— Jūs nule redzējāt Bobu Taunberiju, kurš pilotē helikopteru «Telemortons Savienotās Valstis 978». Pārraidi vadu es, Alvins Kārters! Mēs viņam sekojam!
Pārslēgšana. Kadrā — skatuve ar telefonu un policijas inspektoru, kas dod pa tālruni norādījumu aizturēt mašīnu.
Pēc tam …. Liekas, uz dažām minūtēm biju zaudējis samaņu.
— Nu, vai jūties labāk, Trīd? — saklausīju Laionela balsi.
Atvēru acis. Manas galvas līmenī kāda roka baltā piedurknē noslēpa mirdzošu šļirci. Rokas kustība bija neapzināta — ārsts, kas tikko taisījis man iešļircinājumu, skatījās nevis instrumentā, nevis manī, bet šīs nereālās pasaules vienīgajā reālībā.
— Kur Tora? — aizsmacis jautāju.
— Iedzer! — Laionels pastiepa man pilnu brendija glāzi. — Tora? Lūk, kur viņa!
Brīnīdamies, kādēļ viņš rāda nevis uz leju, uz grīdu, bet kaut kur augšup, atbalstījos uz elkoņa un pamanīju Toru. Ātrās palīdzības mašīna. Aizdarītas acis, pierē — asiņojoša brūce, ķermeni nosedz balta sega. No segas apakšas bezspēcīgi nokarājas roka, ātrās palīdzības ārsts tausta pulsu, blakus sveša mugura baltā virsvalkā ar uzrakstu «Telemortons Sanitārais dienests». Sirēnas kaukšana, pauzēs balss:
— Tora Valesko joprojām bez samaņas! Vedam viņu uz Svētā Patrika hospitāli! Viss sagatavots operācijai! Operēs steidzami no gultas pieceltais profesors Merkins!
Cita sirēna. Policijas mašīna iedrāžas satiksmes biezoknī, kā ar grieznēm pašķir mašīnu sablīvējumu. Policijas radiooperatora balss:
— 86. sektors! Viņš tikko nogriezies 106. ielā! Visiem doties uz 106. ielu! Noslēgt kustību!
Iela putnu lidojuma perspektīvā. Visā tās garumā. Tālumā parādās policijas mašīna. No sānielām iztraucas citas mašīnas. Tuvplānā — slepkava. Pa aizsargstiklu iz
bāzta galva, baiļu izķēmota seja. Viņš pamanījis vajātājus.
Atrā palīdzība piebrauc pie hospitāļa. Sanitāri atgrūž durtiņas. Pavīd uz muguras guļošais teleoperators. Kāpdami tam pāri, sanitāri izstiepj nestuves ar nekustīgo
ķermeni.
Ekrānā redzami dūmi. Kas tas tāds? Sprādziens? Nē, tie ir dreboši pirksti, kas tur dīvainu cigareti — sarkanu, ar garu, melnu iemuti. Smēķētājs ir viens no televīzijas teātra skatītājiem. Pārraides vadītāja balss:
— Telemortona cigaretes — drošākais līdzeklis pret miegu! Palieciet pie televizoriem! Mēs parādīsim jums Toras Valesko slepkavas sagūstīšanu un viņa pirmo nopratināšanu!
Pārslēgums. Roka ar pistoli. Šāviens. Vēl viens. Lodes apsvelpj trakā ātrumā joņojošo automašīnu. Putnu lidojuma perspektīvā — visa pakaļdzīšanās aina. Vajāšanā piedalās jau trīs policistu mašīnas. Šāvienu dūmi. Un no jauna tuvplānā — pirksts, kas nikni nospiež sprūdu, šāvēja neganti zvērojošā seja. Policisti šauj bez pārstājas. Vēl un vēl. Sirēnu ausis plosošais pavadījums. Sienām piespiedušies garāmgājēji, vaļā atrauti logi pirmajā stāvā, desmitajā, piecdesmitajā, logos drudžaini zvīlošas acis … Kāds logs tuvplānā. Bērns, pacēlies uz pirkstgaliem, vēro ielu, bet tumšas istabas dibenā visa pārējā ģimene, pie- važota televizora ekrānam. Un sīciņajā ekrānā — pakaļdzīšanās, šāvienu uzliesmojumi, neprātīgā ātrumā braucošās mašīnas.
