Izgriezu no vēl trīcošā ķermeņa lielu gaļas gabalu, uzvēlu to uz pleca un devos ceļā. Asinis pilēja uz ādas krekla, pirkstos sajutu lipīgas sarecējušas asinis. Tomēr neapstājos ne pie viena strauta, lai nomazgātu tos. Svarīgāk bija līdz tumsai nokļūt mājās — pašdarinātā zaru būdā, kuras būve prasīja vairākas nedēļas.
Sēdēju pie ugunskura. Laikiem, kad uz nūjas cepinātās gaļas sula iešļakstēja liesmā, ogles čurkstēja. Tumšajā biezoknī aizdegās dzeltenas uguntiņas — briežgaļas smaka pievilināja bezmaksas cienasta tīkotājus. Aizraidījis tumsā dažas lodes, no jauna ķēros pie Kanta. Sārta atblāzma darbīgi lēkāja pa dziļdomīgām filozofiskām abstrakcijām, un, kad uguns pamanīja mani domājam ko gluži citu, tā nekaunīgi nolaizīja balto papīru ar sarkanu mēli. Nezinu, kāds velns mani dīdīja, bet es vis nemetos glābt Kantu. Iemetu grāmatu liesmās: «Še, rij!»
Gan veltīgās pūles atrast pie filozofiem izskaidrojumu tam, kas ar mums notiek, gan nožēlojamais mēģinājums izpirkt savu vainu cilvēces priekšā ar vientulīgu mednieka dzīvi šķita man tikpat bezjēdzīgs kā viss, kas noticis pēdējos desmit gados. Franciskāņu ordeņa mūks, Losve- gosas spēļu namu inventārs, laikrakstu korespondents Vjetnamas kaujlaukos, Antarktīdas ekspedīcijas loceklis, - «General Motors» sacīkšu braucējs — kādas tik spraugas netiku izmēģinājis, lai izlīstu no savas ādas.
Un, kad sārta dzeltenīgajā blāzmā parādījās velna — kārdinātāja tumšais siluets, biju jau līdz galam nobriedis. Pastāvēja tikai divi veidi aizmirst šo-nolādēto ādu — vai nu izurbt to lodēm (šī izrāde prasīt prasījās pēc skatītājiem), vai, uzvelkot tai virsū civilizācijas svārkus, pazust starp mūsu debesskrāpju džungļu neskaitāmajām dzeltenajām uguntiņām. ^
— Kā jūs tikāt šurp? >— skanēja mans pirmais izbrīnītais jautājums. Helikopteru būtu sadzirdējis, pie tam savu būdu biju uzcēlis tādā vietā, kur nolaisties varēja vienīgi eņģelis. Parasti pilots uz labu laimi nometa man pastu, un es atkarībā no noskaņas vai nu ielingoju to neizlasītu ugunī, vai arī ļāvu satrunēt kokā, kur tas aizķēries.
— Kājām. Esmu izsalcis kā vilks, — Laionels Mars, ne- palūdzis man atļauju, izvilka manai jostai piekārto nazi un ar vienu cirtienu nogrieza vēl pusjēlas brieža gaļas šķēli.
Nebiju viņu redzējis vairākus gadus un tagad nezināju, par ko vairāk brīnīties. Vietējo briežu gaļa ir pacieta, man pašam, neraugoties už vesela gada praksi, nekad nav izdevies nogriezt gabalu ar pirmo vēzienu. Nebiju iemācījies arī ēst gaļu gandrīz jēlu, turpretī Laionels darīja to ar manāmu baudu. Mīklains šķita arī tas, ka viņam pieticis uzņēmības nostaigāt kājām desmit jūdžu, pie tam tumsā, nesaburzot un nesaplēšot savu dakrona uzvalku. Jauna bija arī vēlīgas cietsirdības izteiksme, kas dažu sieviešu acīs droši vien iecēla Laionelu skaistuļa kārtā. Bet visvairāk brīnījos par vienu — blakus man sēž cilvēks, pirmais šai rudenī.
