Mollija nopētīja zelta kabatas pulksteni un tad pievērsa uzmanību mazajiem rokaspulksteņiem. Pie sienas blakus kumodei karājās vēl trīs pulksteņi. Viens apaļš, otrs bākas formā, trešais ar svārstu. Visi rādīja pareizu laiku
- Nekad neesmu redzējusi tik daudz pulksteņu vienā mājā, brīnījās Mollija.
- Nūjā, tu jau laikam nekad neesi bijusi pulksteņu kolekcionāra mājā, atbildēja Lusija. Pulksteņi atgādina, ka dzīve ir īsa un to nedrīkst izniekot.
Domājot par to, Mollija palūkojās pa logu. Un tikai tagad viņa ievēroja, ka Lusijas dārzs ir tas pats, kur aug dzīvnieku veidolos izcirptie krūmi. Turpat pie loga atradās zaķis un suns, aizšķērsojot saules stariem ceļu istabā.
- Vai! Es taču vakar skatījos uz taviem krūmos izgrieztajiem dzīvniekiem! Mollija spēji izsaucās. Un nemaz neaptvēru, ka tie ir tavējie. Vai tie ir nesen veidoti? Esmu bieži lūkojusies pāri upei no autostāvvietas, bet nekad neesmu tos redzējusi.
- Jā, nesen. Es nopirku jau izaugušus krūmus un tad pati tos apcirpu.
- Man patīk tas suns ar lielajām acīm, teica Mollija.
Lusija iesmējās.
- Tas bija domāts kā lemurs. Man laikam jāiet dārza skulptoru kursos.
Viņa pasniedzās pēc cepuma.
- Ņem pati, Mollij! Nespēju tevi apkalpot. Pēc tā negadījuma esmu pieņēmusies svarā. Esmu apēdusi simtiem cepumu.
Bibliotekāre pagrozījās brunčos un nedaudz pavilka vaļā rāvējslēdzēju.
- Krūmi tur iestādīti ar nodomu, viņa piebilda. Lai neviens nevarētu ieskatīties iekšā.
Pēkšņi Lusija izskatījās satraukta.
- Nemaz nezinu, kas mani šobrīd vēro.
Viņa brīdi klusēja. Un tad: Mollij!
Tas izklausījās nopietni.
- Man tev ir ļoti daudz ko stāstīt. Bet vispirms es vēlos dzirdēt visu, ko tu esi pasākusi pēc tam, kad izlasīji grāmatu. Un tad es tev pastāstīšu, ko esmu darījusi pati. Bet sāc tu! Es alkstu dzirdēt tavus piedzīvojumus.
- Protams, sacīja Mollija, gribēdama uzzināt Lusijas noslēpumus, taču arī vēlēdamās izstāstīt savus neticamos piedzīvojumus. Tā nu viņa sāka savu stāstu.
- Tas bija neiedomājami. Īstenībā tas bija pats labākais un sliktākais manā dzīvē vienlaikus…
Lusija Ļogana klausījās uzmanīgi, taču viņas interese par Mollijas piedzīvojumiem Braiersvilā un Ņujorkā nebija gluži tik liela, kā bija cerējusi meitene. Šķita, ka Lusiju Ļoganu daudz vairāk interesē tas, tieši ko un kā Mollija ir hipnotizējusi. Viņa uzdeva Mollijai konkrētus jautājumus par to, kā tieši meitene hipnotizējusi publiku Braiersvilas talantu skatē, lai gūtu uzvaru, kā Mollija hipnotizējusi aviolīnijas stjuartes un, galu galā, kā viņa hipnotizējusi Ņujorkas viesnīcas darbiniekus. Viņa vēlējās precīzi zināt, kā Mollija hipnotizējusi talantu aģentu Beriju Bregu, un viņu ārkārtīgi interesēja tas, kā Mollija sev pakļāvusi visu ņujorkiešu publiku izrādē Zvaigznes uz Marsa. Viņa vēlējās uzzināt visus sīkumus par paņēmieniem, ko Mollija un
Rokijs bija izmantojuši, aplaupot Šoringa banku pēc tam, kad Nokmans bija viņus šantažējis. Lusijas jautājumi bija tik sīki, ka likās viņa Molliju eksaminē.
- Un tā, viņa beigās sacīja, tu visu naudu un dārgakmeņus atdevi bankai. No tavas puses tas bija ļoti godprātīgi. Ne visi būtu tā rīkojušies.
Mollija neteica neko. Viņas pirksti automātiski pasniedzās pie dimanta, kas karājās ap kaklu. Viņa nolēma pagaidām Lusijai neko par to neteikt. Viņa negribēja, lai Lusija padomātu par viņu ko sliktu.
- Lusij, viņa jautāja, noslaucījusi lūpas piedurknē, bet kā tad ir gājis tev? Tagad tev jāpastāsta par saviem piedzīvojumiem ar hipnozi.
- Protams, es to darīšu, atbildēja Lusija, pakampjot vēl vienu cepumu. Bet ne tagad.