Pārslēgums. Teātra skatuve. Holivudas slavenība ar ekrānam pievērstām nedabiski platām maniaka acīm. Nervozi pirksti uzplēš kārbu, satausta sarkanmelnu cigareti.
Slepkava, nesamazinot tempu, iebrauc tumšā pagalmā, izlec, automobilis ar apdullinošu krakšķi ietriecas namā. Stiklu šķindoņa, kliedzieni. Slepkava rāpjas pāri ķieģeļu mūrim, nolaižas blakussētā, krīt, uzraušas kājās, skrien tālāk.
Tora guļ uz operāciju galda. Seju noslēpj anestēzijas aparāts. Cilvēki baltās maskās, spalvainas rokas caurspīdīgos cimdos, ķirurģiski instrumenti.
Pagalma vārtos cita aiz citas iebrauc policijas mašīnas, no tām izbirst apbruņoti ļaudis.
Gabals atkailinātas miesas. Pienaini baltā, tik labi man
pazīstamā āda. Roka ar krāsainu zīmuli novelk noapaļotu līniju. Cita, ar skalpeli atkārtodama šīs līnijas izliekumus, sagriež ādu. Asinis. Tamponi. Vāji pulsējošs jēlas gaļas gabals. Vai tā tiešām sirds? Toras sirds?
Pārslēgums. Ekrānā — mana seja. Lūkojos uz sevi kā uz svešinieku. Kāpēc neesmu pie Toras? Kāpēc tupu šeit? Kāpēc spēju domāt par gluži citām lietām? Piemēram, par uzņemšanu infrasarkanā apgaismojumā, kuras attīstību veicinājis melnais smogs. Pateicoties tai, izrādījās iespējams publicēt vakara avīzē mūsu skandalozo foto. Mēs ar Toru bijām pārliecināti, ka smogs pasargā no ziņkārīgiem skatieniem — mīlētāji taču prāto par mīlu, nevis par tehnikas progresu. Un tie paši infrasarkanie stari tagad vajā slepkavu pa tumšiem pilsētas nostūriem. Viņu saredz miljoniem skatītāju, vienīgi policisti pilnīgā neziņā un apjukumā iekāpj atpakaļ mašīnā.
— Cik žēl, ka policijas iecirkņi nav iegādājušies mūsu televizorus! — atskan pārraides vadītāja ironiskā balss. — Viņiem nenāktos meklēt uz labu laimi… Lai jau iet, Telemortons gatavs palīdzēt! … Alvin, kāds jums tur skats no augšas? Vai neesat viņu pazaudējuši?
Helikoptera kabīne. Tuvplānā — teleoperators. Jaka atrauta vaļā, lielas lāses tek pa sasprindzināto seju, pa kaklu ar sarkani pietvīkušām dzīslām, virskrekls tumšs no sviedriem.
■— Rau, kur viņš iet! — teleoperators rāda ar pirkstu lejup.
Pavīd maza figūriņa,.kura aši, gandrīz vai skiešus kajo pa tukšu, patumšu ielu. Slepkava reizumis tramīgi atskatās. Bet viņš skatās vienīgi atpakaļ, nevis uz augšu. Visa Ņujorkas debess piestūķēta privātiem helikopteriem, tie saista uzmanību tikai tajās reizēs, kad uzkrīt kādam uz galvas.
— Turieties tai pašā augstumā, Alvin! — brīdina pārraides vadītājs. — Citādi vēl izbiedēsiet! Kas tā par ielu? Tūdaļ sazināšos ar policiju.