Izgājām helikoptera prožektoru spilgti apgaismotā pļavā. Helikopters bija pa pusei sarkans, pa pusei melns, ar milzu burtiem pāri bortam:
TELEMORTONS SAVIENOTĀS VALSTIS 531
Jau grasījos iekāpt, kad ieraudzīju viņus. Viņi stāvēja mežmalā, gandrīz saplūzdami ar kokiem, — divdesmit aizsargkrāsas virsvalkos ietērpti nekustīgi stāvi. Katram pāri vienam plecam karājās vismodernākais ātršāvējs automāts, pāri otram —• loks un stops ar bultām. Tas bija tik dīvaini, ka es pat neiesmējos. Kā sliktā filmā, kur senie romieši, stāvēdami vara apkaltajos kaujas ratos, sacīkšu laikā atvēsinās ar košļājamo gumiju.
— Kādam velnam viņiem loks? — beidzot tomēr apvaicājos, un tad jau pats sapratu. Visu šo laiku viņi bija sev sagādājuši uzturu tādā pašā vīzē kā es, bet lodes būtu viņus nodevušas.
Iekāpu helikopterā pirmais. Laionels, mazdrusciņ aizkavējies, nevērīgi pavicināja roku, un es ieraudzīju kaut ko jau pilnīgi neiedomājamu. Indiāņi saliecās ceremoniālam sveicienam. No filmām (mūsdienu cilvēku izglītība pa pusei iegūta, kino apmeklējot) zināju, ka tādā veidā senos laikos sveicinājuši cilts virsvadoni. Bet kāds tam sakars ar mani, Trīdentu Mortonu?
Mēs stateniski uzšāvāmies gaisā, un tai pašā mirklī apkārt nosvilpa it kā milzīgs gājputnu bars.
— Nebaidieties, Trīd! — Laionels pasmīkņāja. — Tas ir tikai salūts.
5
Stāvēdams zem dušas, pa vannas istabas durvju spraugu vēroju, kā viņa uzvelk zeķes. Mati, rada ugunīgai komētas astei, krita līdz pat gurniem. Adai bija tā liegi pienainā atēna, kāda parasti mēdz būt rudmatēm. Caurspīdīgā melnā zeķe aizlīda līdz sarkanajam un kopā ar balto izveidoja gleznu, kas liks Telemortona skatītājiem zaudēt prātu. Tora Valesko skaitījās mūsu galvenā zvaigzne, un nav izslēgts, ka tieši tas iespaidoja manu lēmumu.
Gadījās īss brīdis Sietlas lidostas trokšņainajā restorānā, kad tikko nemetos bēgt.
Pati ideja piesātināt pārraides ar vardarbības ainām jau sen bija kārdinājusi mani. Jau pirms laba laika, īpaši pēc Vjetnamas, man radās pārliecība, ka šī ārprātīgā pasaule, ja tā vispār dziedināma, tad vienīgi ar paša ārprāta zirga tiesu. Man tēlojās — ļaudis, ielaizdami ar Telemortona palīdzību savos dzīvokļos briesmas, kas līdz šim slēpušās uz ielām, citās pilsētās, aiz svešām jūrām, galu galā apjēgs šī pašnāvnieciskā laikmeta šausmas.
Bet restorānā redzēju jaunu cilvēku sistemātiski iekaustām savu meiteni vakariņotāju smieklu pavadībā un tad nodomāju, ka laiks uzskatāmiem mācības līdzekļiem droši vien jau sen nosebots. Nosebots taj"ā uzvaras karogiem greznotajā gadā, kad Pirmais Pasaules Karš tika svinīgi pasludināts par pēdējo.
Un tad Laionels vispirms ar nevīžīgu aperkotu notrieca jaunekli zem galda, bet pēc tam izvilka no kabatas Toras fotogrāfiju. Poza bija gandrīz tāda pati kā patlaban, uzņēmums stereoskopisks, un, iegrimdams viņas lieliskā ķermeņa sākotnēji aukstasinīgā aplūkošanā, negaidot gandrīz vai aizrijos zem brāzmainas sarkanas bangas.
— Iespējams, Mefistofelis, izspēlēdams toreiz savu iemīļoto triku, izdarījis mums labu pakalpojumu, — no- bubināju, noberzdamies ar raupjo, kā elektrības piestrā- voto dvieli.