— Ar ko tad Mefistofelis cer nopirkt mani šoreiz? — apvaicājos. Kāpēc viņš nebija ieradies pats, likās saprotams bez īpašiem paskaidrojumiem. Pēc bargas desmit gadu ilgas cīņas, kad cīkstējāmies uz dzīvību un nāvi par manām tiesībām paiet secen lieliskajai nākotnei, ko viņš
' bija man iecerējis, Mefistofelis bijās no manis. Bez tam viņa gados iziet kājām nepieejamības zonu, ar kuru biju nošķīries no divdesmitā gadsimta, līdzinātos mocekļa varonībai.
— Jūs viņu slikti pazīstat, Trīd, — Laionels pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem. Pastāvīga saskarsme ar Mefistofeli bija uzspiedusi savu zīmogu viņa ārējām izdarībām — tas pats pusvēlīgais, pusaugstprātīgais smaids, tā pati ārējā labsirdība, kuru viegli varētu noturēt par vienaldzību. Noslīpēta vientulības asajās šķautnēs, mana iekšējā redze pamanīja arī būtisku atšķirību. Mefistofelis bija pašreizējā laika pareģis, Laionels — nākamībai pievērsts pravietis.
— Erkvuda kungs būtu atkūlies šurp kaut vai rāpus, ja vien zinātu, ka tas kalpos gala mērķim. Gandrīz visiem liela mēroga ļaudīm ir Ahileja papēdis. Viņam tā ir īpaša godkāre. Būtu es Erkvuda kunga vietā, jūs jau sen vairs neatrastos starp dzīvajiem. Jums taču zināms, ka saskaņā ar testamentu viņš jūsu nāves gadījumā kļūst par aizbildni jūsu radiem. Jūsu brālēnam tas nozīmētu vienīgi teorētisku bagātību, bet Erkvuda kungam — ne ar ko neierobežotu milzīgu varu līdz mūža galam. Bet viņam vaja
dzīga dvēsele, jūsu dvēsele, tas viņam kļuvis par māniju, lidz pat nāvei nekas nepiespiedīs viņu atzīt sevi par uzvarētu.
— Tieši tas ir mana mūža lāsts, — sacīju, lūkodams ar nazi gaļu, tad iemetu ugunī sausus zarus.
— Šis lāsts ne vienu reizi vien glābis jums dzīvību, — Laionels sausi atcirta. — Vai esat jautājis sev, kāpēc Vjetnamā vjetkongieši nekad neuzbruka tām bāzēm, kur atradāties jūs?
Jā, arī tādi brīnumi bija Mefistofelim pa spēkam. Kamēr risinājās lielais karš par Rietumu prestižu, Mortonu impērija izmantoja visu savu naudu un ietekmi maza separāta kara vešanai. Katru rajonu, kurp devos kā korespondents, nedēļu iepriekš mūsu aviācijas bumbas nepārtraukti apstrādāja. Grūti saskaitīt, cik vjetnamiešu gājis bojā, lai Trīdentam Mortonam nenokristu no galvas neviens matiņš! Godīgi sakot, braucu turp ne tikai tādēļ, lai iztukšotu līdz dibenam glāzi ar «Asiņaino Mēriju», ko mūsu laiks tik prasmīgi sajauc no politikas džina un asinsvadu tomātu sulas. Iespējams, ka zemapziņā meklēju savu nāvi. Mefistofeļa pastāvīgā gādība bija laupījusi man pat šo prieku.
— Kā tad šoreiz saucas ēsma? — vēlreiz jautāju.
— Telemortons. Jauna veida televīzija. Jūs būsiet vadītājs. Pasaule darbībā — nekādu pārraižu mājsaimniecēm, garlaicīgu pēdējo ziņu, nekādas pļāpāšanas. Ugunsgrēks, zemestrīce, bankas aplaupīšanas, demonstrantu sadursme ar policiju, kara operācijas, autokatastrofas — tas viss pašu mājās, gandrīz vienlaikus ar notikumu, pat ja tas risinājies tūkstoš jūdžu attālumā. Nav slikta ideja, ko?