdzsvaru. Viņš izskatījās pilnīgi zaudējis orientāciju, it kā telpā viss karātos kājām gaisā. Tad viņš uzlika roku uz krūtīm, it kā pārbaudot, vai vēl ir dzīvs. Vienā mirklī viņš aptvēra, kas noticis.
- Ak, paldies, Mollij! Mollij, tu mani izglābi! Rodžers iesaucās. Viņš aplika rokas Mollijai ap kaklu un cieši to apkampa. Viņš smaržoja pēc lapām, koka mizas un zāles.
- Es biju ieslodzīts pats sevī tas bija šausmīgi! viņš šņukstēja. Visu laiku es centos to pateikt, bet es nespēju sazināties ar citiem. To izdarīja Kornēlijs. Viņš man uzsūtīja arī halucinācijas. Viņš hipnotizēja mani, lai es domātu, ka mani vajā balsis. Tas bija tik biedējoši! Es tev nevaru izstāstīt, cik biedējoši tas bija.
- Neuztraucies, Rodžer, tagad viss būs labi! mierināja Mollija, atbildot viņa apskāvienam.
- Paldies, Mollij! Rodžers elsoja. Tu mani atbrīvoji. Paldies, paldies, paldies! Uz brīdi Rodžers bija kā pielipis Mollijai. Tad viņš to atlaida un saņēma galvu rokās.
- Tad tu biji uzzinājis pārāk daudz par Kornēliju Ļoganu? minēja Mollija. Kā tev tas izdevās?
- Tu jau atceries, kā man patika rakņāties atkritumu urnās, stāstīja Rodžers, nu, un reiz es tā rakņājos bibliotēkā Lusijas Ļoganas papīrgrozā. Es atradu Kornēlija
Ļogana rakstītos rīkojumus. Es redzēju Lusīju Ļoganu strīdamies ar viņu. Viņi izskatījās tik līdzīgi. Tas bija savādi. Es redzēju, kā viņš iestumj Lusiju automašīnā. Viņa tika aizvesta. Kornēlijs mani pamanīja. Es zināju pārāk daudz. Viņš mani nohipnotizēja. Es biju traks daudzus mēnešus.
- Tagad vairs neesi, Rodžer, teica Mollija.
Mollija domāja par Forestu. Šoziem viņa rokās tiks nodoti divi bezprāši. Rodžeram, tāpat kā Primo, nāksies palikt šeit kopā ar Forestu, līdz viņš būs atlabis. Lēmums kļuva pavisam skaidrs visiem jāpaliek Losandželosā.
Tikai ne Mollijai. Mollijai bija jādodas prom. Mollija saprata drīz vien Primo Sells uzzinās, ka viņa ir tā meita, bet viņa tiešām vēl nebija tam gatava. Mollija gribēja dzīvot vienīgi ar domu, ka viņai ir tēvs, līdz pienācīgi iepazīsies ar to. Turklāt viņai bija jāpaveic kaut kas daudz svarīgāks.
Krietnu laiku vēlāk tajā pašā vakarā, kamēr visi ieradās Primo Sella pelēkajā mūra savrupmājā sajūsmā, ka tās tagad būs viņu jaunās mājas, Mollija, Petula un Rokijs stāvēja uz Losandželosas lidostas betona seguma. Savu vienīgo pasažieri gaidīja privāta lidmašīna, kuras asti greznoja melni zeltīts simbols.
- Man tevis pietrūks, teica Mollija.
- Man arī tevis pietrūks, atbildēja Rokijs. Vai esi droša, ka nevēlies, lai lidoju līdzi?
- Nē, Rokij! Tas ir kaut kas tāds, ar ko man jātiek galā pašai. Tev no tā nebūs nekāda prieka. Tev jāatpūšas. Un liekas, ka Bilijam Bobam Bimblam ļoti gribētos pamuzicēt kopā ar tevi. Tev tas jādara. Es drīz atgriezīšos.
-Ja vien tev šķiet, ka tā būs labāk, Mollij. Bet, ja tev mani ievajagas jebkāda iemesla dēļ, jebkurā laikā, pat nakts vidū, piezvani man!
- Es tā darīšu.
Abi draugi apkampās, un tad Mollija iesvilpās.
- Nāc, Petula!
Rokijs noskatījās, kā viņa labākā draudzene kāpj aug šup pa trapu. Tika iedarbināti motori, Mollija vēlreiz pa māja un prom bija.
četrdesmit ceturtā nodala
Lidojums mājup Primo Sella privātajā luksuslidmašīnā bija brīnišķīgs. Lidmašīnas galvenais salons bija iekārtots kā dzīvojamā istaba ar krēmkrāsas paklājiem, nelieliem galdiņiem un zaļiem ādas atzveltnes krēsliem.
Stjuarte bija ļoti laipna, un drīz jau Mollija ar dzērienu rokā bija piesprādzēta Petulai blakus. Ierēcās motori, un Losandželosa ar miljardiem elektrisko spuldžu un miljoniem gribētāju kļūt par zvaigznēm aizslīdēja zem viņiem.
Lidostā Molliju gaidīja automašīna, un drīz viņa jau plaša mersedesa aizmugures sēdeklī brauca pa lauku ceļiem.