— Kāds jūsu uzskats par starptautisko stāvokli? — -Tora vaicāja ar ironiju. Ironija bija ieprogrammēta, tāpat kā itin viss mūsu pārraidē.
Taču Drū Pirsons, nekā neievērojis, svarīgi nočāpsti- nāja, ka stāvoklis joprojām ir ļoti saspīlēts, tomēr abu pušu saprāts ļauj cerēt uz izlīgumu.
— Ārkārtīgi interesanti! — ne bez izsmiekla pamāja Tora, tad pagriezās pret zāli. — Man šķiet, mūsu dārgie skatītāji mazliet paguruši, dzirdot tik daudz spīdošu vārdu. Ierosinu mazu starpbrīdi. Nodziedāšu jums jaunu īpaši Telemortonam sacerētu dziesmiņu «Helikopters aizlido, lai uzņemtu kadrus, bet mans mūžīgais kadrs paliec vienīgi tu».
Viņa pagrieza rokassprādzi, prožektori palēnām nomira, bet Tora Valesko ieliesmojās visā savā lieliskumā. Iedarbojās slepens mehānisms, un viscauri sarkana, no matiem līdz ceļgaliem, viņa cēlās gaisā pāri skatuvei, pāri pārsteigumā sastingušajai zālei.
Un tad sadzirdēju brīkšķi un, ne mazākā mērā neapjauz- dams, kas noticis, redzēju, ka viņa sagrīļojās. Sarkanā lāpa, izveidojusi gaisā parabolu, ietriecās sintētiskajā grīdā, kur joprojām turpināja kvēlot. Bet šaurais stabs, uz kura viņa tikko stāvējusi, turpināja slieties augšā kā nejēdzīgs obelisks.
Skatītāji pielēca kājās, pārraides dalībnieki tāpat.
Neviens vēl neapjēdza notikušo, bet visos skaļruņos jau nodārdēja Laionela balss:
— Telemortons turpina savu pārraidi pa 21. kanālu!
Pārliecos Torai un tikai daļēji vīdēju, kā dzelzs siena aiz manas muguras pašķīrās, atklādama milzīgu — mūsu televizoram pēc apdares līdzīgu ekrānu. Tajā (to man pastāstīja vēlāk) skatītāji ieraudzīja televīzijas teātra tukšo galeriju un cilvēku, kas trakā skubā metās pie durvīm. Bet cits objektīvs jau rādīja nomesto snaipera šauteni, un tūdaļ ieslēdzās trešais, un Toras četrdesmit pēdu garais pa grīdu noplātais ķermenis ar asins plankumiem, kas sūcās cauri tumšsarkanajai tunikai, metās skatītājiem virsū un miljoniem samazinātām kopijām iebrāzmoja 21. kanālā.
7
— Policija? Te Telemortons! Slepkavība!
īsa pauze.
— Ātrā palīdzība? Te Telemortons! Tikko sašāvuši Toru Valesko! Dažiem mūsu skatītājiem nervu lēkmes! Vēl viens! Nē, zaudē samaņu!
Esmu it kā pāršķelts uz pusēm. Līdzās man Laionels ar telefona klaususi rokā, un arī kontroles ekrānā, daļēji aizsegdams mani, kas ceļos notupies, pārliecas Torai, — viņš, Laionels. Un tūdaļ ekrānā — jau citā rakursā — tikai Tora vien, un tūdaļ skatītāju zāle, un ļaudis baltos virsvalkos ar uzrakstu «Telemortons Sanitārais dienests». Pa ekrānu aizpeld nestuves ar pavecu sievieti, viņa histēriski raustās, no plati atvāztās mutes mēģina un nevar izlēkt šausmu kliedziens. Bet kontroles ekrānā jau viešama apakšzemes, tuneļa izeja, pa kuru izsteidzas Toras slepkava.
Tas šķita pārdabiski, tas pārsniedza cilvēciska saprāta robežas. Skatītāju zālei pāršalca šņācošs izelpo jums, vienbalsīgs «Ak!», līdzīgs ar milzīgu spiedienu izgrūsta tvaika svilpšanai. Sākot ar šo sekundi, ekrāns mitējās būt vienkārša optiska ierīce. Tas pārvērtās magnētiskā laukā ar neiedomājamu pievilkšanas jaudu, sātanā, kurš bez atlikuma sagrābis miljonu dvēseles.
Es nebiju izņēmums. Rada burvim, kas, paļaudamies uz
maģiskās formulas spēku, izsaucis garu un, pašam negribot, nokļuvis tā pilnīgā varā, pārstāju uztvert realitāti. Mirusī, bet varbūt vēl dzīvā Tora, skatuve ar simts grozāmu krēslu, kuros simts slavenību sēdēja, pievērsuši seju nevis, kā parasti, publikai, bet ekrānam, — tas viss kļuva izplūdis, neīstens, iluzorisks. Vienīgā reālība visā plašajā pasaulē bija ekrāns — ar slepkavu, kurš skrēja pa ielu, ar policistiem, kas ielēca automašīnās, ar ātrās palīdzības mašīnu griezīgām sirēnām.
Pats skrūvīti aiz skrūvītes samontēju Telemortona nāvīgo aparātu, tiesa, gan ne šai ainai. Bet nekad nebiju iedomājies, ka tas spēj iedarboties kā visstiprākā narkotika. Vēlāk mani nebūt neizbrīnīja, ka tie miljoni, kas bija paguvuši nopirkt mūsu televizorus, neaizdarīja šai naktī acis.
Slepkava joprojām drāzās pa ielu, bet teātra skatuvi jau pieblīvēja sanitāri, policisti, ārsti.
Kāds atvilka mani prom no Toras, sadzirdēju policijas inspektora balsi:
— Uzgaidiet! — Tas attiecās uz dakteriem. — Vispirms man pašam jāapskatās.
Viņš noliecās pār Toru, patiesību sakot, gribēja noliekties, bet ekrāns jau bija pasteidzies sagrābt to savās magnētiskajās ķetnās.
— Skat, tur viņš skrien! Slepkava! Turiet viņu! — atskanēja sauciens. Kāds no pārraides dalībniekiem pat izstiepa rokas, kā raudzīdams notvert slepkavu. Tas, skriedams klāt savai mašīnai, bažīgi atskatījās. Pirmo reizi pa īstam ieraudzījām viņa seju. Mazliet apjukušu, parastu seju. Ja nebūtu redzējuši to teātra galerijā, dažus soļus no pamestās snaipera šautenes, nekad nebūtu noticējuši, ka tas bija viņš.
Bet tagad visa skatītāju zāle iebļāvās urdošā kārē pēc asinīm:
— Viņš aizbēgs! Policija! Kurp skatās policija!
Policija jau skatījās, kur vajag, — ekrānā. Un ne jau
policija vien. Ārsti, aizmirsuši blakām mirstošo cilvēku, vēroja slepkavu, kas, ātri ielēcis mašīnā, iedarbināja motoru un, izspiezdams no- tā vislielāko ātrumu, attālinājās.
Un te nu helikoptera pilots nodemonstrēja, ka ne jau velti Mefistofelis tā rūpējies par bezmaksas vietām Apvienotā Panteona gleznainajās kapsētās. Rādījās, projām
traucošais automobilis nosvēries uz sāniem — tādā zibens ātrumā tam pietuvojās teleobjektīvs. Un tuvplānā, pāri visam ekrānam, saskatījām plāksni ar auto numuru.
Mašīnas attēlu nomainīja galva lidotāja cepurē. To pavadīja balss: