— Vai vari iedomāties, kā mūsu televizoru pircēji ielenks viņu pirmajās dienās — palīdziet, Telemortona pārraides uztveram lieliski, taču ar citām kaut kas n*av kārtībā. Krāsa riebīga, attēls greizs. — Mefistofelis pievērsās Torai: — Rau, jūsu sievišķīgā ziņkāre par mūsu mazo noslēpumu apmierināta! Triks liekas vienkāršs, bet kādi zinātnieki nav lauzījuši galvu … Mēs, protams, pārdodam ar parasto garantiju: «Nepatīk — nauda atpakaļ!»
— Pietiks viņiem kaut reizi ieraudzīt Toru uz ekrāna, un pārējās programmas pārstās eksistēt, — es pamirkšķināju.
Mefistofelis atturīgi pasmaidīja: ^
— To tu labi pateici, Trīd! Visa valsts pārvērtīsies trako mājā. Sludinājums ir pasauss, — viņš norādīja uz pretī skrejošajiem milzu burtiem, kas izrotāja kāda nama fasādi. Teksts, burtiski, saskanēja ar avīžu sludinājumu — Bet tas darīts tīšām. Mūsu aģenti jau veselu nedēļu palaiž baumas, ka sagaidāma kosmiska sensācija …
Mēs apbraucām apkārt telecentra ēkai. Policistu ķēde turēja pienācīgā attālumā ļaužu tūkstošus, kas blenza uz stateniski nolikto četrdesmit stāvu augsto cigarešu kārbu. Ēkas apakšdaļa no melna sintētiska akmens, augšdaļa — no sarkana. Monolīts bez neviena uzraksta, bez nevienām durvīm, bez neviena loga. Mēs pirmie bijām ieviesuši mākslīgo dienasgaismu — tik dabisku, ka tā atvizmoja ūdens lāsi visās varavīksnes krāsās.
Bruņu mašīna ierāpās apakšzemes tunelī, videons satumsa, tad it kā izgriezās uz āru. Es pat sarāvos, tik apjomīga likās seja, kas tajā parādījās. Sargam galvā bija formas cepure ar burtiem «Telemortons». Acis bļodas lielumā kritiski aplūkoja mūs, tad milzu mute paziņoja: «Viss kārtībā.» Videons atkal pārvērtās parastajā, mēs ieraudzījām metālisko vārtu vairogu, kas lēnām pašķīrās, pavērdams šauru spraugu.
Es izlēcu pirmais. Mefistofelis palīdzēja Torai izkāpt, bet pats palika sēžam.
— Labu veiksmi, bērni!
— Vai tad jūs? — nekā nesapratu.
— Redzēšu jūs pa televizoru Apvienotā Panteona konferenču zālē. Šodien apspriež manu priekšlikumu — bezmaksas vietas teleoperatoriem un pilotiem, kas gājuši bojā, pildot dienesta pienākumus. Ja Bolduīns Mortons — viņš mums pašlaik galvenais kapracis — pateiks, ka neesam filantropu biedrība, iečukstēšu viņam ausī kādu vārdiņu …
— Kādu? — vaicāju, pa pusei jau nojauzdams, kas viņam prātā.
— «Saigona»! . .. Starp citu, žēl gan, ka toreiz vēl nepastāvēja Telemortons! Skatītāji zaudēja daudz ko. Lodes, asinis, vēmekļi — viss mūsu laikmets pusminūtes epizodē!
6
Pie ieejas televīzijas teātrī mums ar Toru pasniedza pa cigarešu paciņai. Pa pusei melnā, pa pusei sarkanā kārba, burtiski, atdarināja ēku, kurā atradāmies. Ne nosaukuma, ne firmas vārda, ne cenas. Bet biju pārliecināts — rīt katrs zīdainis zinās, ka Telemortona cigaretes maksā divdesmit centu. -
— Tikai pa vienam! — stingri aizrādīja mums meitene jau atkal modē nākušos minisvārciņos. Pie koķeti nošķiebtās laiviņas vizēja helikopters ar uzrakstu «Telemortons». Viņas pirksts, jau gatavs ar pogas nospiedienu iekustināt kvadrātos sadalītu metāla celiņu, atkal nolaidās.
— Man šodien uzstāšanās, — ciešāk piekļaudamās man, paziņoja Tora.
— Mums vienādi noteikumi publikai un aktieriem.
— Laist iekšā, zoss! — iebļāvās man pār galvu metāliska balss. — Tas ir Trīdents Mortons, Telemortona vadītājs!
Fotoacs nodzisa, bet ripojošā gaiteņa metāla siena vibrēja vēl pussekundi.
Atvainojiet, Mortona kungs, — meitene piesarka.
— Kontrolējošos robotus konstruējis pats Laionels Mars, viņam tas liekas esam tīrs anglosakšu humors.
— Viņš ir čigāns, — es paskaidroju.
— Tad saprotami, — viņa norādīja uz lielu plakātu.
— Tas arī viņš! ,
— Dāmas un kungi! Pie mums nodod garderobē ne tikai cepures, bet arī šaujamos. Par šaušanu parūpēsies Telemortons, — skaļi izlasīja Tora.
— Iebraucināt jūs zālē ar lielo vai mazo ātrumu? — meitene apvaicājās.
— Ar mazo, — es pasmaidīju. — Uz skatuves skūpstīties vairs nevarēs.
Meitene nez kādēļ atkal pietvīka. Aizbraucot redzēju, kā viņa kāri uzklupa pirmīt zem letes noslēptajai avīzei.
— Kāzu ceļojums miniatūrā, — Tora smējās, aplikdama man rokas ap pleciem. Pēkšņi mani kāds briesmīgs spēks pielīmēja pie metāla sienas — ar to vietu, kur kabatā atradās revolveris. Biju iepriekš informēts par šiem magnētiskajiem slazdiem, bet gribēju mazliet pabaidīt Toru.
Viņa tiešām nobijās, kad gaitenis ar traku ātrumu izmeta mūs atpakaļ pie meitenes minisvārciņos.
Tā no jauna paslēpa laikrakstu, bez smaida iemeta manu ieroci plauktiņā, izsniedza man numuriņu, un mēs jau atkal braucām.
Aptuveni pēc divdesmit pēdām mūsu kvadrāts strupi apstājās, no griestiem bez trokšņa nolaidās īpaša lējuma starpsienas.
— Nebīsties, tā ir detonācijas kamera, — aši brīdināju Toru. — Ja kāds skatītājs paķēris bumbu, viņš tūdaļ uzsprāgs līdz ar to, bet pārējie pat sprādzienu nedzirdēs.
— Cerams, tev nav līdzi bumbas? ,
— Ja neskaita tevi, — es pajokoju. — Gan tu sadosi viņiem šodien sutu!
Mēs pat nemanījām, kā starpsienas atkal pazuda griestos. Vēl dažas minūtes — un ripojošais gaitenis apstājās, iebraucinājis mūs tieši televīzijas teātra zālē.
Nekad līdz šim nebiju to redzējis, organizatorisku pasākumu virsuzraudzība ar Toru piedevām aizņēma visu brīvo laiku. Tagad atplētu muti aiz brīnumiem. Biju iztēlojies ko supermodernu — daudzpakāpju kosmisku raķeti. Taču Mefistofelis arī šeit izpaudis savu noslieci uz senlaicīgām formām. Zāle bija pagājušā gadsimta beigās Parīzē celtās Grandoperas kopija — apzeltījums, spoguļi, milzīgas bronzas lustras ar kristāla karuļiem, krēslu ķiršu- krāsas samts un pat benuāra ložas, par kurām zināju tikai no filmām.