— Tu ar mani runāji? — Tora vaicāja. — Viņa bija jau pa pusei apģērbta — vismaz tāds iespaids rastos nezinātājam. Patiesībā viņai šovakar jāstājas skatītāju priekšā tieši šajā īsajā melnajā tunikā, ko rokassprādzes pagrieziens, likdams iedegties audumā ieaustajām mikr6stiep- lēm, pārvērstu sarkanā ugunsgrēkā. — Ak tā, neesi vēl atmetis nekam nederīgu parašu sarunāties pašam ar sevi? — Viņai bija savādi smiekli — vispirms skaņi iešāvās griestos, bet pēc tam, lēnām yizulodami, nolaidās kā ar izpletni. — Bet tagad tu taču vairs neesi viens.
Viņa pienāca klāt un ar visu ķermeni iespiedās manējā vēl pusmitrajā. Ik metālisku diegu sajutu kā ieaugušu savā ādā. Un tūlīt atmiņā atausa satikšanās — ne tā, pirmā, kas notikusi «VValldorf-Astoria» viesnīcā, bet otra. Tikko biju šķīries no franciskāniešu klostera, un, lai gan no miesas priekiem mūki sev nekā neliedza, viņu izsmalcinātā gaume pilnīgi izslēdza sievietes.
— Tu biji pirmā, kas man toreiz pagadījās ceļā, — pateicu. — Tas arī viss. Toreiz un tagad. Tātad nav iemesla būt iedomīgai.
— Neticu vis! — pārbaudīdama mehānismu, viņa pagrieza aproci. Telpā īsu mirkli it kā uzliesmoja lāpa. Bija tikai astotā stunda, un es vēl labi atcerējos laikus, kad tādā vēlā rudens vakarā varēja lasīt, neiededzinot lampu. Bet šajā gadu desmitā, kamēr biju prom, daudz kas mainījies. Ņujorkas pelēkais smogs kļuvis vai melns, turīgi ļaudis izgreznojuši savu namu jumtus ar ierīcēm gaisa filtrācijai.
Tēvs, paldies dievam, nomira pirms melnā smoga, Jbet es, uzskatīdams šo māju par īslaicīgu mitekli, neko negribēju grozīt. Kalpu jau sen nebija, vairums istabu atstāja morga iespaidu, un, kad reiz nejauši uzkūlos tēva personiskajam apartamentam, izrādījās, ka strādīgie zirnekļi izmantojuši vaterklozeta zelta podu par karkasu savam zirnekļu debesskrāpim.
— Netici? Kāpēc? — pavaicāju, vienlaicīgi ģērbdamies.
— Atminies, palūdzu Laionelam kaut ko nospēlēt uz klavierēm?
— Un tad?
— Kamēr viņš muzicēja, tu, pats to nemanīdams, visu laiku raudzījies uz manām rokām. Jau gribēju jautāt, vai neesi hiromants.
— Un tomēr gandrīz aizgāju tev secen, kad pēc mūka celles metos Brodveja virpulī. Kur tik daudz ūdens putek- šņu, tur grūti saskatīt atsevišķu lāsi.
Atkal atcerējos to aukaino nakti. Pirms tam .tika ne mazums dzerts, un visa šī nakts it kā līgojās aiz sarkaniem dzīviem aizkariem. Grimu viņas matos, smalkiem gredzentiņiem apviju tos sev ap pirkstiem, bet pēc tam mežonīgi plēsu, un Brodveja reklāmu satracinātie zibšņi kā artilērijas ugunis pātagoja manu gultas ierakumā iespiesto bezpalīdzīgo augumu. Bet pēc tam gaidīju viņu pie Rokfellera Centra aktieru ģērbtuves durvīm, viņai tur bija jāuzstājas, bet Tora neatnāca. Tora pazuda no Ņujorkas uz mata tāpat, kā pirms tam bija pazudis Džeks, un es izmisīgu meklēju viņu, līdz sapratu, ka aiz tā atkal slēpjas Mefistofelis. Gudrs cilvēks, viņš zināja: to, kurš zaudējis dzīves ēstgribu, bieži vien dziedē vienreiz notiesāts ēdiens, ko pēc tam nevari vairs dabūt it nevienā restorānā. Bet šoreiz Mefistofelis pārcentās — tikko apjēdzu principu, pēc kura darbojās pastāvīgi projām bēgošā apvāršņa mehānisms, momentā atvēsinājos. Un ne reizes vairs neatcerējos Toru līdz tam mirklim, kad Laionels, nevīžīgi izvilkdams fotogrāfiju no kabatas, atdzīvināja to.