Bet, tuvāk apskatoties, samts izrādījās sintētisks, krēsliem piemita dīvaina konstrukcija, no ložu barjerām, no griestiem un grīdas, pat no krēslu atzveltnēm rēgojās tele- objektīvu mirdzošie stobri.
Tādi paši kontrasti sagaidīja mūs uz skatuves. Mūzu skulpturālā māla figūras sānos, kulises vietā — metāla siena.
Pie griestiem uzliesmoja uzraksts: «Uzmanību! Kameras ieslēgtas!» Kamēr sintētiskā samta aizkars vērās vaļā ar tik šausminošu lēnīgumu, kas būtu novedis pie dusmu lēkmes pat Napoleona III laika inscenētāju, vēlreiz aplūkoju pārraides dalībniekus. To bija tieši apaļš simts — kinoslavenības, ne mazāk slaveni politiski komentatori, komiķi, dziedātāji, dejotāji. Tora sēdēja mazliet priekšplānā, viņas melnā tunika pagaidām palika vēl melna.
Neviens televīzijas raidījums nebija vēl devis skatītājiem iespēju redzēt reizē amerikāņu mākslas un politiskās gudrības ziedus. Taču es labi zināju, ka teiksmainie honorāri samaksāti ne jau par to, ko viņi šodien pateiks, nodziedās vai nodancos. Viņi bija tāds pats apzeltīts izrotājums kā mālā veidotie amoriņi pie griestiem. Visi, izņemot Toru.
Aizkars atvērās līdz galam. Zāle bija gandrīz pilna, tikai daži krēsli tukši. Piegāju pie mikrofona, vienu aci noblenzis kontroles ekrānā. Virs parastā kartona ar manu vārdu izaugu es pats. Tik pieklājīgu uzvalku jau sen nebiju valkājis. Šim gadījumam tas likās man īsti piemērots. Sakārtoju matu celiņu,'pievilku kaklasaiti un norunāju savus īsos ievadvārdus:
— Sākam Telemortona pirmo pārraidi. Pirmo reizi pasaulē jūs redzēsiet faktus un vienīgi faktus. Nekādu māņu, nekādu mirāžu… Un tagad mūsu zvaigzne Tora Valesko iepazīstinās jūs ar pārējiem programmas dalībniekiem. Novēlu patīkami pavadīt vakaru!
Tora piecēlās. Šī kustība bija rūpīgi ievingrināta, un, tā kā repetīcijas pa lielākajai dajai bija notikušas mūsu guļamistabas spoguļa priekšā, tā man vairs nesagādāja nekādu baudu.
— Dārgie skatītāji! — viņa iesāka, stiepdama roku pie aproces. Pagrieziens — tūlīt viņa, prožektoriem lēnām dziestot, pārvērtīsies tumšsarkanā liesmā. Bet šis skats izpalika. Izliekusies nedabiskā pozā, viņa ielūkojās kontroles ekrānā.
Es arī paskatījos. Ekrāns parādīja vienu no skatītājiem ar atšķirtu avīzi rokā.
Ieraudzīju mūsu sludinājumu pār visu lappusi, pazinu «New York Daily News Times Herald Tribune» vakara izlaidumu. Un bez tam beidzot atģidu, kāpēc gan bruņu mašīnas šoferis, gan Telemortona meitene minisvārciņos slēpuši to no manis. Sludinājums rotājās labajā pusē, bet kreisajā ar virsrakstu «Intīmas dzīves hronika» — dažas reportāžas un viens foto. Gulta, ko tūdaļ pazinu, un tajā — es uh Tora.
Tora jau bija paguvusi savaldīties, ne velti viņa skaitījās profesionāla aktrise.
— Kā pirmo gribu jūs iepazīstināt ar amerikāņu sieviešu elku, pasaulslaveno kinoaktieri…
Turpinājumu nedzirdēju, mani kā ar vētru nopūta no skatuves. Aiz kulisēm sākās cita pasaule — kolosāls panelis ar raibām spuldzītēm un sarežģītu aparatūru. Viens no dežurējošiem dispečeriem tieši lasīja laikrakstu, cits jau bija paspējis izlasīt. Pacēlu to no grīdas un pār- skrēju acīm fotogrāfijai pievienoto tekstu. Teksts mazliet atkausēja manu niknumu — vārdi, īsas biogrāfijas un treknā šriftā: «Mūsu laimes novēlējumi sakarā ar gaidāmām laulībām!»
Varbūt tagad patiesi apsveica tādā oriģinālā veidā? Biju taču no laika atpalicis mežonis, galīgs profāns šodienas pieklājības likumos.
Ņujorkas plānā iedegās rubīna zvaigzne, vienlaicīgi iedziedājās sirēna.
— 42. austrumu ielas sektors! — dispečers nodeva man klausuli.
— Kautiņš! Grandiozs kautiņš! — aizrīdamies pavēstīja kāda balss. — Divas konkurējošas jaunatnes bandas! Kaujas ar nažiem! .. . Esmu dzirdējis, kas pirmais paziņos par tādiem notikumiem, saņems no Telemortona žūksni naudas. Vai tā ir taisnība? — un viņš ar skubu nodiktēja savu vārdu un adresi.
Gandrīz nedomādams, ko daru, nospiedu trīs pogas. Ievizmojās trīs videoni. Pirmajā parādījās istaba. Cilvēks ērtā jakā, ar uzrakstu uz krūtīm — «Telemortons Operators 923» jau lēca ārā no gultas. Iepazīstināju viņu ar uzdevumu, tad pievērsos otrajam videonam. Tieši tāda istaba, tieši tāda gulta, bet cilvēks ģērbies virsvalkā ar uzrakstu — «Telemortons Pilots 923». Trešais videons, nenogaidījis manu izsaukumu, pats ieslēdzās tīklā.
— Helikopters Nr. 923 sagatavots izlidošanai! — ziņoja dežurējošais aviomehāniķis. Aiz viņa muguras redzēju visu telecentra jumtu visspēcīgāko prožektoru žilbinošajā blāzmā. Četrdesmit helikopteru, pie katra — aviomehāniķis. Un katram rokā — es skaļi izlamājos — tas pats laikraksts.
— Nekā darīt, Trīd, mēs dzīvojam sensāciju gadsimtā, — man blakus stāvēja Laionels. — Ne jau pirmo reizi kļūsti par skandāla degpunktu, tā ka laiks saprast.
— Bet Tora … — teicu nedroši, juzdams, ka sašutums draud pāraugt histēriskos smieklos.
— Tavai Torai no tā nebūs ne silts, ne auksts, — viņš mazliet mīklaini pasmaidīja. — Vai kaut kas interesants? — viņš parādīja uz videonu, kur aizdrāzās lifts ar teleoperatoru un lidotāju.
— Kautiņš ar nažiem. Var būt smagi ievainotie.
Ekrāns satumsa, iedegās cits — platformātā, un mēs
jau no projām lidojošā helikoptera borta saskatījām apgaismoto telecentra jumtu, kas atgāzeniski iekrita nakts melnumā.
— Tūlīt ieslēgt programmā? — es jautāju.
— Pagūsim, — viņš atgaiņājās. — Dosim vēlāk video- lentā.
Atgriezos uz skatuves tai mirklī, kad Tora iepazīstināja publiku ar Drū Pirsonu. Pagājībā tāda kalibra politisks apskatnieks, ka prata iedvest bijību pat prezidentiem, viņš jau sen bija devies pie miera. Vienīgi mūsu karaliskais honorārs spēja izvilināt šo nevarīgo lauvu no tā komfortablā mājas krātiņa.