No baltajiem apsējiem uz Molliju palūkojās Lusijas zilās acis, un viņa nopietni teica: Mollij, tagad nav laika maniem stāstiem. Tas īpašais uzdevums, kura dēļ es biju spiesta atstāt bibliotekāres darbu, ir ļoti nepatīkams. Tieši tā dēļ es līdz šim ar tevi nesazinājos. Es negribēju iesaistīt tevi, jo tu varētu tikt pakļauta briesmām. Taču nu ir pienācis laiks, lai tu zinātu, kas notiek.
Lusija dziļi ieelpoja.
- Tu droši vien domāji, ka atnāksi vienkārši padzert tēju, bet es tevi aicināju, lai lūgtu paveikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Es ārkārtīgi atvainojos, taču citas iespējas nav. Laika vairs nav daudz.
Mollija norija kamolu kaklā. Viņai nemaz vairs nepatika tas, kā izvērsusies pēcpusdiena.
Lusija piecēlās. Lūdzu, nāc man līdzi!
Mollija sekoja Lusijai ārā no dzīvojamās istabas pa gaiteni, kurā karājās vēl kāds ducis pulksteņu. Uz pagrabu veda kāpnes. Lusija lēni kliboja lejup.
Kāpņu galā bija durvis ar četrām atslēgām, no kurām divas bija šifra atslēgas, bet divas atslēgas ar slēdzeni. Mollija vēl nodomāja: kam gan nepieciešami šādi drošības pasākumi.
Te ir noslēpumi, teica Lusija, kas jāglabā. Noslēpumi, kas varētu tevi interesēt. Nāc iekšā!
SESTĀ NODAĻA
Pagraba telpa nebūt nebija tāda, kādu to bija iedomājusies Mollija. Bibliotekāres tēls viņai līdz šim bija asociējies ar grāmatu plauktiem un kartītēm, nevis ar augstākās tehnoloģijas aprīkojuma telpu un metāla plauktiem. Pie gala sienas bija plazmas ekrāns. Apslēptās griestu spuldzes izgaismoja pelēko paklāju un apspīdēja galdu telpas vidū, uz kura atradās balta tastatūra, datorpele, samtains peles paklājiņš un divi miniatūri japāņu koki puķu podos. Zem baltā ekrāna bija stiklota vitrīna. Tajā novietoti seši pāri mazu, krāsainu kurpīšu.
- Ak, tās ir senas ķīniešu lotosa kurpes! paskaidroja Lusija, redzot, ka Mollija uz tām skatās. Dažu vecums sniedzas Dienvidu Tangu dinastijā 920. gadā mūsu ērā. Tās valkāja meitenes, kurām bija apsaitētas kājas, lai tās neaugtu lielākas. Vai nav skaistas?
- Vai tu savos… piedzīvojumos esi devusies uz Ķīnu? vaicāja Mollija, kurai dīvainās, mazās kurpītes bija uzdzinušas zināmu neomulību.
- Nē. Lusija apsēdās hromētā grozāmā krēslā un norādīja Mollijai, lai apsēžas otrā. Viņa ieslēdza datoru. No sienas, kas bija izveidota kā datora ekrāns, atskanēja klusa dūkoņa un parādījās faili ar dažādiem nosaukumiem.
- Mollij, Lusija iesāka, cenšoties ieturēt svinīgu toni, es aizgāju no darba bibliotēkā, jo pirms kāda gada kaut ko atklāju. Un pēdējo mēnešu laikā izmantoju ik brīvu brītiņu, lai to izpētītu. Pasaulē notiek kaut kas ļoti biedējošs. Tas ir kaut kas tāds, kas skars gan tevi, gan mani, gan ikvienu.
Mollija saprata lai nu kas tas arī būtu, viņa negrib par to neko zināt. Kamēr Lusija ekrānā uzklikšķināja uz kāda faila, Mollija noslaucīja džinsos mitrās plaukstas. Faila nosaukums bija Losandželosa. Tajā parādījās avīzes Los Angeles Times pirmā lappuse. Virsraksts kliedzošs: "Nolaupīta mazā zvaigzne Deivīna Natela!" Mazā aktrise, apkampusi kucēnu, smaidīja pār visu seju.
- Domāju, ka esi par to dzirdējusi, teica Lusija. Policija neko nevar atrast. Nabaga meitene ir pilnīgi pazudusi.
- Nabaga Deivīna, nopūtās Mollija. Nebija jau nekāda jaukā, taču ceru, ka ar viņu viss ir labi.
- Domāju, ka nav vis, sacīja Lusija. Un tāpat arī noprotu, ka policija šo nolaupīšanas gadījumu neizmeklē tik rūpīgi, kā vajadzētu. Es uzskatu, ka Deivīnu nolaupījis kāds, kuram ir liela ietekme uz policiju, un tāpēc nepastāv nekāda iespēja, ka viņš jelkad varētu tikt atrasts.